Runā jaunais fotogrāfs: Dāvis Drēziņš

Dāvis Drēziņš studējis starptautiskās attiecības Rīgas Stradiņa universitātē, kā arī ieguvis gan bakalaura, gan maģistra grādu politikas zinātnē Latvijas Universitātē. Šajā pavasarī Dāvis pabeidzis mācības ISSP Skolas divu gadu programmā un ir viens no absolventu grupas izstādes 1,5 ha dalībniekiem. Izstāde pievēršas meža un identitātes tēmām un līdz 18. jūnijam apskatāma bijušā sporta kluba MyFitness telpās Berga Bazārā.

Dāvis ir arī viens no šī gada programmas FK Fotostāsts dalībniekiem. Savā projektā viņš atklās ikdienas realitāti, kurā cilvēks ir spiests spēlēt “nabadzības bingo”, ziedojot laiku, cieņu un emocionālos resursus, lai izdzīvotu ekonomikā, kas formāli sevi dēvē par pārtikušu.

Kas tevi pamudināja pievērsties fotogrāfijai?

Sākotnējā interese par fotogrāfiju radās vidusskolas laikā. 12. klasē pat apsvēru studēt operatoros, bet tajā laikā pieredzējuši nozares profesionāļi mani atrunāja.

Tālākā notikumu gaita attīstījās diezgan klasiski – studijas augstskolā, pilnas slodzes darbs, karjeras veidošana utt. 2024. gadā pamanīju, ka ISSP skola ir izsludinājusi pieteikšanos divu gadu programmā – pieteicos un tiku uzņemts. Vienlaikus studiju sākums ISSP sakrita ar radikālām pārmaiņām darbā un, varētu teikt, trīsdesmitgadnieka krīzi. Pakāpeniski nostiprinājās apziņa, ka vēlos sevi attīstīt fotogrāfijas jomā.

Kur patlaban esi savā fotogrāfijas ceļā?

Ceru, ka pašā sākumā. Katrā ziņā saprotu, ka šis ir izaicinošs laiks, kad nopietni pievērsties fotogrāfijai. Šogad absolvēju ISSP skolu, kas ir zināms atskaites punkts.

Ja atskatos uz savu pieeju fotogrāfijai pirms diviem gadiem, skaidrāk apzinos, kādas radošās tēmas un paņēmieni mani aizrauj. Pirms diviem gadiem prātā nevarēja ienākt doma, ka mani nopietni ieinteresēs pašportreta žanrs kā izteiksmes līdzeklis, lai runātu par sev svarīgām tēmām. Par to liels paldies jāsaka Vikai Ekstai un viņas kursam Fotogrāfa darbs ar sevi, kas man noņēma kaut kādu radošuma un izpausmes brīvības bloku.

Kā tu raksturotu savu vizuālo valodu?

Fotografējot galvenokārt pievēršu uzmanību skaidrai kadra struktūrai un kompozīcijai. Svarīgi, lai fotogrāfijā būtu kārtība un tīrība. Apzinos, ka tas reizēm traucē, jo mēdz būt grūti vienkārši “bliezt” kadrus tāpat vien. Protams, tas ir pārspīlēti, bet reizēm esmu aizdomājies, ka ar digitālo kameru fočēju tā, it kā tā būtu analogā ar ierobežotu kadru skaitu.

Satura ziņā interesē telpa un forma, dokumentālais foto, pilsētvide, sociālpolitiskās tēmas un acumirklīgas ikdienas mizanscēnas. Fotografējot cilvēkus, priekšroku dodu distancētai pieejai, dabiskai, nepiespiestai atmosfērai. Pašportreta žanrā tas ir citādāk, jo tur bez pozēšanas neiztikt, bet tas jau notiek ar zināmu ironijas devu.

Ikdienā dokumentēju pilsētvidi (ne tikai), ko publicēju instagram kontā @apkaimes_ainas. Uzmanību piesaista objekti, vides kompozīcijas un situācijas, kuras sākotnēji šķiet nesaprotamas, neloģiskas, bet vienlaikus raisa pārdomas.

Kas nepieciešams, lai, tavuprāt, fotogrāfija būtu izdevusies?

Kompozīcija, gaisma, tehniskie līdzekļi, protams, ir svarīgi, bet galvenais, lai fotogrāfija skatītājam nodod vēstījumu, liek aizdomāties un izraisa emocijas. Šiem aspektiem nav jāizpildās komplektā, bet, ja ir sanācis sasniegt kaut vienu no tiem, tad jau var sākt domāt par to, vai fotogrāfija ir/nav izdevusies.

Esi ieguvis izglītību dažādās jomās  – kā tās ietekmējušas tavu redzējumu fotogrāfijā un par kādām tēmām šķiet būtiski runāt mākslā?

Sociālpolitiskie un ekonomiskie procesi mani ir interesējuši jau kopš bērnības. Atceros, ka mājās gandrīz vienmēr fonā bija ieslēgts TV, ko nevarēja nepamanīt. Atmiņā palicis kadrs, ka TV rāda ziņu raidījumu par Čečenijas karu. Brauc tanks pa izpostītu pilsētu un šauj no lielgabala. Man tad bija kādi pieci seši gadi. Tā sanāca, ka neapzināti sekoju līdzi aktualitātēm Latvijā un pasaulē. Likumsagarīgi, ka brīdī, kad bija jāizvēlas studiju virziens, izlēmu par labu politologiem – ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu. Ārlietu ministrijā nostrādāju 14 gadus. Šīs intereses un pieredze noteikti atsaucas arī uz manu fotogrāfiju, īpaši, kad strādāju ar tēmām, kas saistās ar sabiedrību, laikmeta izraisītām pārmaiņām un vēsturi. ISSP skola palīdzēja šos vērojumus un personīgo pieredzi attēlot fotogrāfijā. Piemēram, ideja sērijai Optimists par Latvijas pensionāru radās, atceroties vecvecāku draugu ceļojumu fotogrāfijas, tās sasaistot ar pārdomām par novecošanu un to, cik ilgi vēl spēs pastāvēt pensijas institūts tādā formā, kā mēs to saprotam pašlaik. Arī mans ISSP skolas gala darbs ir saistīts ar personīgo pieredzi un pārdomām par mūsdienu cilvēka arvien lielāku atsvešināšanos no dabas.

No 28. maija apskatāma ISSP Skolas absolventu izstāde 1,5 ha. Kā tapa šī grupas izstāde un ko tu izstādīsi?

Izstādes veidošanas process bija gana sarežģīts. Katram bija jāsagatavo savs autorprojekts izstādei, kas ir pašsaprotami, bet vienlaikus bija jātiek galā ar visu, kas saistās ar izstādes organizēšanas procesu. Lielākajai daļai no mums tā bija pirmā pieredze. Kopīgi savedām kārtībā piecus gadus aizmirstībā stāvējušās vecās MyFitness telpas Berga bazārā, piesaistījām sponsorus, sarīkojām skaistu atklāšanu un izveidojām pasākumu programmu. Izstādi var apskatīt līdz 18. jūnijam.

Izstādes 1,5 ha centrālā tēma ir mežs. Ideja par mana darba tēmu ienāca prātā spontāni. Kādu dienu, minoties ar riteni pa Vidzemes šoseju, pēkšņi sajutu izteiktu atsvešinātību no dabas. Prātā ienāca vēlme vienkārši pilnā ātrumā ieskriet mežā, lai dabūtu kaut kripatu tā mierinājuma, ko mežs spēj sniegt. Šis brīdis uz mani atstāja tik ļoti spēcīgu emocionālu iespaidu, ka nolēmu to pārnest savā noslēguma darbā Uzvalka cilvēks, kura centrālais elements ir video, kas ir man salīdzinoši svešs žanrs.

Kā top tavs projekts programmā FK Fotostāsts?

Fotostāstā aplūkošu Latvijā, manuprāt, būtisku sociālpolitisko tēmu – nabadzību. Ideja radās, sekojot līdzi stāstam par pārtikas cenu regulēšanu, kurā politiķi nespēja turēties pretim populisma kārdinājumam, radot ilūziju, ka ar viena memoranda pieņemšanu tiks ietekmēti kapitālisma pamatprincipi. Pārtikas tirgotāji savukārt pielāgoja savu mārketinga plānu tā, lai radītu iespaidu, ka ievēro memorandu patērētāja interesēs. Manuprāt, šīs darbības kārtējo reizi stigmatizēja mazturīgo sabiedrības slāni kā īpašu kategoriju, kurai “gādīgie” politiķi un “dāsnie” tirgotāji nāk pretim. Ar fotostāstu vēlos parādīt, ka šie sociālpolitiskie procesi realitātē praktiski nekādā veidā neatvieglo dzīvi patērētājam, kuram ir salīdzinoši ierobežoti izdevumi pārtikai.

Pagaidām esmu izveidojis galveno sērijas tēlu, kā arī dokumentējis vidi un objektus, kas varētu iederēties sērijā. Darbu pie fotostāsta pilnvērtīgi turpināšu pēc ISSP absolvēšanas.

Kādi ir tavi radošie plāni nākotnei?

Šovasar pirmoreiz piedalīšos mākslinieku rezidencē. Tiku izvēlēts kā Latvijas pārstāvis Paņevežas radošuma centra Pragiedruliai uzsaukumā par pilsētvides tēmu. Rezidencē piedalīsies arī fotogrāfi no Lietuvas un Polijas. Kopīgi strādāsim pie grupas izstādes, kas būs apskatāma šī gada rudenī.

Kā brīvprātīgais esmu uzņemts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fotogrāfu programmā, kur paredzēts dokumentēt muzeja procesus, izstāžu norisi u. tml. Komercfotogrāfijas žanrā noturīga ir interese par interjera un arhitektūras fotogrāfiju. Atvērts ir arī jautājums par tālākām studiju iespējām saistībā ar vizuālo mediju mākslu. Pašreiz esmu pārdomu procesā. Jārosās.