Mājas, kurās nav iespējams atgriezties

Plānojot šīs vasaras ceļojumus,saistošas fotogrāfijas izstādes vilina vairāku Baltijas galamērķu virzienā. Radvilu pils mākslas muzejā Viļņā līdz septembrim skatāma izstāde Ukraiņu sapņotāji: Harkivas fotogrāfijas skola, kas piedāvā plašu klāstu Borisa Mihailova (Boris Mikhailov) un viņa tikpat interesanto kolēģu pārsteidzošos un transgresīvos eksperimentus, sākot no 20. gadsimta 60. gadiem. Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā jūnijā atklāta Dienvidāfrikā dzīvojošā tumši psiholoģiskā žanra pārstāvja Rodžera Ballena (Roger Ballen) retrospekcija (skatāma līdz 30. augustam), savukārt Intas Rukas izstāde Vietas, ko saucam par mājām Tallinas Fotografiska muzejā atvērta līdz pat oktobrim. Labi, ka vasara ir gara un vilcienu kustība – modernizējusies.

Šoreiz par Rukas jaunāko izstādi – tematisku retrospekciju, kurā skatāmi mazliet vairāk nekā 80 darbi no divām plaši pazīstamām sērijām Mani lauku ļaudis (1983–1998), Balvu apkārtnes iedzīvotāju fotoportretu kolekcija, un Amālijas iela 5a (2004–2008) – stāsts par kādu koka daudzdzīvokļu māju Āgenskalnā un dzīvi tajā. Izstādes kuratores Jesika Jarla (Jessica Jarl) un Mārja Lorenca (Maarja Loorents) pārstāv Fotografiska starptautisko komandu. Par divu sēriju vienojošos ietvaru izvēlēts māju jēdziens, ko aprakstā papildina pārmaiņu pieredze un zūdoša laika klātbūtne. Plašā un vērienīgā izstāde aptver vairākas telpas un ļauj jau pazīstamās sērijas izpētīt padziļināti, iekļaujot arī mazāk redzētus attēlus. Nelieli, rāmēti darbi (Rukas veidotas oriģinālkopijas) mijas ar lielizmēra fototapetēm, radot vizuālu ritmu un aicinot cieši – aci pret aci – sastapties ar fotografēto vidi un cilvēkiem. Pie ieejas sagaida Rukas ikoniskais, desmitgažu garumā fotografētās Tavaru ģimenes portrets Jāņu vainagos, bet citviet logos aicina ieskatīties tumšais, atmosfēriskais Amālijas ielas stūris rudenī. Mierīgā, zemes toņu sienas krāsu gamma un pieklusinātais, uz attēliem koncentrētais apgaismojums telpai piešķir vienlaikus intīmu un svinīgu noskaņu, kas mudina uz lēnu skatīšanos.

Fotografiska ir institūcija ar skaidri izteiktu komerciālu ievirzi, kas darbojas mūsdienās obligātā “pieredzes” formatā: industriāla arhitektūra un interjera dizains, populārs restorāns, vizuāli pievilcīgais un nopulētais izstāžu formāts, kas rada sajūtu par kvalitatīvi iepakotu, viegli uztveramu kultūras notikumu. Programmā dominē atpazīstami vārdi un laikmetīgi, plašākai auditorijai saistoši temati. Formas un satura attiecības kādam var ļaut ieslīgt vieglā snobismā, tomēr nevar noliegt, ka Fotografiska kļuvusi par būtisku kultūras galamērķi Baltijas mērogā. Institūcijas rīcībā esošie resursi ļauj darbus – arī Rukas gadījumā – eksponēt izvērsti, estētiski baudāmi un tehniski augstvērtīgi, iepazīstinot skatītājus ar starptautisku fotogrāfijas klasiku un jaunām tendencēm. Rukai sadarbība ar Fotografiska nav jauna: viņas darbi izstādīti jau 2013. gadā tās oriģinālajā filiālē Stokholmā. Patlaban viņas izstāde skatāma vienlaikus gan ar paša muzeja jubilejas izstādi – tāds kā Greatest Hits  formāts –, kur eksponēti atsevišķi absolūtu (Rietumu) klasiķu darbi (Helmuts Ņūtons, Ričards Avedons, Sāra Mūna u. c.), gan jauno Baltijas autoru skati, kur Latviju pārstāv Filips Šmits, Annemarija Gulbe u. c.

Inta Ruka pieder Latvijas fotogrāfu paaudzei – Atmodas perioda un agrīno deviņdesmito “jaunajam vilnim” –, kas ir gan kritiķu un kuratoru uzmanības lutināta, gan plašākas publikas novērtēta. Viņa un kolēģi, kas centrējās ap Ogres fotoklubu un grupu A¹⁾Inta Ruka bija cieši saistīta ar neformālo grupu A, kas izveidota 1986. gadā un kuras dalībnieki bija Andrejs Grants, Gvido Kajons, Valts Kleins un Mārtiņš Zelmenis. izauga par autoriem, kas pieteica savu revolūciju pret padomju laikā dominējošo salonfotogrāfijas estētisko paradigmu. Tas bija jaunas atļaušanās periods – kritisks, brīžiem skarbs un ironisks reālisms, kas likumsakarīgi sakrita ar brīvības vēsmām sabiedrībā. Latvijas Kultūras kanonā oficiāli iekļauts tikai Ogres fotokluba vadītājs, Rukas dzīvesbiedrs Egons Spuris ar savu proletāriešu rajonu ciklu, taču šķiet, ka tieši Rukas sērija Mani lauku ļaudis arī jau kādu laiku kanonizējusies un kļuvusi par sava veida Latvijas kodu fotogrāfijā. Pateicoties ietekmīgajai kuratorei Helēnai Demakovai, darbs 1999. gadā kļuva par daļu no pirmā Latvijas nacionālā paviljona Venēcijas biennālē, un kopš tā laika Rukai notiek regulāras starptautiskas izstādes, par viņu tiek veidotas publikācijas un pat filma (dokumentālā filma Fotogrāfe no Rīgas (Maud Nycander, 2009), skatāma arī Fotografiska izstādē), viņa arī piedalās sadarbības projektos un rezidencēs, īpaši Skandināvijā.

Rukas darbi cieši sakņojas 20. gadsimta dokumentālisma un pēckara humānistiskās fotogrāfijas tradīcijās – fokusā ir “parastais” cilvēks, ikdienas dzīve, darbi un saskarsmes mirkļi, kas vedina domāt par universālu cilvēcisku pieredzi. Izšķirošā mirkļa vai ielu fotogrāfijas vietā Rukas vizītkarte ir dokumentāli portreti. Taču Ruka iet tālāk par novērotāja lomu, neļaujoties vispārinājumiem vai distancētai, iedomātai objektivitātei – to vietā jūtama izteikti personiska saikne un siltums, kas rodas starp fotogrāfi un fotografētajiem. Melnbaltos attēlus raksturo arī klasiska kompozīcija, smalka dabiskās gaismas izjūta, neizskaistināta un brīžiem raupja, bet bez dramatisma dokumentēta vide. Vēlākā perioda – Amālijas ielas fotogrāfijās – ienāk lielāka spontanitāte un rotaļība. Rukas darbu ģenealoģijā vienu pavedienu, šķiet, veido klasiskie savu nāciju dažādības portretētāji Augusts Zanders (August Sander) un Doroteja Langa (Dorothea Lange), savukārt Ruka pati starp agrīnajām ietekmēm nosaukusi ne tik skaļus vārdus – urbānās noskaņas tvērēju čehu Jozefu Sudeku (Josef Sudek), kā arī divas amerikānietes: modernistisko ziedu un portretu meistari Imodžinu Kaningemu (Imogen Cunningham, slavenās grupas f.64 dalībniece), un feministisku portretu autori Džūdiju Deiteri (Judy Dater)²⁾Inta Ruka, Mani lauku ļaudis / My Country People / La mia gente di campagna. Red. Helēna Demakova. Rīga: Sorosa Mūsdienu mākslas centrs, 1999, 30. lpp. .

Ruka neapšaubāmi ir pazīstamākā latviešu fotogrāfe ārpus Latvijas, taču nevar teikt, ka mēs paši būtu viņas darbu nogurdināti – grāmatas ir izpirktas, pašmāju fotogrāfijas klasiķu izstādes notiek reti. Pēdējos gados viņas fotogrāfijas bijušas skatāmas nozīmīgās grupu izstādēs (Tikai neraudi, 12 fotogrāfi/ 125 fotogrāfijas/ 10 sērijas LNMM), tomēr plaša retrospektīva izstāde, piemēram, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nav notikusi. Tas, protams, ir simptomātiski plašākai situācijai – hroniskajam resursu un izstāžu telpu trūkumam fotogrāfijas jomā Latvijā. Kamēr gaidām Arsenāla atdzimšanu un vēl neesam atmetuši sapni par Laikmetīgās mākslas muzeju, pagaidām jāizmanto iespēja doties pie kaimiņiem – arī pagājušogad Kauņas fotogrāfijas galerijā bija iespēja Rukas darbus aplūkot klātienē izstādē Cilvēki, kurus satiku.

Tallinas izstādē par centrālo tematisko asi izvēlēts māju jēdziens – šķietami vienkāršs uzstādījums, kas tomēr ļauj sevī ietilpināt dažādus analīzes atzarus. Pirmkārt, Ruka stāsta par mājām, taču tās nav viņas pašas mājas. Kā māksliniecei, kas vērš kameru pret apkārtējo cilvēku ikdienas apstākļiem, viņai bieži piedēvēts antropoloģisks skatījums³⁾Par to, kad un kāda māksla var būt antropoloģiska, mēģināju plašāk noskaidrot rakstā Metodes un kontaktzonas: daži laikmetīgās mākslas un antropoloģijas krustpunkti Latvijā, Wunderkombinat. Latvijas mākslas gada grāmata 2023. Red. Elīņa Ķempele, Laura Brokāne. Rīga: Biedrība Wunder Kombinat, 2023. . Tas nav nepamatoti, jo vairāk par cilvēku dokumentēšanu viņu ikdienas vidē Ruku raksturo ilgtermiņa pieeja, iejūtība un sadarbošanās: sava veida lauka darbs, kurā viņa atgriežas noteiktās vietās atkal un atkal, iesaistoties sarunās un būvējot uzticību. Mūsdienu izpratnē šādu praksi varētu dēvēt par attiecībās balstītu māksliniecisko pētniecību, kas uzsver sadarbību un cilvēku aģenci – Rukas (oriģinālajos) aprakstos var izlasīt, kurš todien gribējis bildēties un kurš nē, ko cilvēki izvēlējušies vilkt mugurā un par ko sarunājušies fotosesijas laikā.

Interese par citu cilvēku dzīvēm mūsdienās var būt arī riskanta teritorija, domājot par varas attiecībām, nabadzības tūrisma un eksotizācijas jautājumiem. Šāda diskusija nesen izcēlās kādā mācību seminārā, ko vadīju: vai cilvēki Rukas attēlos tiek padarīti par “citiem”? Zināmā mērā viņas darbi Rietumu skatītājam tiešām piedāvā kaut ko no postpadomju eksotikas – lai gan tā nav tik krāšņa un kliedzoša kā, piemēram, ievadā minētā Mihailova sērijas ar Ukrainas bezpajumtniekiem un citām marginalizētām sabiedrības grupām. Tomēr Rukas pieeja nekad nav bijusi atsvešināta, šīs vietas un cilvēki viņai ir tuvi un pazīstami – Mani lauku ļaudis aizsākās mātes dzimtajā pagastā, kur autore bērnībā pavadījusi vasaras. Arī, vērojot fotogrāfi darbībā (piemēram, 2025. gada LTV raidījuma Garainis sērijā) redzams, ka Ruka ir “savējā” – fotografēšanās ir kopīgs, dzīvs un savstarpēji cieņpilns process, kur kaut ko iegūst abas puses. Šķiet, ka tieši šīs “mīkstās prasmes” – emocionālā inteliģence, spēja veidot cilvēcisku saikni, absolūta pieticība un abas pēdas stingri uz zemes –, kas Rukai ļauj iegūt uzticību gan Balvos, gan Āgenskalnā, palīdzējušas viņai būvēt karjeru arī Eiropas mērogā.

Ne visiem izstādes skatītājiem būs šī pieredze (un vienmēr pastāv arguments, ka attēliem jārunā pašiem par sevi), bet pēc nesenas Venēcijas biennāles kataloga Mani lauku ļaudis pārlapošanas, Fotografiska izstādes teksti pie konkrētās sērijas šķiet skopāki un sausāki. Tajos pazudusi Rukas balss, smeķīgie cilvēku citāti un humors, kas ir tik būtiski arī fotografēšanās procesā – piemēram, Annas Priedeslaipas aicinājums vīram: “Jooņ! Atej šur! Nuzabiļdesimes. Kod numersi, bus iz kū pazavertis!”⁴⁾ Inta Ruka, Mani lauku ļaudis / My Country People / La mia gente di campagna.Red. Helēna Demakova. Rīga: Sorosa Mūsdienu mākslas centrs, 1999), 86. lpp.. Profesionāli pieslīpētie teksti ir īsāki un, iespējams, nejaušam apmeklētājam uztveramāki, tomēr pietrūkst atbruņojošās subjektivitātes un daudzbalsības. Arī Tavaru dzimtas stāsts, kas ir viens no sērijas enkuriem un ilglaicīgākajiem pavedieniem, nedaudz izšķīst kopīgajā iespaidā. Pavisam īsu citātu forma saglabāta Amālijas ielas 5a gadījumā, atbilstoši oriģinālajam pasniegšanas veidam⁵⁾Inta Ruka, Amālijas iela 5a. Rīga: Neputns, 2008. .

Lai gan šis aspekts izstādē nav īpaši uzsvērts, ikdienas sadzīve un mājas iegūst īpašu rezonansi arī feminisma kontekstā – kā telpa, kur norisinās neredzamais sieviešu darbs, tiek izspēlētas dzimtes lomas, kur privātais kļūst politisks. Rietumu feminisma mākslinieču darbos māju videi ir divējāda nozīme: tā tiek uzlūkota gan kritiski, caur ieslodzījuma metaforu, gan kā vieta, kur sievietēm bijis iespējams radoši izpausties un solidarizēties kopienās. Padomju sistēmā aiz plakātiskās vienlīdzības fasādes sievietes bieži saskārās ar dubulto slodzi – pilna laika darbu papildināja mājas dzīves nešana uz saviem pleciem. Rukas objektīvs bez šaubām aptver visdažādākos cilvēkus, tomēr ir vērts uzsvērt viņas skatiena nozīmi arī vēlīnā padomju laika patriarhālās fotogrāfijas vides kontekstā: kā sievietei, kas fotografē sievietes un pievēršas viņu dzīvesstāstiem un dažādajām pieredzēm (Tavaru ģimenes gadījumā, piemēram, tiek veidotas attiecības ar sievietēm trīs paaudzēs). Šo aspektu uzvērusi Elita Ansone: “Līdz tam neviens tik mērķtiecīgi nebija veltījis uzmanību sievietei, kas “vienkārši” dzīvo mājās, visu mūžu kopj lopus, laukus, dārzus un rūpējas par ģimeni. Līdz šim tas nebija uzskatīts par mākslas objekta cienīgu naratīvu, fotogrāfu (vīriešu) skatienu drīzāk piesaistīja aktrises, mākslinieces, rakstnieces.”⁶⁾Elita Ansone, Tikai neraudi! no kataloga Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā:1965–2023. Rīga: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2023, 10. lpp.

Daudz stāsta arī pašas istabas, mājas un pagalmi Rukas attēlos – vai laukos, vai lielpilsētās nomalē. Portretētie cilvēki sēž gultās, pie virtuves galdiem un malkas plītīm, viņiem fonā – nolupušas tapetes un apmetums, sienas kalendāri un senas ģimenes fotogrāfijas. Ārpusē – lieveņi, garāžas, gadsimtu vecas koka fasādes, ziedoši krūmi. Uz blīvo, kārtaino materialitāti atsaucas izstādi ievadošā teksta noformējums – tas uzdrukāts uz plāna, caurspīdīga auduma, kas atgādina izšuvumu vai mežģīņu galdautu loksnes. Rukas attēlus pavadošie pieraksti atveidoti rokrakstā, pastiprinot personisko un materiālo izstādes dimensiju. Ikdienas dzīves kultūrslāņi, kas izgaismojas attēlos, vistiešāk atgādina par tekstā uzsvērto “zudušā laika” un pārmaiņu stīgu. Atmodas laika vizuālā reprezentācija ierasti asociējas ar izteiksmīgām publiskās vides liecībām (piemēram, Aivara Liepiņa ikoniskās Baltijas ceļa fotogrāfijas vai Gunāra Janaiša notvertā Ļeņina pieminekļa gāšana, Gvido Kajona absurdie ielu uzraksti un rituāli). Rukas attēli atklāj pārmaiņu nevienmērīgumu – nevis straujus politiskos pavērsienus, bet ilgstošus, klusus procesus. Mani lauku ļaudis sakrīt ar neatkarības atgūšanas laiku, bet dzīve turpinās – joprojām jāstrādā, jāskalda malka un jādomā par izdzīvošanu. Balvos vēl visus deviņdesmitos sneienāk eiroremonta plastmasas logi (vismaz fotogrāfijās). Arī Amālijas iela 5a rāda Latviju, joprojām ierautu pārmaiņu grožos – laikmeta nogrieznī starp iestāšanos Eiropas Savienībā un ekonomisko krīzi. Iekšpagalma fotogrāfijās treknie gadi nav īpaši manāmi – svētki un ikdiena norit sirsnīgi, bet bez lielas greznības. Tagad, divdesmit gadus vēlāk, šī māja, tāpat kā uzpucētais Āgenskalna tirgus turpat netālu, , piedzīvojusi šīs zaļās apkaimes ģentrifikāciju. Tā pārvērsta par ekskluzīvu jauno projektu, “koka arhitektūras pērli”, un mājaslapā var izpētīt tagad slēgtā pagalma transformāciju. Nav zināms, uz kurieni pārvākusies Rukas attēlos notvertā 21. gadsimta sākuma kaimiņu kopiena.

Angļu valodā ir izteiciens “you can’t go home again” – mēģinot atgriezties pagātnē nozīmīgās vietās, neizbēgami atklājas, ka mainījusies gan vieta, gan tu pats. Vecāki novecojuši, kaimiņi devušies uz ārzemēm, atstājot tukšu māju, kāds aizgājis no dzīves un kāds piedzimis, beidzot noasfaltēts ceļš, parādījies tekošs ūdens un elektrība. Pazaudētā un iegūtā attiecības nav iespējams aprēķināt. Rukas darbi ir daļa no Latvijas iedzīvotāju “mazās vēstures”, kas neatspoguļo lielus satricinājumus, bet gan ikdienas stratēģijas, attiecības un katras mājas mikrokosmosu. Tāpat kā šī gada Latvijas paviljons Venēcijas biennālē, kas atvēris modes arhīvus no deviņdesmitajiem, arī Rukas izstāde aicina atskatīties uz salīdzinoši nesenu laiku, kas licis pamatu mūsdienueksistences formām un vērtībām. Arī fotogrāfija – kā prakse un domāšanas veids – ir mainījusies, un Rukas estētika pieder tradīcijai, kas spēcīgi raksturo 20. gadsimtu. Nav iespējams atgriezties Rukas fotografētajā laikā un telpā, un arī jaunie fotogrāfi kaļ savu valodu – jo nevar vairs fotografēt kā Ruka. Tikmēr Vietas, ko saucam par mājām atgādina, ka dažreiz jāizbrauc ārpus robežām, lai skats no malas palīdzētu ieraudzīt savus dārgumus jaunā gaismā.