Līva Zolneroviča: Fotogrāfija, kas iedvesmo
1993. gadā es mācījos Talsu 2. vidusskolas 10. klasē. Katru dienu ar autobusu braucu uz Talsiem no sava mazā ciemata, skraidīju pa vietējām disenēm, pa stūriem dzēru tolaik plašā klāstā ražotos liķierus ar apelsīnu, zemeņu, aveņu un citām garšām, bučojos ar džekiem – vārdu sakot, darīju parastās pusaudžu lietas. Tomēr kaut kur tālajā Rīgā pastāvēja arī kaut kas lielāks un skaistāks, pavisam cita dzīve. Par to vēstīja jauniešu žurnāli Draugs un Liesma – krītoties papīra kvalitātei, strauji uzlabojās preses izdevumu saturs un nu tur tika minēti teiksmainu mūzikas grupu nosaukumi – Tukša Muca, Kartāga u. c. Par to citu pasauli rakstīja arī avīze Nakts, kuru pirku vietējā pasta nodaļā. Rīga bija gan tuvu, gan tālu. Braucu uz turieni vasaras un ziemas brīvdienās, bet mistiskā un brīnumainā pilsētas daļa palika tālu – es biju pārāk kautrīga un neveikla lauku meitene, lai uzdrošinātos tai pietuvoties.
Visā šajā gana bagātīgajā informācijas plūsmā man atmiņā iespiedās šī fotogrāfija, publicēta 1993. gada janvāra avīzē Diena. (Lato Lapsa. Atmiņas par neredzēto. Diena. 23.01.1993). Atklāti sakot, es nevaru precīzi pateikt, kas mani toreiz iespaidoja visvairāk – iespējams, tie divi frīki fotogrāfijā bija gana atšķirīgi no visa līdz tam redzētā, varbūt tie bija ziepju burbuļi vai dīvainās brilles. Savu artavu noteikti deva arī mazliet fatālais teksts “TĀ vasara. Tūkstoš deviņi simti sešdesmit septītais”. Tā bija 1967. gada kontrkultūras notikumu hronika, un, šķiet, tieši tur es pirmoreiz apzināti izlasīju vārdu “hipiji”.
Būtu ļoti viegli teikt, ka tajā pašā brīdī zināju, kas būšu, notika zibens spēriens, klikšķis. Atmiņām ir tendence izšķobīties un pielāgoties vēlamajam – diez vai toreiz, desmitajā klasē, to apzinājos. Drīzāk tā man to tagad gribētos interpretēt, tomēr šo fotogrāfiju es neaizmirsu.
Nē, es uzreiz nekļuvu par hipiju, pagāja vēl vairāki gadi pavisam parastas, diezgan garlaicīgas dzīves. Tikai divdesmit viena gada vecumā, ar jauniešiem raksturīgo sajūtu, ka tas ir ļoti nopietns vecums un beidzot dzīvē kaut kas jāizvēlas, es humpalās nopirku zaļu ādas jaku, nomainīju frizūru un mazliet drebošu sirdi devos uz savu pirmo underground pasākumu.
Paradoksāli vai likumsakarīgi, bet šī konkrētā fotogrāfija padomju un postpadomju medijos savu ceļu bija sākusi jau 60. gadu beigās. Daudzus gadus vēlāk, pētot hipiju kustību Latvijā, es atradu šīs pašas bildes mazliet citu versiju ielīmētu Ievas Brašmanes 70. gadu beigu paštaisītajā kladē, kā arī 1968. gadā žurnālā Вокруг света jeb Apkārt Pasaulei publicētajā žurnālista Henrika Borovika rakstā Ceļojums uz Hipijzemi .
Savukārt es, pati to neapzinoties, biju atkārtojusi padomju laika hipiju ceļu – no mazas bildītes avīzē, sadzirdētas dziesmas vai uz ielas ieraudzīta cilvēka līdz piederībai subkultūrai. Protams, to es uzzināju tikai vēlāk, jau rakstot maģistra darbu un vēlāk grāmatu par hipijiem Latvijā – Normunds Venskis un Inna Guseva man stāstīja par bērnībā un tīņu gados uz ielas ieraudzītajiem hipijiem, Liāna Langa pieminēja Uriah Heep dziesmu July morning – tās mazās zīmes, kas reiz radikāli mainīja viņu skatpunktu uz dzīvi. Pietika ar vienu mirkli, lai rastos sajūta – es nezinu, kas tas ir, bet gribu būt tur.
Šī personiskā pieredze man pētniecībā gan palīdzēja, gan traucēja. Akadēmiskajās studijās, lasot subkultūru teorijas, ap 2000. gadu vēl aizvien dominēja socioloģiskais uzskats, ka pievēršanos kādai grupai nosaka galvenokārt indivīda izcelsme, šķira un sociālie apstākļi. Tam, protams, ir nozīme, taču šis pētniecības virziens man nešķita saistošs, jo vispār neizskaidroja manu pieredzi. Tas ignorēja pašu galveno – to, ka šo piederību es vispirms sajutu, nevis loģiski izsecināju. Toreiz vēl biju pārāk nepieredzējusi akadēmiskajā valodā, lai precīzi noformulētu to, ko vēlējos pateikt.
Vai mēs spējam racionāli izskaidrot, kāpēc iemīlamies tieši šajā cilvēkā? Kāpēc kādam pēkšņi ticība kļūst par dzīves pamatu, kamēr cits tai paiet garām pilnīgi vienaldzīgs? Psihologi un sociologi var aprakstīt daudzus priekšnoteikumus, taču starp tiem un pašu cilvēka izvēli vienmēr paliek telpa, kurā notiek kaut kas neizskaidrojams. Arī subkultūra nesākas ar teoriju, tā sākas ar mirkli un neatgriezenisku sajūtu – es gribu būt tur.
Tagad man bieži jautā, kāpēc sāku pētīt hipijus. Es varētu atbildēt ar racionāliem, zinātniskiem pamatojumiem, minēt pētījuma akadēmisko novitāti, uzskaitīt izlasītās grāmatas. Bet, ja jāatbild pavisam godīgi, viss sākās daudz agrāk – ar vienu melnbaltu fotogrāfiju avīzē un pusaudža absolūto pārliecību, ka kaut kur pasaulē pastāv cita, brīnumaina pasaule. Vieta, kurā es vēl neesmu bijusi, bet kurā vairāk par visu gribētu nokļūt.
Tikai tagad beidzot uzzināju, ka fotogrāfijas autors ir preses fotogrāfs Džons Rodžers (John Rodgers) un fotogrāfija nav vis uzņemta ASV Monterejas vai Human Be-In festivālos, bet gan Anglijā, Voburnas abatijas Puķu bērnu festivālā 1967. gadā. Paldies, Džon Rodžer!
