Reiņa Hofmaņa pierobeža, nekuriene, Niemandsland

Lai arī mums visiem ir perfektas prasmes dzīvot un rīkoties trijās dimensijās, ne kurš katrs no mums prot reprezentēt telpiskuma pieredzi. Varbūt tāpēc, ka uztveram šo pieredzi kā dabisku un kopīgotu, un tāpēc katru reizi nav jāpūlas konkretizēt garumu, platumu, augstumu, blīvumu un masu, bet varbūt arī tāpēc, ka mums ir pieejams maz atbilstīgu reprezentācijas instrumentu. Arhitektūra, skulptūra, teātris, mulāža… Taču runa ir pieblīvēta ar telpiskuma vārdiem, kurus izmantojam abstrakciju raksturošanai: “kultūras telpa”, “informācijas telpa”, “likuma svars” u. tml. Fotomākslinieks Reinis Hofmanis jau vairākus gadus uzstājīgi atgādina, ka telpiskuma vārdiem ir konkrētas nozīmes, ka telpiskuma reprezentācija nav tik vienkārša lieta un pat telpiskuma uztveres fizioloģija ierobežo izpratni par telpu. Operēdams ar rakursu un apgaismojumu sērijās Sale, Teritorija un Telpa Nr. 13, fotogrāfs parāda telpiskas dimensijas tā, kā neesam pieraduši tās uztvert. Izrādās, ka objektīvā fiziskā telpa ir skatīšanās nosacījumu rezultāts. Līdz ar to arī bioloģiskā ķermeņa un vides interfeiss neizriet vis no dabiskas saskarsmes, bet lielā mērā ir sociāli noteikts. Sociāli iemācītā ieraduma spēku mēs lolojam kā kultūru, lai gan citi interfeisi var būt vienkāršāki un racionālāki. Vismaz vienkārši citādi. Jaunajā fotogrāfiju sērijā Pierobeža, kas patlaban skatāma ISSP Galerijā, Reinis rāda, kā politiskā centra diskurss saduras ar politiskās perifērijas praksi, atņemdams telpiskumam trešo dimensiju.

Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca www.tezaurs.lv vārdu “robeža” skaidro šādi: “nosacīta līnija, kas nodala kādas valsts teritoriju; tas, kas veido šādu līniju”. Fotogrāfijas apgāž vārdnīcas definīciju: ir redzams, ka līnijas nebūt nav nosacītas un tās vispār nemaz nav līnijas, bet masīvi žogi un betona prettanku šķēršļi. Vai dabā vispār pastāv robežlīnijas? Ainavu fotogrāfijās Reinis uz šo jautājumu atbild apstiprinoši. Ainavas ir proporcionāli sadalītas trīs joslās: augsne, mežs/upe, debesis. Gluži kā trīskrāsu karogi! Estetizēdams attēlu, fotogrāfs gan rāda, ka ģeometrija ir glīti samākslota. Līnijas ir rakursa un apgaismojuma radītā ilūzija; no pieredzes zinām, ka dabā pārejas ir pakāpeniskas, nevis pēkšņas. Saprotam, ka fotoizstāde ar nosaukumu Pierobeža nebūt nav konkrētas telpas vēsturiski konkrēta fotodokumentācija. Fotogrāfs parāda pavisam citas “nosacītās līnijas”, kuras telpā neeksistē. Ja vien tā ir “mediju telpa”. Attēli uz sienām ir salikti tādā secībā, ka interpretācijas ietvaru maina šī fotogrāfija: jaunie vīrieši spēlē futbolu laukumā pie lielas mājas. Attēls gan ir daudz konkrētāks: jaunie vīrieši, kuri izskatās kā Tuvo Austrumu iedzīvotāji, spēlē futbolu laukumā pie mājas, kura izskatās pēc Latvijas PSR tipiskā skolas projekta ēkas. Mēs/viņi robeža skatītāja prātā ir iespaidīgāka nekā betona bloki nosacītajā līnijā, kas sadala teritoriju divās valstīs. Populārākais taustāmo žogu materiāls ir gaisīgie mentālie aizspriedumi, stereotipi un attieksmes. Turpmākajās fotogrāfijas Reinis stāsta ne tik daudz par fizisku telpu, cik par sociālo priekšstatu veidotu un uzturētu telpu: Pierīga un Latgale. Latgalieši gadu desmitiem izmantoja robežu kā mājsaimniecības ekonomisko resursu. Nodokļu politika ir viena no tām nosacītajām līnijām, kas atdala un vienlaikus savieno valstu ekonomikas. Piemēram, Bārle (Baarle) ir pilsēta Nīderlandē, taču tajā ir Beļģijas eksklāvi, kuros ir sīkie nīderlandiešu anklāvi. Robeža iezīmēta uz ielām ar tiešām ļoti nosacītām līnijām, par kurām runā skaidrojošā vārdnīca. Nodokļu un normatīvo regulējumu atšķirības bārliešu ikdienas dzīvi padara ļoti ērtu. Pilsētā likumīgi var apiet alkohola aprites likumus, tikai apmetotlīkumu ap ceļu krustojumu. Latgaliešiem veikals, benzīntanks un algots darbs taipus robežai bija nozīmīgs ienākumu avots. Atcerēsimies, ka lielo uzņēmumu Latgalē nav, bet mazo un vidējo biznesu valsts politika neveicināja, izsūkdama esošos resursus Pierīgā. Sociālantropoloģe Kristīne Rolle ir izpētījusi, kā iedzīvotāji pierobežā velk un pārvelk robežas ekonomisko interešu labad.

Viņu ikdienas prakses labi ilustrē brīvā tirgus būtību: indivīds pats bez valsts iejaukšanās pielāgo mājsaimniecības intereses videi, kāda ir viņa rīcībā. Šīs ekonomiskās aktivitātes nav formalizētas, tāpēc cilvēki cenšas pazust no “valsts radariem”: dalība politiskajās diskusijās par ekonomikas politiku var novest pie lielākām problēmām, nevis pie kompromisu meklējumiem, kas īstenībā ir politikas mērķis. Varbūt tāpēc izstādē ir maz portretu.

ISSP Galerijā Berga bazārā Rīgā telpa pie robežas izskatās pēc nekurienes, kura tagad pārtop par Niemandsland – likumīgi atsvešinātiem un tāpēc neapsaimniekotiem zemes gabaliem, kādi reiz apjoza Berlīnes mūri. Divos stendos attēlu vietā mākslinieks izlēmis piedāvāt publikai tekstus –  tie ir īsi izvilkumi no dialogiem ar pierobežā dzīvojošajiem. Lakoniskās frāzes neko daudz nepasaka: pierodam, pielāgojamies un izdzīvojam. Dzīve ekonomiskas politikas nomalē un novārtā ir iemācījusi paļauties uz sevi un tieši pieejamiem resursiem. Latgaliešu mājsaimniecības ekonomika interesējusi laikam tikai sociālantropologus. Ziņu mediji faktiski nekad nav centušies noskaidrot, kā mazais bizness dzīvo savu kapitālistisko dzīvi valsts pārregulētajā ekonomikas telpā. Tāpēc intervijas ar portretētiem cilvēkiem ir lakoniskas – savējie sapratīs, bet centrālā lēmējvara tāpat negrib klausīties.

Reinis Hofmanis ir sakārtojis izstādē ainavas, portretus un dialogu citātus kontrapunkta veidā: katrs žanrs ir pats par sevi, bet pretstatījumā veido jaunu harmoniju, t. i. jaunu interpretāciju plašākā kontekstā. No dokumentālā mākslas foto skatītājs nonāk līdz fotožurnālistikai. Spriežot pēc Reiņa komentāriem, tas bija viņa mērķis. Ar šo izstādi viņš ir apliecinājis, ka žurnālistiskā fotodokumentālistika pastāv un tās spēks ir nevis tikai fakta apliecināšana, bet fakta rekontekstualizācija. Galu galā ne katrs fakts ir būtisks publikai, ne katru faktu ir iespējams reprezentēt vizuāli. Fotomākslinieks savaldzina skatītaja uzmanību ar fakta estētisko reprezentāciju attēlā; poētikas principi (attēlu sakārtošana naratīvā secībā) veido jaunu skatīšanās ietvaru, kas savukārt atklāj plašāku sociālpolitisko interpretācijas kontekstu. Tas ir analītiskās žurnālistikas mērķis. Reinis panāk šo mērķi, rīkodamies nevis ar “sauso” analītisko loģiku, bet ar  emocionālām asociācijām.