Runā jaunais fotogrāfs: Katrīna Marta Riņķe
Katrīna Marta Riņķe (1997) ir dzimusi Cēsīs. Studējusi vizuālo mākslu Beļģijā, Ģentē, KASK School of Arts, 2024. gadā ieguvusi maģistra grādu.Papildus apguvusi analogo fotogrāfiju KASK pie fotogrāfa Jana Kempenaera, kā arī Baltic Analog Lab eksperimentālajā kino skolā –viņas filmas iekļautas vairākos starptautiskos eksperimentālā kino festivālos. 2025. gadā Katrīna kopā ar grafisko dizaineri Annu Priedi dibinājusi izdevniecību entropy.press.
Patlaban Katrīna strādā pie sērijas Rīgas portreti, savukārt no 16. jūlija līdz 29. augustam Radošajā rūpnīcā Veldze bija skatāma starptautisku mākslinieku izstāde Nepastāvīgā laika piezīmes, kas iepazīstināja ar astoņiem fotoprojektiem par Eiropas kultūras mantojumu klimata pārmaiņu ietekmē. Viens no tiem bija Katrīnas darbs par Lubāna ezeru.
Tu esi vienīgā fotogrāfe no Latvijas, kas piedalījās izstādē Nepastāvīgā laika piezīmes. Kā radās tavi izstādes darbi?
Izstādē redzamie darbi radās vairākkārt, dažādos gadalaikos dodoties uz Lubāna ezeru. Ezers ir liels un tālu no Rīgas vai Cēsīm; uz Īdeņu, piemēram, kursē tikai divi maršruti nedēļā – pirmdienās un piektdienās. Nācās pakārtot dzīvi tā, lai varētu pie ezera pavadīt nedēļu vai vairāk.
Kāpēc tieši Lubāns?
Lubānu izvēlējāmies, vienojoties ar ISSP. Tas ir lielākais ezers Latvijā. Kā uzzināju pētījuma laikā – pēdējo gados ir pabeigts miljonus vērts projekts Meirānu kanāla izrakšanai, kas palīdz novadīt ūdeni no ezera daudz ātrāk nekā citi pēdējo 100–200 gadu laikā izraktie kanāli (un nogrieztās upes). Tas palīdz daudz ātrāk nosusināt Latvijā lielāko ezeru lauksaimniecības lauku platības iegūšanai (jo pavasaros tas applūst, un tad nevar paredzēt sējas un pļaujas laikus), te atslēgas vārdi ir – lēts darbaspēks un zemes sagrābšana (cheap labour & land grab). Tam blakus – mežu apsaimniekošana; vietējie iedzīvotāji (kuri ikdienā nav saistīti ar mākslas pasauli) arī redz, kā, izcērtot mežus un alejas, vairs nav tik smuki kā agrāk, viss tiek izpostīts. Esmu no Cēsīm – raduraksti stiepjas no Igaunijas dienvidu robežas līdz pat Daugavpilij, tāpēc Lubāns ir tieši pa vidu Riņķu dzimtas kokam.
Tu strādā ar dažādiem medijiem – cik liela loma tavā radošajā praksē ir tieši fotogrāfijai? Un kā dažādā izglītība ietekmē tavu fotogrāfijas valodu?
Fotogrāfija ir laika fiksācija – tas ir kā sasalis kustīgais attēls, viens kadrs izgriezts no kinolentes, viena sekvence no mūzikas kompozīcijas, teksts starp komatiem. Priecājos sadarboties šajā projektā ar ISSP, kas ir vienīgā profesionālā vieta Latvijā, kur iegūt fotogrāfijas izglītību. Citur, okulārcentriskās valstīs, mākslas akadēmijās tā ir visai ierasta nodaļa, uz kuru ir liela konkurence. Latvijas Mākslas akadēmijā šādas nodaļas nav, tādēļ ļoti cienu ISSP darbu, kas aizpilda robu Latvijas izglītības infrastruktūrā. Ja fotogrāfija ir valoda, ir vērtīgi prast vairāk par vienu valodu, taču retāk sanāk atrast bilingvālus sarunu biedrus, jo statistiski to ir mazāk nekā to, kuri prot tikai vienu valodu.
Kas jāapgūst katram, kuru interesē fotogrāfija?
Arī profesionāli fotogrāfi nereti mēdz aptvert to vēlāk, parasti pēc kādiem desmit profesionāli nostrādātiem gadiem, ka fotogrāfija ir par gaismu – par to, kā gaisma atspīd uz virsmām, ieguļas virsmas matērijā un reljefā. Krāsa veidojas virsmas tekstūras mikroiegriezumu dēļ – krāsu nosaka viļņa garums un arī tas, kāda veida tekstūra ir virsmai, uz kuras krīt krāsas vilnis. Par to reiz lasīju kādā filozofijas loģikas grāmatā – Ņūtons ir mēģinājis vaskā iegriezt perlamutra virsmas tekstūru austeru gliemežnīcai identiskā rakstā, lai uz tās atspīdētu visas cilvēka acij redzamās krāsas. Kā raksta Viljams Stenlijs Jevons – viņam izdevās, vaska virsma iemirdzējās kā gliemežnīcas perlamutrs visās redzamajās un nosaucamajās krāsās.
Kādas galvenās tēmas vēlies risināt mākslā?
Tēmas? Es vēlos, lai cilvēki jūtas mierpilni, sastopot manus darbus, sajūt tādu patiesu un vienkāršu mieru, veldzēšanos klusumā, nesteidzīgi sajūt, kā viņi paši jūtas, vairāk laika velta tam, kas iedvesmo, rada nemateriālu un pilnīgu gandarījumu. Kaut gan mani var arī sadusmot, tomēr savos darbos nevēlos radīt naidu vai pētīt ļauno, tēmas, kas veicina dusmas. Galvenokārt pievērsos vizuālajai mākslai, tai skaitā fotogrāfijai, tādēļ, ka šis medijs mēdz būt ļoti kluss. Esmu nogurusi no skaņām un mūzikas, trokšņiem un frāzēm, kas atkārtojas, tiek izspļautas nedomājot. Māksla, manuprāt, liek domāt un ir paškritiska, tā liek uzdot jautājumus vairāk nekā dod atbildes – tādas tēmas es vēlos pētīt.
Kuru mūsdienu fotogrāfu darbībai tu seko līdzi?
Es īsti nesekoju (ļoti aktīvi) fotogrāfu darbībai, taču, ja man ir jānosauc kāds fotogrāfs un viņa iztāde, kas mani ļoti, ļoti iedvesmojusi – tas noteikti ir vācu fotogrāfs Volfgangs Tilmanss ar savu pirmo solo izstādi Wiels Briselē, centrā Today is the First Day 2020. gadā. To apmeklējām kādā klases izbraucienā kopā ar grafisko dizaineri Sāru de Bondtu. Izstādē nebija tikai attēli, bet arī ar aifonu uzņemti video, gaismas un tumsas spēle scenogrāfijā. Visvairāk atceros lielformāta tuvplānu fotogrāfijas ar sadzīviskām ainām no autora dzīves – tās bija gandrīz dokumentālas, nedaudz radikālas. Atceros jūras ainu no mugurpuses – kā došanos pretī aukstumam, bailēm, jaunajam. Melnbalta fotogrāfija, kurā caur saplīsušām koka žalūzijām uz galda spīd gaisma. Volfganga darbos fotogrāfijas medijs ir kā objekts, kas pietuvina mūs fiziskajām un politiskajām realitātēm, tam, ko nozīmē būt dzīvam.
Kas pēdējā laikā tev ir bijis vislielākais atklājums fotogrāfijā?
Satiekot fotogrāfu Armandu Andži, vienmēr sarunās iznirst kāds jauns atklājums. Šķiet, ka dažreiz viņš jau ir noguris runājot, bet kādā Baltic Analog Lab kino skolas nesenā pasākumā viņš stāstīja, ka ar cilvēkiem ir līdzīgi kā fotogrāfiju, viņiem ir fotosensitīvas īpašības. Ir augi, kuri izcili jūtas ēnā, un tādi, kuriem labvēlīgākie apstākļi ir saulē – pretējiem stāvokļiem viņi nespēj pielāgoties un mēdz ātri vien nomirt. Tas ir jautājums par pielāgošanos, ko pēta arī ISSP izstādes galvenā tēma – kā pielāgoties klimata pārmaiņām, nezaudēt nemateriālo kultūras mantojumu, to turpināt. Šī saruna notika aptuveni mēnesi pirms izstādes atklāšanas tieši Veldzē, vēl nenojaušot, ka tieši tur notiks izstāde.
Kā pietrūkst Latvijas fotogrāfijā?
Latvijā pietrūkst fotogrāfu, jo kopējais fotogrāfu skaits izriet no kopējā iedzīvotāju skaita, un šis skaitlis katru gadu sarūk. Gadā tiek reģistrēti aptuveni 18 000 auto satiksmes negadījumi (Satiksmes ministrijas 2024. gada dati), tajos dzīvību zaudējuši 111 cilvēku, arī augstas mirstības, zemas dzimstības dēļ iedzīvotāju skaits samazinājies par 15 500 iedzīvotājiem gadā (Centrālās statistikas pārvaldes 2026. gada jūnija dati), tad vienīgais, kā te pietrūkst, ir cilvēki. Pārējo var uzbūvēt un izveidot kopīgiem spēkiem. Vēl pietrūkst politiskās partijas, par kuru vēlēt, kuras ekonomiskā dzinēja stratēģija nebūtu vērsta uz lētu darbaspēku, zemes sagrābšanu un biomasas eksportu.
Kādi ir tavi radošie plāni nākotnei?
Vienīgais radošais plāns šobrīd ir nepadoties, neļauties cinismam un bezcerībai. Turpināt, nezaudēt spēju realizēt projektus, atļauties sapņot (par ko bieži saņemu kritiku, uzņemoties risku vai darot jebko, kas nav ierasts, vispārpieņemts vai jau iepriekš bijis – jaunas idejas vienmēr ir viegli kritizēt aiz bailēm, cenšos tajā neklausīties). Vēl plāns ir noturēt tādu iekšējo patiesību sevī, mēģinot sajust to, kur man tagad ir jābūt un, vadoties pēc iekšējās intuīcijas un saules, planētu koordinācijas, veidot savu iekšējo miera sistēmu un labvēlīgu vidi kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Ir pāris projektu, no tiem redzamākais ir entropy.press mākslas grāmatu izdevniecība un grāmatnīca. Tā ir Baltijā vienīgā šāda veida institūcija, kas veido mākslas grāmatu, to skaitā fotogrāfijas grāmatu kolekciju, ar ilgtermiņa mērķi izveidot mākslas grāmatu bibliotēku. Plānojam rudenī izdot arī pāris latviešu autoru darbus un nākamgad sadarbosimies ar arhitektūras studentu biedrību EASA. Pati plānoju izveidot garāku darbu sēriju Klusuma arhitektūra par to, kā mainās telpa līdz ar iemītnieku maiņu. Par to, kā telpu veido nevis sienas un logi, bet gan cilvēki, kas tajā atrodas. Jāēd veselīgi, jāsaudzē sevi, jābrauc uzmanīgi un jāuztur diplomātiskas un labas attiecības ar citiem, jo vēl tāls ceļš ejams.
