Tuvības valoda

Vēl līdz 20. septembrim Zuzeum Siltumnīcā apskatāma ASV mākslinieku Ginta Virgilija Tilka un Džeimisona Edsona (Jamieson Edson) izstāde mūsu rokas satiekas, lūdzu, paliec norisinās. Šī telpa ir pretstats abām Zuzeum izstāžu zālēm ar augstajiem griestiem un plašajiem logiem – neliela, gandrīz neatkarīga telpa ārpus muzeja galvenās ēkas, ko lielākoties aizsedz oranži aizkari, radot intīmu gaisotni mākslas baudīšanai. “Intīms” noteikti varētu būt svarīgākais atslēgvārds, kas raksturo šo divu mākslinieku izstādi, tomēr viņu pieejas vienlaikus atšķiras un papildina viena otru radošā simbiozē. Autori pēta telpu starp klātbūtni un distanci, intimitāte ir gan tuvības akts, gan pretestības forma, analizējot, kā fiziskas formas nes emocionālo atmiņu.

Viena no galvenajām Džeimisona Edsona fotogrāfiju tēmām  ir kvīrais skatījums (queer gaze), kas nav minēts aprakstā, bet veido būtisku sižetisko pavedienu mākslinieka darbos. Viņa emocionāli piesātinātie draugu, mīļoto un svešinieku portreti atsauc atmiņā Nenas Goldinas (Nan Goldin) radošo darbību un Volfganga Tilmansa (Wolfgang Tillmans) klubu kultūras dokumentāciju. Fotogrāfijās lielākoties ir redzami vīrieši, kuri izaicina heteroseksuālas normas un eksperimentē ar izskatu un seksualitāti. Darbos dominē naktsklubu vide, ko papildina BDSM aksesuāri un estētika, kurā kailums un tuvība kļūst publiski redzama. Tajā pašā laikā izstādi bagātina nelieli lāzergravējumi audeklā, kas piestiprināti pie aizkariem un izvietoti pie sienas, kur vairāk saplūst fonā ar scenogrāfiju, tomēr veido papildu dimensiju lielākajām fotogrāfijām. Tie vēsta par savienošanos un kopību, padarot tuvību par vienu no izstādes centrālajiem motīviem. Rokas, kas nepalaiž vaļā, un ķēdes, kas sapinušās ap žogu kopā, veido mīlestības metaforu, ko var acīmredzami nolasīt kaut vai darbu nosaukumos, kur dominē vārdi “mēs”, “rokas” un “tikšanās”.

Noteikti nevar palaist garām arī ziedu fotogrāfiju simbolismu, ko var redzēt, piemēram, attēlos Mūsu plaukstas rozā ziedos, Pirmā tikšanās vieta un Otrā tikšanās vieta. Ziediem ir bijusi nozīme kvīru semiotikā, kļūstot par LGBT+ kopienas metaforu dažādos vēsturiskajos, kultūras un poētiskajos kontekstos. Spilgtā saules gaismā vai ar analogās kameras zibspuldzi fotografētie ziedi kontrastē ar seksuāli piesātinātajiem portretiem; it īpaši izstādē izceļas darbs Pirmā tikšanās vieta ar zili rozā neona krāsām. Vēl Džeimisona Edsona fotogrāfijās daudz parādās žoga motīvs – gan portretos, gan roku dokumentācijā, ko var interpretēt kā distances un robežu saglabāšanas simbolu, kurā rodas seksuālā spriedze.

Žoga motīvs parādās arī Virgilija Tilka metāliskajos un skulpturālajos koka elementos, kas ir sasaistīti ar lāzergravējumiem, vienlaikus arī statiski iederoties telpā. Tilka skulpturālais elements ir pirmais, ko apmeklētājs ierauga, kad tuvojas izstādes ēkai, un tas organiski saplūst kopā ar apkārtējo vidi Zuzeum teritorijā. Lāzergravējumu zili metāliskie elementi veido robainus rakstus, radot asociācijas ne tikai ar žogu kā ierobežojumu un distanci, bet arī atgādinot citus dekoratīvos materiālus, piemēram, mežģīnes. Materiāls veido kontrastu ar sensuālo un neskaidro Edsona lāzergravējumu dabu. Lielākie koka veidojumi atrodas gan atsevišķi, gan sasaistē ar portretiem, savā veidā kļūstot par balstu un ietvaru sensuālajām fotogrāfijām un ziedu iemūžināšanai. Ginta Virgilija Tilka darbi, kas veido starpdisciplināru kontekstu, papildina vēstījumu un bagātina Džeimisona Edsona fotogrāfijas – tie darbi labi mijiedarbojas kopā. Vai tas vēsta par to, ka cilvēki, kuri nepiekāpjas heteroseksuālai dzīvei, joprojām piedzīvo ierobežojumus un apkārtējo vēlmi ielikt viņus rāmjos? 

Reflektējot par distanci un ierobežojumiem, rodas pārdomas, cik pati izstāde ir transgresīva. Telpas izvēlē tā ir samērā tradicionāla, neizvirzot jebkādu institucionālo kritiku, un scenogrāfijā nav nekā šokējoša. Tajā pašā laikā izstāde izaicina sociālās normas un izpludina robežas starp seksuālo un sensuālo, publisko un privāto. Abi mākslinieki šiem jautājumiem piegājuši niansēti, tajos radot daudzveidīgu emocionālo pasauli. Ārvalstu mākslas kontekstā šāds izstādes koncepts nav pārsteidzošs, bet Latvijā tā nozīme ir citāda – joprojām vietējā fotogrāfija lielākoties pārstāv heterocentrisku skatījumu un kvīrais skatījums nav tik plaši jūtams, tāpēc jebkurš mēģinājums šo redzējumu paplašināt, padarot citas pieredzes plašāk pieejamas, ir uzmanības vērts. Lielu nozīmi mākslinieku kopdarbam piešķir sociālā reprezentācija, kurā netiek apšaubīts, kādi ķermeņi var būt seksuāli un kuri cilvēki drīkst publiski izrādīt tuvību. Izstādē ietvertie motīvi asociējas ar intīmu un privātu telpu, bet tas uzreiz iegūst lielāku vērtību, ja kļūst par daļu no publiskas izstādes.