Rudens fotonotikumi Baltijas valstīs
IGAUNIJA
19.09.2026.–17.01.2027., Fotografiska galerija Tallinā
Vivjena Meijere (1926–2009) ir viena no noslēpumainākajām personībām fotogrāfijas vēsturē. Viņa piederēja pie neredzamās strādnieku šķiras “amerikāņu sapņa” uzplaukuma laikā. Pagāja ilgs laiks, līdz viņas darbi ieraudzīja dienasgaismu un tika atklāti. Simtajā jubilejā viņa fotogrāfijas vēsturē ieņem pelnītu vietu līdzās 20. gadsimta izcilākajiem meistariem.
Izstāde iepazīstina ar Meijeres daiļradi no 50. gadu sākuma līdz 80. gadu vidum – izstādīti aptuveni 200 darbi, tostarp senas un mūsdienīgas, krāsainas un melnbaltas fotogrāfijas, Super 8 formāta filmas, audioieraksti un ekskluzīvas kontaktkopijas. Izstāde piedāvā visaptverošu ieskatu šajā blīvajā, bagātajā un daudzslāņainajā arhīvā, sniedzot aizraujošu liecību par pēckara Ameriku un “amerikāņu sapņa” tumšo pusi.
09.10.2026.–07.02.2027., Fotografiska galerija Tallinā
Bosnijas māksliniece Šejla Kameriča pēta slogu, ko sievietes cita citai nodod paaudžu paaudzēs, kā arī iespēju no tā atbrīvoties un atgūt savu stāstu. Izmantojot fotogrāfiju, tēlniecību, instalācijas un skaņu, Kameriča pēta atmiņu, identitāti un piederību, lietojot savu ķermeni kā pretestības un pašnoteikšanās vietu. Izstādes nosaukums attiecas gan uz personīgo pieredzi, gan uz bijušo Dienvidslāviju jeb “Ex You” – vietu, kas politiski vairs nepastāv, bet turpina dzīvot kultūras atmiņā –, uzdodot jautājumu, ko mēs nesam līdzi no pagātnes, ko spējam atstāt aiz sevis un kas paliek.
09.10.2027.–07.02.2027., Fotografiska galerija Tallinā
Igauņu mākslinieka un fotogrāfa Heikki Leisa personālizstāde Vētra pirms klusuma pēta cilvēku un ūdens sākotnējo saikni, kā arī to, kā mūsu ķermeņi, kustības un ierastie redzējuma veidi mainās, kad atrodamies zem ūdens. Fotogrāfiju sērijās Streaming Lines un Rippled Surfaces ķermeņi ūdenī griežas, virpuļo, izliecas un savijas, savukārt viļņi un ūdens virsmas mirgojums izkropļo sejas un pazīstamas formas. Ūdens izpludina robežas un uz brīdi atbrīvo ķermeni no fiziskajiem un sociālajiem ierobežojumiem, radot telpu vieglumam, kustībai un brīvībai. Abās sērijās ūdens ir vairāk nekā tikai fons vai dekoratīvs elements – tas kļūst par darbu aktīvu līdzautoru, veidojot ķermeņus, sejas un to kustības. Izstādē eksponētas 23 fotogrāfijas un viens video, ko papildina īpaši izstādei radīta skaņu ainava.
05.09.2026.–25.10.2026., Punctum galerija
Marge Monko (dz. 1976) Igaunijas mākslas aprindās ir labi pazīstama, un viņas darbi gadu gaitā ir balansējuši uz robežas starp dokumentālo un konceptuālo fotogrāfiju, neatlaidīgi pētot, kā mijiedarbojas personīgais un politiskais, intīmais un sociālais. Šī izstāde tiešāk nekā iepriekš pievēršas pašas autores dzīvei: māksliniece, kas pieradusi vērot citus, šeit ļauj skatītājam ielūkoties savā iekšējā pasaulē. Izstādītās fotogrāfijas attēlo kaut ko, kas mainās, bet vēl nav pilnībā pazudis, saka kritiķe un kuratore Emela Elizabete Tūlika.
02.09.2026.–03.10.2026., Endlas teātra galerija, Pērnava
Janno Bergmanna sērija MICROGENESIS ir radīta ar eksperimentālām metodēm, kas raksturīgas bezkameras fotogrāfijai, apvienojot lūmena drukas un čemigrammas tehnikas. Lūmena druka izmanto gaismas un laika ietekmi uz gaismjutīgu papīru, fiksējot attēlus bez ķīmiskas attīstīšanas, savukārt čemigramma atver neparedzamu dialogu starp materiālu un ķīmiju, kurā gaisma, šķidrumi un laiks rada unikālus rakstus.
Somijas mākslinieka Jonasa Ahtikallio izstādē apskatāma attēlu sērija, ko mākslinieks radījis savas rezidences laikā Pērnavā. Pētot prāta un ķermeņa atmiņas slāņus ar bezkameras fotogrāfijas palīdzību, viņš tumšajā telpā rada abstraktus portretus, izmantojot dzīvos modeļus, papīra maskas un uz augu bāzes balstītus ķīmiskos procesus. Lai gan viņš nosaka kadru un kompozīciju, viņš atturas no pilnīgas kontroles, ļaujot augu īpašībām un nejaušībai veidot galīgo attēlu.
03.09.2026.–01.12.2026., Tartu Universitātes Narvas koledžas galerija
Starptautiskā fotogrāfiju izstāde Austrumu robežā bez pārmaiņām iepazīstina ar Lukas Berti, Entonija Haugija un Rafaela Džanelli-Meriano dokumentālās fotogrāfijas projektu jaunākajiem rezultātiem. Izstāde pievēršas Eiropas un NATO austrumu robežai ne tikai kā ģeogrāfiskai līnijai, bet arī kā vēsturiskam, kultūras, psiholoģiskam un uztveres stāvoklim.
Caur šo trīs mākslinieku darbiem izstāde aplūko gan fiziskās, gan neredzamās robežas, kas joprojām pastāv cilvēkos, valodā, atmiņā, emocijās, kā arī polarizējošo sadalījumu starp “mums” un “viņiem”. Narvas kontekstā tam ir īpaša nozīme, jo robeža ir daļa no pilsētas ikdienas urbānās un sabiedriskās pieredzes. Sakarā ar Krievijas pilna mēroga karu Ukrainā Baltijas valstu austrumu robeža ir kļuvusi par tematu, kam tiek pievērsta arvien lielāka politiskā un sabiedrības uzmanība. Izstāde rada telpu dialogam un dažādu perspektīvu un pieredžu saskarsmei.
LIETUVA
16.09.2026 – 25.10.2026, Fotogrāfijas muzejs Šauļos
Šī ir pirmā visaptverošā retrospekcija, kas veltīta lietuviešu fotogrāfam Virgīlijam Šontam (1952–1992). Kuratori Margarita Matulīte un Gintars Česonis piedāvā vairāk nekā 200 mākslinieka darbu izlasi, ko papildina biogrāfiski dokumenti, kas sniedz ieskatu mākslinieka noslēpumainajā, taču ārkārtīgi jūtīgajā un dramatiskajā personībā. Retrospekcija ir organizēta sadarbībā ar mākslinieka ģimeni un Kauņas Fotogrāfijas galeriju. Pirmo reizi darbi ir atlasīti no visām nozīmīgākajām kolekcijām.
2026. gada 8. septembris–3. oktobris, Viļņas Fotogrāfijas galerija
Formāli varētu teikt, ka Boriss Taskovs pārstāv klasisko fotogrāfijas skolu, jo viņš strādā ar analogu kameru un izdrukā savas fotogrāfijas uz tradicionālā sudraba želatīna papīra. Tomēr, statistiski runājot, Boriss Taskovs savos darbos atrodas savdabīgā stilistiskā starpstāvoklī, jo tos nevar ierobežot ne ar humanistiskās, psiholoģiskās fotogrāfijas robežām, ne ar ielu fotogrāfijas uzmanīgā novērotāja lomu. Drīzāk viņa darbi liecina par nenozīmīgu gaismas un ēnas izmaiņu novērošanu kā vientulības stāvokli un figūru, kas atrodas attālumā no galvenās darbības. Zināmā mērā Taskovu varētu dēvēt par mūsdienu Algimantu Kunču, kura darbos fotogrāfijas būtiskākie elementi – gaisma un asuma zona – kļūst par fotogrāfiju galvenajiem varoņiem.
Bulgārijā dzimušais fotogrāfs, kurš dzīvoja un strādāja Lietuvā, pirms pieciem gadiem pārcēlās uz Sicīliju. Šeit viņa mākslinieciskajā pieejā arvien izteiktāk izpaužas vientulība un uzmanība lēnajam laika plūdumam, īpašs pasaules skatījums un šim reģionam raksturīgā gaisma.
28.08.2026.–24.09.2026., Kauņas Fotogrāfijas galerija
Izstāde Blind Cats pēta arvien neskaidrākās robežas starp izklaidi, vardarbību un propagandu. Mūsdienās spēles, sociālās platformas un citas digitālās vides ne tikai piedāvā izklaidi – tās var kļūt par instrumentiem, kas veido mūsu attieksmi pret vardarbību, karu un pašu realitātes uztveri. Izstādē Morkēvičs uzdod jautājumu, kas notiek, kad spēle vairs nav tikai spēle un tās sekas pārnesas uz reālo dzīvi.
Izstāde tika veidota kā daļa no pētniecības projekta Soft Photography, kas tika īstenots ECAL/ Lozannas Mākslas un dizaina universitātes fotogrāfijas maģistra programmā ar HES-SO atbalstu.
09.09.2026.–09.10.2026., Tuskulēnu memoriāla konferenču zāle, Viļņa
Izstāde stāsta par maizes cenu padomju laikos – tās trūkumu, rindām un to, ko patiesībā ikdienā nozīmēja maizes sagādāšana.
“Pēc atgriešanās no trimdas, pat daudzus gadus vēlāk, mūsu mājās vienmēr bija divi linu maisiņi ar kaltētu maizi: viens ar rupjo, otrs ar baltmaizi. Ap 1970. gadu, kad mēs jau dzīvojām Giedraičos, jautājām, km tie vajadzīgi. Mūsu vecmāmiņa Konstancija noslēpumaini atbildēja, ka neviens nemirst no bada, ja viņam ir maizes klaips, un ka šie maisi, Dievs pasarg’, varētu ļoti noderēt un pat glābt dzīvību. Un nekādu citu komentāru…” stāsta izstādes autori.
LATVIJA
10.09.2026.–29.10.2026., ISSP Galerija
Vītauta Kumžas darbos redzami priekšmeti, kas, izņemti no sev ierastās vides, iegūst savādu veidolu. Sadzīves fragmenti tiecas pretī tam, kas, šķiet, pretojas. Parastas lietas sāk uzvesties neparasti.
Strādājot fotogrāfijas un tēlniecības medijā, izstādē Lietas atgriežas nemanāmi Kumža izvieto priekšmetus rūpīgi veidotās attiecībās, kas šķiet precīzas un estētiski izkoptas, tomēr psiholoģiski saglabā noteiktu nestabilitāti. Priekšmeti tiecas cits cita virzienā, nostājas nedrošā līdzsvarā, izjauc fotogrāfisko attēlu vai iziet ārpus tā rāmjiem. To savstarpējās attiecības vedina domāt par tuvību, pievilkšanos, noraidījumu vai apdraudējumu, tomēr liedzas atklāt vienu konkrētu nozīmi.
25.09.2026.–27.12.2026., Ogres Vēstures un mākslas muzejs
“Pēdējo gadu laikā Latvijā arvien biežāk izskan publiskas diskusijas par mazo lauku skolu slēgšanu. Šie slēgšanas procesi mani pamudināja atgriezties bijušajā skolā. Par fotogrāfiju centrālo tēlu kļuva skolas 1976. gadā celtā ēka, kura šogad atzīmē 50 gadu jubileju, un mana emocionālā pieredze, tur mācoties. Uz pēcstundām skolā mani gan nekad neatstāja, tomēr, dramaturģijas terminos runājot, kāda nepabeigta iekšējā darbība jeb nepieciešamība man lika atkal ar to veidot dialogu, šī darba tapšanas iekšējo procesu dēvējot par skolas un manu atmiņu celtniecību,” par izstādes ideju stāsta autore.
Skolas vide māksliniecē radīja nedrošības un neiederības sajūtu, kas saglabājās turpmākos skolas gadus līdz pat tās absolvēšanai. Izstāde PĒCSTUNDAS aktualizē skolā piedzīvoto atsvešinātību, skolēna attiecības ar skolas vidi un bulinga pieredzi, vienlaikus rosinot domāt par to, kā šī pieredze var ietekmēt cilvēku arī pieaugušā vecumā. Izstādes norises laikā paredzēti arī pavadošie pasākumi, kas, sākoties jaunajam mācību gadam, īpaši aktuāli varētu būt skolēniem un pedagogiem.
08.10.2026, M/House of Jazz, A. Briāna iela 9, Rīga
M/House of Jazz sestās dzimšanas dienas nedēļas ietvaros, 8. oktobrī plkst. 19.00, tiks atklāta Haralda Vecvagara lielformāta analogās fotogrāfijas portretu izstāde Latvijas Džezs.
Piecu mēnešu laikā Haralds Vecvagars fotografējis vairāk nekā 30 Latvijas džeza mūziķus un nozares cilvēkus, veidojot šodienas Latvijas džeza vides vizuālu dokumentu. Portreti tapuši ar lielformāta analogo kameru, tehnikā, kur katrs kadrs tiek rūpīgi sagatavots un kļūst par konkrēta brīža nospiedumu. Izstāde turpina Vecvagara ilgstošo interesi par cilvēku portretēšanu, šoreiz uzmanības centrā liekot cilvēkus, kuri spēlē, komponē, producē, organizē un veido Latvijas džeza dzīvi.
