Saplēstie attēli, saliktās atmiņas

Priecīgs pāris viesībās, atmosfērā ir jautrība, bet kaut kas ienes disonansi šķietami nevainojamajā mirklī – balta līnija nošķir viņus vienu no otra, melni diegi cenšas saturēt abas fotogrāfijas puses kopā. Gandrīz kā baltiem diegiem šūts. Tāds skats paveras Coffee Society kafejnīcas telpās, kur līdz oktobra vidum skatāma Ievas Ozoliņas izstāde Derīgs līdz 2014.

Pirmajā stāvā ir vislielākā fotogrāfija – tā ir izdruka, ne oriģināls, kurā būtu redzams taktilais roku darbs. Fotogrāfija ļauj saprast, ka izstāde ir par šķiršanos. Pirmajā stāvā tas ir vienīgais darbs līdzās fotogrāmatai. Tā piedāvā arhīva fotogrāfijas, kolāžas, vēstules, dažādu kartīšu, piemēram, Sieviešu dienas vai Ziemassvētku, attēlus, kamēr otrajā stāvā redzami oriģināli daļai kolāžu, kuras skatāmas grāmatā. Pirmais stāvs veido interesantas attiecības ar otro – lai arī fotogrāmata piedāvā izvērstāku skatījumu un vairākus kontekstus, tā tomēr šķiet tikai kā kopija iepretim otrajā stāvā izstādītajiem septiņiem oriģināldarbiem, kuros autores pieskāriens ir uzskatāmāks.

Ozoliņas izstādē neviens no darbiem nav pašas autores uzņemta fotogrāfija. Viņa strādā ar kolāžu. Kā norādīju rakstā, kurā analizēju feminisma un kolāžas simbiotisko satikšanos, kolāžas sākums un attīstība nav nošķirami no politiskajiem notikumiem. Kolāžas izaicina realitāti, tās uztveri, stabilitāti, kā arī autorību. Kolāžas, īpaši feministiskās, piemēram, Barbaras Krīgeres izpildījumā, spilgti uzrāda publiskā un privātā saistību. Arī Ozoliņai privātais un publiskais nav izolēti – māksliniece izvēlas privātu tēmu un privātu arhīvu, ko atšķaida ar publisku materiālu iekļaušanu kolāžās un laikmeta liecībām. Intīmais mijas ar publisko, tuvums ar tālumu, savējais ar svešo, oriģinālais ar neautentisko. Kolāžas gadījumā nereti tiek uzskatīts, ka svarīgāks ir process, nevis rezultāts. Traumas pārstrāde, kontroles uzņemšanās pār to, veidojot attēlu pēc saviem ieskatiem, veidojot realitāti, kuru var ietekmēt, nevis kura notiek un kurā esi pasīvs liecinieks. Kolāža tiek izmantota mākslas terapijā – tā it kā mazāk prasa mākslinieka prasmes, bet patiesībā ir labāka ar to, ka, izmantojot svešus attēlus, ir vieglāk paust ko intīmu. Vienlaikus fotogrāfija tiek uzskatīta par realitātes liecību, “tā bija”. Ozoliņa nesamierinās ar to, ka tā bija, viņa grib pārveidot tā, kā ir.

Izstādē redzamajās fotogrāfijās vecāku pāris Anita un Jānis izskatās laimīgi, fiksēti skaisti kopdzīves brīži. Taču fotogrāfe runā par zaudējumu, šķiršanos un distanci. Kolāžas elementi fotogrāfiju noskaņu pilnībā maina uz pretējo – pāris ir priecīgs, saskanīgs, bet Ozoliņa šiem pašiem attēliem maina noskaņu, tos griežot, rotējot, līmējot, pārliekot, kombinējot ar citiem materiāliem. Kolāža Ozoliņai ir rīks, ar kuru fotogrāfijas atmosfēru izmainīt uz pretējo.

Kolāža ir arī fotogrāfijas pārveidošana, nepieliekot neko klāt un neņemot neko nost, tikai novelkot līniju vai izveidojot plēsuma robežu. Kolāža ir arī kombinēšana ar citiem attēliem, pilsētas ainām, krustvārdu mīklu, fotogrāfijas ieplēšana, līnijas novilkšana, un var tikai minēt, kas ir vismazākā manipulācija ar fotogrāfiju, lai to varētu uzskatīt par kolāžu. Visspēcīgākais ir tas darbs, kurā abi vecāki redzami priecīgi, zilajā fonā ieskrāpēts uzraksts “kas sit, tas mīl”, bet priekšā izplēsta līniju lapa, uz kuras rakstīts, ka viņš ir atradis citu, kuru mīl, un nekaunīgi cer, ka viņa sapratīs. Visā grāmatā tā ir vienīgā tekstuālā piezīme, ko izsaka Jānis. Visas vēstules raksta Anita.

Or darbu Derīgs līdz 2014 māksliniece absolvēja ISSP skolu, un tas kopā ar citiem absolventu darbiem bija skatāms izstādē Šis nav veikals. Šoreiz konteksts ir pavisam cits – izstāde ir kafejnīcā. Tā ir publiska telpa, kurā vairuma apmeklētāju primārais mērķis nav darbu apskatīšana, bet gan kafijas, sarunas, grāmata vai darbs pie datora. ISSP skolas absolventu izstādē Ozoliņas darbs nolasījās kā vairāk privāts – tur māksliniece piedāvāja instalāciju, istabas imitāciju, kur nosacītu telpu radīja veclaicīgs koka galds, plaukti, trauki un citi priekšmeti . Tā bija statiska, pašas autores veidota.Uz plauktiem mazos rāmīšos bija kolāžas, uz galda – fotogrāmata. Šoreiz telpa ir cita, aizvien ir galdiņi, taču tajos ir dzīvība, svešinieki.

Mainoties fiziskai vietai, mainās arī konteksts, bet tas savukārt ietekmē paša darba lasījumu. ISSP skolas absolventu izstādē telpas imitācija bija pilnīga mākslinieces konstrukcija, kurā nav nejaušības. Kafejnīcā arī ir galdi, taču tā vairs nav istaba, privāta telpa. Pie galda kāds ir, interjers un scenogrāfija telpā nav mākslinieces varā. Līdz ar to darbs nonāk situācijā, kuru māksliniece vairs pilnībā nekontrolē. To kaut kādā ziņā var uztvert kā spēju atteikties no kontroles pār situāciju, realitātes pieņemšanu un traumas dzīšanuī. Iepriekš telpa atgādināja privātu istabu, bet kafejnīcā privātais un publiskais nemitīgi pārklājas, tāpat kā kolāžā pārklājas, savienojas privātais un publiskais. Apkārt darbam, kurš vēsta par izjukušām attiecībām, veidojas jaunas sociālas attiecības. Kafejnīca ir vieta, kur cilvēki pārsvarā satiekas reālā laikā un telpā, nevis sarakstās vai sarunājas videozvanos. Tas ir materiāls notikums, un arī Ozoliņas darbi ir materiāli – kolāžās redzamas šuves, kas it kā sašuj brūci pēc fiziskas traumas, papīra materialitāte, līmlente u. tml. Materialitāte ir patīkama laikā, kad var nosūtīt ziņu un tūlīt to arī padarīt nebijušu izdzēšot.

Kā norāda mākslas vēsturniece Freja Gorlija (Freya Gowrley), kolāžas vēsture neizbēgami ir arī tehnoloģiju vēsture, jo tieši tehnoloģiskā attīstība un zinātniskie atklājumi ļāva radīt aizvien vairāk un dažādākus materiālus, kā arī veidus, kā tos apvienot¹⁾ Gowrley F. Fragmentary Forms: A New History of Collage. Princeton University Press, 2024, p. 25.. Mūsdienās kolāžas un tehnoloģiju attiecības ir īpatnējas, pat paradoksālas. Kolāža vēsturiski ir tehnoloģiju attīstības rezultāts, bet mūsdienās tās izmantošana ir apzināta atgriešanās pie lēnāka, taktilāka un manuālāka darba procesa. Kolāža mūsdienās iespējama arī digitāli – digitālie rīki aizstāj šķēres, līmi, papīru, tomēr darbības princips ir tāds pats. Arī mākslīgais intelekts savos darbības principos ir kolāžisks: apvieno, pārveido jau pastāvošus vizuālos priekšstatus, stilistiku, paņēmienus un informāciju.

Kā atzīmē Gorlija, no vienas puses, kolāža apšauba sen nostiprinātus mākslas vēstures priekšstatus, uzrādot vietu mākslā arī nejaušībai, atrastiem priekšmetiem u. tml.²⁾Turpat, p. 294. No otras puses, ja mākslas darbā tiek izmantoti ikdienišķi materiāli, tad aizvien būtiskāka loma ir mākslinieka idejai, jo tieši tā atšķir mākslas darbu no ikdienišķa priekšmeta – radikālākā nozīmē jāatceras gadījums ar pisuāru, mazāk radikālā noder arī ģimenes fotogrāfija.

ISSP skolas mājaslapā ir izvērstāks teksts par šo darbu, uzrādot saistību ar vecumu, paaudzēm un pašu autori. Tur īpaša uzmanība veltīta skaitlim 22 – tas ir vecums, kurā bija mākslinieces mamma, kad šķīrās mākslinieces vecvecāki; tas ir vecums, kurā bija mākslinieces māsa, kad šķīrās viņas vecāki; tas ir vecums, kurā māksliniece pati izšķīrās. Tomēr šķiet, ka pati izstāde ir pārāk skopa. Tā ir estētiski baudāma, bet mēs gandrīz neko neuzzinām par vecākiem un arī ne par autores pārdzīvojumu – tikai to, ka tāds ir, bet ne to, kāds tas ir. Darbi vienkārši eksistē kā dekorācija kafejnīcā, radot māksliniecisku, radošu un estētisku atmosfēru.

Kolāžas medijā mākslā jau runāts par vecāku šķiršanos. Tāda ir Kamillas Pavlikovas (Camilla Pavlikova) fotogrāmata Otrava!. (Interesanti, ka visās kolāžās ir manipulācijas tikai ar galvām.) Pavlikovas projekts ir daudz ietilpīgāks, vērienīgāks un dziļāks³⁾ Pavlikova reflektē par to, ko nozīmē uzaugt ar vecākiem no dažādām kultūrām (tēvs norvēģis un māte slovākiete) un kā vecāku attiecībās izpaudusies vara, piemēram, valodā, identitātē u. tml.. Ar šo tēmu strādā arī tādas mākslinieces kā Sofija Helsingere (Sophie Helsinger), Brendona Braza (Brandon Braza), Kristīna Borinskaja (Kristina Borinskaya), Saša Arutjunova (Sasha Arutyunova), Sallija Vatermane (Sally Waterman) u. c. Ir pagājuši pieci gadi kopš Ozoliņas darba pirmās izstādīšanas, un tagad būtu gribējies redzēt kādu projekta attīstību, taču tas īsti nav noticis.

Izstādes aprakstā novērojamas dažas nepārliecinošas nianses. Vispārīga frāze, ka te redzams zemapziņas un racionālā prāta apvienojums, emocijas un fakti. Kolāžas pielietojums iedvesmots no sirreālisma kustības – ko tieši tas nozīmē? No sirreālistiem ir paņemts tikai tas, ka tiek strādāts ar kolāžu, un viss? Privātā sarakstē māksliniece atzīmē, ka pašai ir šaubas, vai tas ir precīzākais, it kā ir sapņa loģika un bezapziņa, bet varbūt drīzāk eksperimentāls vai pa vidu starp abiem. Kā atzīst māksliniece, fotogrāfija, kura sagriezta līnijās, tehnikas ziņā ir iedvesmota no Mena Reja, tādējādi no sirreālisma kaut kas tomēr ir. Bet vai tas ir kas saturiski tuvs sirreālismam? Apraksts vēsta, ka pēta šķīrušos vecāku attiecības (droši vien caur albumiem un kolāžu), traumas un atmiņas par notikušo. Traumas un atmiņas ir privāti notikumi, kuri pieejami tikai pašai autorei. Vai mēs kā skatītāji tam piekļūstam?

Raugoties no lakāniskas psihonalīzes pozīcijām, trauma paliek starp simbolizāciju un pieredzi, traumu mēģina ierakstīt Simboliskajā kārtībā, taču nekad pilnībā to nevar ierakstīt, vienmēr paliek nesimbolizējama Reālā daļa. Ozoliņa traumatisko notikumu mēģina ierakstīt, izmantojot gan albumu, gan kartītes, gan kolāžas. Traumatisko nevar uzskatīt par pagātnes notikumu, kuru iespējams atcerēties un attēlot. Traumatiskais atrodas spriedzē starp pieredzēto un mēģinājumu pieredzi simboliski izteikt. Vecāku šķiršanās, kā raksta Anita vēstulē Jānim, viņas dzīvē izraisīja 180 grādu pārmaiņas, apjukumu. Tas ir notikums, kas izjauc ierasto pasaules kārtību, un zaudējumu nepieciešams ierakstīt kādā veidā –valodā, attēlā u. tml.  Izstāde nepiedāvā lineāru stāstījumu, kurā nebūtu tukšo vietu. Tieši pretēji – skatītājs nezina teju neko un ir spiests strādāt ar fragmentiem, veidojot pats savu notikumu kolāžu.

Kā tiek atainota šķiršanās? Kā krīze? Zaudējuma izjūta? Dusmas? Apjukums? Drīzāk nolasās tikai krīzes aspekts. Māksliniece mēģina piešķirt kaut kādu nozīmi, liekot lietā skaitli 22, kas it kā sasaista un piešķir jēgu, tas liek domāt, ka tomēr šķiršanās ir krīze. Saprotams, ka privātas detaļas un faktus negribas paust, taču ar tik maz informācijas ir grūti dzīvot izstādei līdzi, neveidojas naratīvs. Šķiet, ka darbi ir nozīmīgi pašai autorei, lai apstrādātu notikumu un pieņemtu realitāti, taču skatītājam tie paliek estētiskas dekorācijas līmenī. Jauki, ka apkārt tādi ir. Ja autori apmierina šāds stāvoklis, laikam jau nav, ko iebilst. Var jau būt, ka gan pats izvēlētais medijs – kolāža – , gan izstādes vieta, demokratizē mākslu un padara to pieejamu visiem, nojaucot milzīgas pietātes, klusas kontemplācijas un distances likumu.