Saikņošanās un scēnošana Kauņā
No 1. līdz 31. oktobrim Kauņā norisinās IPMA – Starptautiskais fotogrāfijas un mediju mākslas festivāls, kura centrā ir sešpadsmit autoru fotogrāfiju. Viens no tiem esmu es ar projektu Scēna.
No 2004. līdz 2019. gadam Kauņā norisinājās cits fotogrāfijas festivāls – Kaunas Photo –, kuru vadīja fotogrāfs un kurators Mindaugs Kavaļausks. Festivāla programma apvienoja starptautiskas izstādes, jauno fotogrāfu prezentācijas, portfolio skates, diskusijas, projekcijas un konkursu Kaunas Photo Star. Vairākkārt esmu bijis festivāla viesis, lielākoties kā recenzents portfolio skatēs. Festivāls bija zīmīgs arī ar to, ka apdzīvoja dažādas izstādēm tradicionāli mazāk piemērotas telpas – institūciju foajē, žogus un pat funikuliera staciju. Tā stiprā puse bija nevis izstāžu saturs, bet tīklošanās iespējas, jo Mindaugam uz Kauņu izdevās atvilkt viesus no dažādām pasaules malām, tai skaitā respektablu festivālu un institūciju vadītājus. Taču festivāls beidzās, Mindaugs sāka vadīt Aviācijas muzeju, bet tagad strādā pie projektiem un, kā pats apgalvo, pēc festivāla vadīšanas neskumst.
Pirms trim gadiem Kauņas koledžas Mākslas akadēmijas (Kauno kolegijos Menų akademija) fotogrāfijas pasniedzēja Svetlana Batura izveidoja jaunu festivālu, kurš līdzās fotogrāfijai tiecās pievērsties arī mediju mākslai, tehnoloģijām un to mijiedarbībai ar sabiedrību. Pirmajā IPMA, kas notika 2023. gadā, centrālā tēma bija mākslīgā intelekta un mākslas mijiedarbības nākotne, 2024. gadā – The Story of Life (Dzīves stāsts), 2025. gada festivāla tēma bija Uncertainty (Nenoteiktība), savukārt šī gada tēma ir Connection (Saikne), kas pievēršas cilvēku, ķermeņa, vietas, atmiņas, dabas, tehnoloģiju un citu parādību savstarpējām attiecībām.
Izstādei Saikne Kauņas attēlu galerijā (Kauno paveikslų galerija) ir divi kuratori. Baltijas sadaļu kūrējis lietuvietis Tomass Pabedinsks, bet starptautisko – poliete Viktorija Mihalkēviča. Interesanti, ka gan atklāšanas runās, gan ekskursijās tika akcentēts šis nodalījums – starptautiskie autori un “vietēji”, kas man un droši vien arī igauņu autorei Luīzei Grētai Vīlo, ar kuru bijām vienīgie ne-lietuvieši, lika justies nepamatoti segregētiem. Sanāca, ka mēs neesam vietējie autori, taču arī ne starptautiskie. Šāds starpstāvoklis, ņemot vērā festivāla tēmu Saikne, šķita gandrīz neplānota konceptuāla provokācija.
Mans projekts Scēna debitēja 2023. gada septembrī izstādē ISSP Galerijā. Toreiz līdzās manām fotogrāfijām galerijas sienas rotāja fotogrāfiju varoņu grafiti, zīmējumi, nospiedumi, kas tika spontāni radīti pāris dienas pirms izstādes atklāšanas un turpināja vairoties visu izstādes laiku. Man bija svarīgi šajā notikumā iesaisīt scēnas jauniešus, un izstādes ietvaros notika mūzikas koncerti, dzejas lasījumi, sarunas un pat panku tirdziņš. Savukārt grāmatā, kas iznāca pusgadu vēlāk, es iekļāvu vairāku jauniešu zīmējumus no viņu skiču burtnīcām, atmiņu kladēm vai zīmējumu mapēm. Scēna nebija tikai fotogrāfiju izstāde, tā bija konkrēta laikmeta fenomena dokumentācija un vienlaikus gan platforma, gan piemineklis viņiem. Tagad, trīs gadus vēlāk, Scēna ir mainījusies. Lielākā daļa manu varoņu, kā mēdzu teikt, ir pensijā jeb ārpus šīs subkultūras. Ir cita paaudze, citas sejas, lai arī rituāli daudz nav mainījušies. Saņemot uzaicinājumu izstādīt šo projektu citā valstī, mani mocīja vainas apziņa, jo tas vairs nebūs tas pats. Vai tā būs reprodukcija, rekonstrukcija vai kaut kāds hibrīds? Specifiskai telpai un laikam radītu notikumu restaurēt ir nepateicīgs izaicinājums. Fotogrāfijas var pārvest pāri robežai, taču nevar aizvest to laiku, kurā tās tapušas, cilvēkus un viņu enerģiju, ar kuru konkrētājā brīdī tas viss kļuva par notikumu. Taču man šķita, ka ir jāmēģina ļauties spontanitātei. Rezultātā zīmējumi, kuru radīšanā iesaistījās ne tikai mana draudzene, bet arī brīvprātīgie studenti un apmeklētāji, bija ne gluži vienkāršs dekoratīvs papildinājums fotogrāfijām, bet pamazām sāka radīt jaunu nozīmi. Kāds jaunietis, kurš ar marķieriem zīmēja jautras sejiņas, gribēja, lai nofotografēju rētas uz viņa rokas. Viņš savulaik ar maziem griezieniem bija savainojis vēnas, jo viņu bija pārņēmis sātans. Taču tas esot vilcies tikai dažas dienas un beigās viņš izrādījās stiprāks par nelabo. Kāda meitene izvēlējas nevis radīt jaunus zīmējumus, bet izkrāsot jau divas uzkrāsotas puķes. Viņa uzlika austiņas, apsēdās pie sienas un savā nodabā krāsoja līdz pat izstādes slēgšanai. Viņa teica, ka pie šī darba jūtoties droši. Sanāk, ka arī šodien panki citā valstī var iet pie šī darba kā pie tāda altāra un katrs atstāt savu svecīti.
Varbūt tā Scēna, kas bija manos attēlos, ir jau tāla pagātne, it īpaši ņemot vērā, ka attēlos redzamajiem personāžiem daži gadi ir vesela mūžība, taču attēli var ļaut vēlreiz satikties ar konkrētā brīža emocijām, un zīmējumi tās var gan paspilgtināt, gan iedot projektam jaunu dimensiju. Kāda meitene uz sienas uzraksta “mīlu tevi” lietuviski, un laikam jau nevar noliegt, ka šī Scēnas izstāde ir arī par divu cilvēku attiecībām. Taču to es sapratu tikai tad, kad zīmēšana bija jau finiša taisnē. Arī šo Saikņu atklāšana bija neplānota sekošana festivāla tēmai.
Kaut kas līdzīgs notiek ar Andersa Petersena projektu Café Lehmitz, kas skatāms galerijas otrajā stāvā. Petersena momentuzņēmumi no sešdesmitajiem gadiem Hamburgas bohēmas kafejnīcā pirmajā brīdī var nelikties nekas vairāk kā nostalģiski tusiņu foto. Cilvēki dzer, smejas, apskaujas, strīdas, sapņo, reizēm pozē kamerai. Taču šo attēlu vērtība nav tikai konkrētās vietas un laika dokumentācijā, bet arī daudzveidīgajās emocijās. Tās nav paslēptas tehnoloģijā, bet atrodas starp cilvēkiem, un, iespējams, tieši tāpēc šādas fotogrāfijas pārdzīvo laiku.
Kauņā kāds apmeklētājs mudina savu mazgadīgo dēlu ar lielu spoguļkameru fotografēt manu izstādes iekārtojumu. Zēns skatās caur skatu meklētāju, ar grūtībām notur kameru pie sejas, tomēr uzņem dažus kadrus. Tikmēr galerijas darbiniece nespēj noparkoties un apskrāpē mana auto durvis. Lietuviešu fotogrāfs izšauj šampanieša korķi izstāžu zālē, kamēr tur norisinās lekcija. Uz atklāšanu ierodas subkultūru pētnieks Jānis Daugavietis. Viņam kādā no nākamajām dienām ir lekcija festivāla ietvaros, taču neviens nezina kad, jo festivāla programma ir tikai organizatores galvā. Kāds apmeklētājs atklāšanas runu laikā apēd pusi no uzkodu šķīvja garneļu maizītēm. Viņš loka iekšā vienu pēc otras, citu klātesošo šķībie skatieni viņu neuztrauc. Apsargs izkliedē pedējos apmeklētājus, taču ārā cilvēki turpina rosīties, jo galerijai blakus atrodas bārs Kultūra. Nofotografēt vai pierakstīt šos mazos dzīves notikumus nozīmē tiem piešķirt jēgu. Un šie notikumi nav savstarpēji nesaistītas nejaušības, bet gan viens naratīvs, jo darbība notiek vienviet un es esmu liecinieks. Saiknes ne tikai dabā pastāv, bet tās var arī veidot. Izeju ārā un redzu galdu, pie kura sēž izstādes dalībnieki. Tagad no liecinieka jāmēģina pārvērsties par aktīvu saikņu veidotāju.
