Nekas mūs neapturēs – Paris Photo pēc protestiem
No 12. līdz 15. novembrim Parīzē jau 29. reizi norisinājās ikgadējais gadatirgus Paris Photo. Šoreiz tas notiek protestu fonā. Oktobra vidus skolēnu un studentu protesti pret izglītības sistēmu vēlāk pārauga plašākā kustībā pret dzīves dārdzību un nevienlīdzību. Pēdējie protesti notika tikai četras dienas pirms gadatirgus atklāšanas. Vēl joprojām Parīzē daudzu veikalu un banku skatlogi aizsegti ar finiera plāksnēm – vienā gadījumā tās ir sekas protestu laikā notikušajām izlaupīšanām, citā – nodrošināšanās pret iespējamiem nākotnes uzbrukumiem.

Nepilnu nedēļu pirms Paris Photo atklāšanas mākslinieks Adams Brūmbergs savā instagrama kontā aicināja gadatrigus organizatorus solidarizēties ar protestētājiem un atcelt pasākumu. “Mēs dejojam uz vulkāna,” viņš raksta un jautā, vai šajā vēstures izšķirošajā brīdī pārdošana ir svarīgāka par solidaritāti. Brūmbergs aprakstīja situāciju, kurā Francijas strādnieki un studenti iziet ielās, lai pieprasītu pienācīgas algas un taisnīgus nodokļus, bet saskaras ar policijas vardarbību. Viņš piemin 1968. gada maija protestus un streikus, kad Kannu kinofestivāls tika pārtraukts solidaritātē ar Francijas studentiem un streikojošajiem strādniekiem. Zīmīgi, ka dienu pirms 24. oktobra protestiem priekšlaicīgi tika pārtraukts Art Basel Paris, kas arī norisinājās Grand Palais. Protestētāji bija aicinājuši atgūt Grand Palais no turīgās elites, uzsverot publiskās telpas un kultūras pieejamības nevienlīdzību, un Art Basel slēdza durvis divas dienas ātrāk drošības risku dēļ, nevis paužot atbalstu protestētājiem. Brūmberga aicinājumu Paris Photo organizatori nesadzirdēja, un gadatirgus notika, kā plānots. Šajā kontekstā prātā nāk foto un video no protestiem 17. oktobrī, kas izpelnījās plašu uzmanību medijos – kāds pāris bezrūpīgi sēž kafejnīcā, kamēr Parīzes ielas deg liesmās. No vienas puses, tas ilustrē vēlmi saglabāt normālu dzīvi arī krīzes apstākļos, no otras – parāda izvairīšanos no neērtās realitātes.

Paris Photo stendos neērtas realitātes tikpat kā nav – lielākoties dokumentālā fotogrāfija ir vēsturiska liecība jau sen pagājušiem notikumiem. Šogad dominē darbi, ko varētu saukt par rokdarbniecisko fotogrāfiju – dažādas senas analogās tehnikas, kaut kas sašūts, griezts, plēsts, līmēts, zīmēts. Saturs šādiem darbiem, kas tiecas tuvināties grafikai, instalācijām un glezniecībai, lielākoties abstrakts vai tēlains. Liekas, ka šī laikmeta galvenais kritērijs ir – galvenais, lai smuki izskatās.

Kauņas fotogrāfijas galerija gadatirgū piedāvā pagājušā gadsimta melnbalto Lietuvas fotogrāfiju, bet Igauniju pārstāv Tartu galerija Kogo ar Kristīnas Ollekas objektiem, kuros izmantots jūras sāls. Interesanti, ka fotogrāfijas ar sāls kristāliem sastapu vēl vismaz divos stendos. No Latvijas, kā jau ierasts, gadatirgū nebija neviena mākslinieka vai galerijas.

Šogad fotogrāfija svin 200 gadus kopš izgudrošanas, tas tiek akcentēts arī šajā pasākumā. Japāņu fotogrāfs Daido Morijama pat izveidojis kārtējo publikāciju, kas veltīta Jozefa Nisefora Njepsa pirmajam attēlam, ko viņš uzņēma pa savas darbnīcas logu 1826. gadā. Taču manu uzmanību drīzāk piesaistīja tualetes papīrs ar Morijamas fotogrāfijām turpat blakus uz galda. Viena ruļļa cena – 25 EUR. Lai arī šajā darbā dokumentētas Japānas publiskās tualetes, es to drīzāk uztvēru kā simbolu elitārismam, pārticībai un plaisai starp trūcīgajiem māksliniekiem, kuru sociālais stāvoklis ir tāds pats, kā vairumam protestu dalībnieku, un tiem veiksmīgajiem, kuru darbi maksā astronomiskas summas. Paris Photo ir platforma superzvaigznēm, kuri sasnieguši tādu līmeni, ka katrs viņu sūds ir zelta vērts. Šai kontekstā protestos lietotais Eat The Rich labi attiecas arī uz Paris Photo kontingentu, lai arī varētu pieņemt, ka šis fotonotikums nav tik elitārs kā Art Basel.
Paris Photo signalizē, ka fotogrāfija kļūst mazāk politiska un sociāli aktīva, drīzāk dekoratīva, eskepistiska, romantiska. Un arī mazāk fotoreālistiska. Fotogrāfija vēsturiski ir bijusi viens no nozīmīgākajiem instrumentiem karu, sociālās nevienlīdzības, policijas vardarbības, protestu un cilvēktiesību pārkāpumu dokumentācijā. Tāpēc skumji, ka 200 gadus pēc medija izgudrošanas tas ir tik tālu no tā, kas šodien notiek pasaulē.