Makss Pinkers
Beļģu fotogrāfu Maksu Pinkeru (Max Pinckers, 1988) jaunajā projektā The Fourth Wall (Ceturtā siena) interesē indiešu apsēstība ar kino. Portreti, interjeri un netipiskas mizanscēnas izskatās kā no kādas filmas uzņemšanas laukuma, taču skatītājam atliek vien minēt, kur ikdienas dzīve Mumbajā saplūst ar Bolivudas kultūru. “Uz teātra skatuves, kas sastāv no trim sienām – labās, kreisās un aizmugures – ceturtā siena veido izdomātu ekrānu, uz kura skatītāji vēro ainas notikumu attīstību,“ skaidro Pinkers, kurš sēriju pašizdevis arī grāmatā. Savā iepriekšējā sērijā Lotus Pinkers pētīja transseksuāļu dzīvi Taizemē. Pēdējos mēnešos par Pinkeru nācies dzirdēt vairākkārt – viņš bija viens no autoriem Foam žurnāla Dummy numurā, bet šogad ieguvis prestižo Photo Levallois balvu 10 000 EUR vērtībā, un viņa darbi oktobrī būs skatāmi Francijā.
Vai vari aprakstīt, kas tieši tevi interesē fotogrāfijā?
Ne visai – to ir diezgan grūti aprakstīt vārdos, kas arī ir galvenais iemesls, kāpēc es fotografēju. Tas, ko es parasti meklēju, ir attiecības starp fiktīvu elementu, kas integrējies realitātē, atklājot fotogrāfijas kā medija īpašības. Es pārsvarā strādāju ar dokumentālu kontekstu, jo tas atspoguļo indeksiālās attiecības ar pasauli objektīva priekšā. Ieviešot šajā struktūrā konstruētus aspektus, atveras pilnīgi jauna pasaule. Pēdējā laikā es arvien vairāk mēdzu strādāt ar atrastiem attēliem savos dokumentālajos stāstos, jo tie kļūst par uztveres objektiem, uz kuriem es varu projicēt noteiktas idejas.
Kāpēc lielāka daļa tavu darbu ir saistīti ar Āziju?
Es pavadīju lielāko daļu bērnības un pusaudža gadus Āzijā. Kad es biju piecus gadus vecs, mana māte pārcēlās uz Bali, kur mēs dzīvojām vairākus gadus, pirms pārcēlāmies uz Indiju un Austrāliju. Divpadsmit gadu vecumā es sāku dzīvot Singapūrā kopā ar tēvu, kur es pavadīju sešus gadus. Es joprojām atrodu daudz kopīga ar Āzijas kultūru. Tikai tagad, kad nu jau kā piecus gadus esmu atgriezies Beļģijā, es pamazām sāku iedzīvoties. Iespējams, mana nākamā foto sērija tiks uzņemta manā dzimtajā pilsētā Briselē.
Kā tu piesaisti finansējumu saviem projektiem?
Pirms mana jaunākā pasūtījuma darba visi mani projekti bija pašfinansēti. Europalia ir nodrošinājusi mani ar finansējumu, lai es varētu strādāt pie jauniem projektiem un organizēt izstādi, kas ir pirmā šāda veida iespēja manā līdzšinējā pieredzē. Jaunākā grāmata The Fourth Wall bija pilnībā izdota ar publiskās kampaņās piesaistītu finansējumu (crowd-funding), sedzot visas pašizdotas grāmatas izmaksas.
Tu tagad esi pašizdevis diezgan daudz grāmatu. Pastāsti mums nedaudz par savu pieredzi!
Pašizdošana ir lieliska, ja pietiek pacietības un enerģijas ņemt visu projektu savos grožos. Lielākās priekšrocības ir brīvība mākslinieciskajās izpausmēs un spēja piedāvāt kaut ko skatītājiem, nešķērsojot oficiālās publicēšanas barjeras. Pie mīnusiem jāmin lielās finanšu investīcijas un grāmatas izplatīšana. Lai gan šobrīd, piemēram, ir pieejamas platformas, lai reklamētu pašizdotas grāmatas un piesaistīt publiskās kampaņās iegūto finansējumu.
Pie kāda projekta tu strādā šobrīd?
Jaunā sērija atkal ir par Indiju, un to ir pasūtījis Europalia starptautiskais mākslas festivāls, kas šogad vadīs europalia.india. Lai gan sērija izriet no The Fourth Wall, tā fokusēta uz citu tēmu – romantiku. Pirmo reizi tā tiks izstādīta oktobrī, kam sekos jauna grāmata nākamgad.
