Liāna Langa: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Kāpostus stādot, pirmais stādiņš jāstāda Dievam, otrs – nabagam un tikai trešais – sev, jo tad kāposti labāki aug. (Tautas ticējums)
Priekšauts tek viņa ķermenim pāri kā lava
Durvīs stāv Kāpostu priesteris Jons mirkli pirms kāpostu šķērēšanas. Tie šķīsti kā tikko dzimusi planēta, kā galva bez nevienas domas… bet nekas šķīsts jau dzīvei nav derīgs – tas jāpārtaisa, jāielaiž baktērijās, jāfermentē. Kāpostu priesteris laupīs nevainību kacenu dziļajai gaismai. Pie baļļām un kastēm viņš apņēmības pilns kā misionārs mirkli pirms pagānu kristīšanas.
Durvju aile kārtībai balti nopervēta. Vēl Kāpostu priesteri viņa altāra rāmis tur. Garš bijis rīts un diena, vasara – īsa, kā vienmēr. Ailē mirdz tumsa, dzīvi iegrožo darbi. Lai slavēts siltais rudens! Griba sastop kāpostgalvu kraukšķīgās liesmas, vidū priesteris acis miedz. Priekšauts tek viņa ķermenim pāri kā lava no vulkāna mutes, bet Jons radis pie tās. Domās viņš redz sārti maigas, kustīgas mutes, kas, spelgoni godājot, kāpostus šķīs.
Jons tur rokā kāpostgalvu kā dievmaizi
Zemes un sēklas dialogs, nopļauti auglības salūta ziedi ir viņa priekšā. Galvas asmeni sastapušas, giljotinētas. Ziedi dzīvei, Kāpostu priesterim un viņa saimei. Atnācis Jons, viņš zina, kā darīt.
Rilkem ir viens dzejolis, kur viņš saka, ka zemnieka darbi lielāki par baznīcas darbiem. “Viss atkal reiz būs liels un pasakains./ Būs zeme zaļa, ūdens sidrabains,/ būs koki vareni un mūri zemi,/ un zāli ganāmpulks plūks daudzgalvains,/ un čakli ļaudis apstrādās šo zemi.”
Ir 1968. gada rudens, padomju tanki jau iegājuši Čehoslovakijā. Politiskais atkusnis beidzies, rudens darbi ap Mārtiņiem rims. Jons rokā tur kāpostgalvu kā dievmaizi, tā, kā izplatījumā Saule turas. Kāposts ir vasaras kalendārs – katra diena dzina citu lapu, kas pieplaka iepriekšējai. Mirklī priestera roka pārlasa dienu pēc dienas. Laiks sablīvēts lapu kārtās. Prāts nezina, rokas viedas. Plauksta kārtām blīvējas klāt. Tā pati plauksta, kas tūlīt kalendārus piespiedīs asmeņiem.
Kāpostu priesteris uzvelk baltu
Šķērēšana ir spēka pazemības akts. Dzirnavnieks velk baltu virssvārci, ārsts, maizes cepējs, kāpostu šķērētājs. Pārveide prasa tīru fonu. Jona talārs kā ekrāns, kur sulai, dzīvības skaidām ierakstīt savus ritmus.
Bet fonā vēl arvien ierāmēts tumsas taisnstūris. No vaļa iekšu tumsas Jons iznācis strādāt kāpostu gaismā.
Galva noliekta darba lūgsnā, vakarā mugura smelgs.
Zenta Dzividzinska (1944–2011)
Kad 1968. gadā Zenta fotografēja tēvu – lietuvieti Jonu – viņas dzimtas māju sētā Iecavā, viņai bija divdesmit četri gadi.
Ar viņu reiz spriedām, ka taisīsim šīs fotogrāfiju sērijas albumu Kāpostu priesteris. Kopā ar piecdesmit fotogrāfijām.
Fotogrāfijās mirklis neapstājas, tieši otrādi – manuprāt, tā ir iespēja laikam vibrēt un virpuļot, turpinot savu deju. Nav izskaidrojams, bet šajās fotogrāfijās pat mājas apmetuma faktūra vēstī par 1968. gadu. Kāpostu raža bija novākta. Paēdināja ar tiem i tad, i šodien. Pārveide notiek caur ķermeņiem un formu.
