Neredzamais karš
Nepieradinātās mūzikas festivāla Skaņu Mežs noslēgumā Tabakas fabrikā četras dienas būs apskatāms patlaban Ņujorkā dzīvojošā īru mākslinieka Ričarda Mosa (Richard Mosse, 1980) audio-vizuālais darbs Anklāvs (The Enclave, 2013), ko viņš veidojis kopā ar operatoru Trevoru Tvītenu (Trevor Tweeten) un mūziķi Benu Frostu (Ben Frost). Darbs pārstāvēja Īriju 55. Starptautiskajā Venēcijas biennālē.
Pēdējās desmitgades laikā Moss fotografējis kara un stihisku nelaimju izpostītās ainavas Irānā, Pakistānā, Haiti, bijušajā Dienvislāvijā. Taču plašāk pazīstams viņš kļuva ar 2010. gadā uzsākto projektu. Psihedēliski rozā un asisnsarkanā krāsā renderētās Kongo ainavas izraisīja diskusijas par dokumentālās fotogrāfijas konstruēto realitāti. “Cilvēkus tik ļoti aizvaino rozā krāsa. Taču kāpēc rozā fotogrāfija tiek uzskatīta par mākslīgāku nekā melnbaltā fotogrāfija? Mēs taču pasauli neredzam melnbalti. Taču, nē, nē, Roberta Kapas melnbaltās kara fotogrāfijas ir patiesība ar lielo “P”,” video intervijā izdevumam Frieze saka Moss.
Pēc Kodak paziņojuma par infrasarkanās Aerochrome foto filmas ražošanas pārtraukšanu, Moss nolēma šo Otrā Pasaules kara laikā radīto militārajai darbībai paredzēto, bet nu jau novecojušo, tehniku izmantot Kongo. Filma reģistrē cilvēka acij neredzamo infrasarkanās gaismas spektru un paredzēta kamuflāžā maskēta pretinieka atklāšanai ainavā. Moss saka, ka izvēlējies fotografēt Kongo, jo vēlējies atrast vietu, kur uz katra soļa tiktu atgādināts par paša nespēju adekvāti reprezentēt apkārt notiekošo. Vietu, kurā valda skarba realitāte. Vietu, par kuru steidzami jārunā, taču tajā notiekošo ir grūti aprakstīt. Kongo ir tieši šāda vieta.
Pēc Starptautiskās glābšanas komitejas statistikas, Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu daļā kopš 1998. gada ar karu saistītu cēloņu dēļ bojā gājuši vismaz 5,4 miljoni cilvēku. Valstī ir vairāk nekā 20 nemiernieku grupējumu, kuri pastāvīgi maina sabiedrotos, nav likumu, faktiski valda anarhija. Konstanti notiek karadarbība, teroristiski uzbrukumi, masu slepkavības un sistemātiska seksuālā vardarbība. Taču brutalitāte, kas valda Kongo, neatrodas starptautiskās sabiedrības dienaskārtībā.
Sērijai Infra sekoja 16 mm filma Anklāvs, kad 2012. gadā Moss, kopā ar Tvītenu un Frostu iefiltrējoties bruņotu nemiernieku grupējumā, apceļoja Kongo austrumu daļu. Videodarba skaņa veidota no Frosta filmēšanas vietās veiktajiem ierakstiem.
Infrasarkanās filmas spēja reģistrēt cilvēka acij neredzamo ļauj vilkt paralēles ar Mosa vēlmi atspoguļot pasaules aizmirsto konfliktu, atkal padarīt to “redzamu”, nolikt uzmanības centrā. Turklāt Kongo ainavā kara atstātās pēdas arī savā ziņā ir neredzamas, ātri gaistošas. Tur nav arhitektūras, kuru bumbu sprādzieni pārvērstu drupās. Nemiernieki taupa lodes, dodot priekšroku slepkavošanai ar mačetēm vai šķēpiem.
Infra stāsta ne tikai par Kongo, bet arī par dokumentālās fotogrāfijas problēmām adekvāti atspoguļot notiekošo un tās vizuālās valodas stagnāciju, nebeidzami ekspluatējot vienus un tos pašus paņēmienus, kas skatītājus padara arvien vienaldzīgākus pret atainotajām problēmām. Gadu desmitiem ierasts uzskatīt, ka melnbalts, graudains kara momentuzņēmums atspoguļo realitāti. Tikmēr spilgti rozā ainava, atklājot skatītājam halucinogēnu Āfriku, ar kādu viņš masu mediju tiražētajās fotogrāfijās iepriekš nav saskāries, neļauj aizmirst par fotogrāfijas konstruēto realitāti, autora klātbūtni un izvēlēm. Taču atšķirības nav, konstruēti un caur fotogrāfa uztveri renderēti ir abi. Mosa Āfrikai ir vairāk kopīga ar režisora Frānsisa Forda Kopolas Vjetnamas kara filmu Mūsdienu apokalipse, nekā ar Word Press Photo konkursā valdošo estētiku. Intervijā mājaslapas Conscientious dibinātājam un redaktoram Jorgam Kolbergam Moss saka, ka fotožurnālistika ne tikai informē mūs par pasauli, bet arī apstiprina mūsu jau iepriekš izveidojušos priekšstatus par to. “Mana problēma nav tās informatīvā daļa, bet gan apstriprinošā. Mans darbs nav veidots kā kritika žurnālistikai (tas ir ļoti svarīgi). Es darbojos laikmetīgās mākslas kontekstā ar uzsvaru uz jautājumiem, nevis – atbildēm.” Vizualizējot Āfriku iepriekš neredzētā veidā, Moss skatītāju “izsit no sliedēm”, liekot pārdomāt jautājumus, kas iepriekš šķituši jau atbildēti.
Otrs būtisks aspekts Mosa projektos ir saspīlētās attiecības starp ētiku un estētiku. Pēc internetā redzamajiem klipiem pieļauju, ka Anklāva videomateriāls kopā ar Frosta mūziku, demonstrēts uz ekrāniem tumšā telpā, radīs nepatīkami uztraucošu sajūtu. Tikmēr Infra fotogrāfijas pret skatītāju ir saudzīgākas, atsevišķu fotogrāfiju oriģinālais izmērs pie galerijas sienas platumā pārsniedz pat divus metrus, un tās ir ļoti skaistas ainavas. Taču tāpēc vēl vairāk uztraucošas. Moss uzsver, ka estētiku izmanto, lai piesaistītu skatītāja uzmanību, liktu viņam apstāties un raisītu līdzpārdzīvojumu. Viņš vēlas izraisīt konfliktu skatītāja prātā, vērojot neaprakstāmi skaistas ainavas, pārpildītas cilvēku ciešanām, un pievērst uzmanību dokumentālās fotogrāfijas izteiksmes līdzekļiem. Mosa darbi ir kā ilustrācija mākslas teorijā bieži pieminētajam jēdzienam “sublime”, ko latviski grūti iztulkot. Atšķirībā no “picturesque”, ar ko apzīmē skaistas, mierpilnas, idilliskas ainavas, “sublime” liek skatītāja elpai aizrauties, konfrontē viņu ar dabas varenību un paša bezspēcību tās priekšā.
Projekta sirdī, kā savā mājas lapā raksta pats Moss, ir mēģinājums “savienot divas atšķirīgas pasaules: mākslas potenciālu atspoguļot stāstus, tik sāpīgus, ka tie pastāv viņpus valodas, un fotogrāfijas spēju dokumentēt specifiskas traģēdijas un par tām pavēstīt pasaulei.”
Instalācija Anklāvs apskatāma Tabakas Fabrikas (Miera ielā 58) otrā stāva zālē no 31. oktobra līdz 3. novembrim, plkst. 17–20. Ieeja bez maksas.
