Estere Teihmane. Fraktālas rētas, sālsūdens un asaras

Vācu-amerikāņu izcelsmes mākslinieces Esteres Teihmanes (Esther Teichmann, 1980) atspoguļotā pasaule atrodas starp reālo un iedomāto. To piepilda zilās krāsas nianses, piķa melnais, ādas poras, fragmentēti ķermeņi, blīvi aizaugušas, tropiskas ainavas un ūdens. Acīmredzami iestudētie, rūpīgi konstruētie un intīmie attēli ir tuvāki glezniecībai nekā fotogrāfijas “noķertajam mirklim”. Teihmane savas atmiņas pārveido fiktīvos naratīvos, pētot fantāzijas un kaislības pirmsākumus un šo jūtu saistību ar reprezentāciju un zaudējuma pieredzi. Teihmanes darbu centrā ir mātes un mīļotā ķermenis. Abi neizbēgami novēršas, jau pazaudēti, vēl pirms uzņemts attēls. Mīlestība un zaudējums Teihmanes darbos sakūst vienā, lai atmodinātu pirmatnējas ilgas pēc mājām, pēc neiespējamas atgriešanās pirmsākumos un saplūšanu ar otra ķermeni.

Pirmoreiz Esteri satiku pirms dažiem gadiem Anglijā. Cerēju, ka viņa būs viena no maniem pasniedzējiem Braitonas Universitātē. Taču viņa pārgāja strādāt uz Londonas Komunikāciju koledžu īsi pirms tam, kad uzsāku pirmo studiju gadu Braitonā. Estere atgriezās kā viespasniedzēja, un pēc tam mēs vairākas reizes tikāmies Londonā.

Tad, pēc dažiem mēnešiem, kad pēc nedēļām, kuras pavadīju, laboratorijā noliekusies pār savas draudzenes palielinātāja izgaismoto projekciju – viņas seju, tuvāku un detalizētāku nekā jebkad realitātē, man pateica, ka mana draudzene ir mirusi, es atkal un atkal pārlasīju Esteres rakstīto viņas monogrāfijā Drinking Air. Tajā viņa runā par mīļotā nāvi un sevi, neskaitāmas reizes kopējot viņa fragmentēto attēlu. No daudziem māksliniekiem, kurus apbrīnoju, Estere kļuva par daļu no manas fotogrāfiskās ģimenes. Šogad Estere bija mana pasniedzēja ISSP vasaras skolā, kur viņa vadīja meistarklasi Paralēlās pasaules: Fotogrāfija un konstruētais attēls (Alternate Worlds: Photography and the Constructed Image), un es kļuvu par viņas modeli. Mākslas akadēmijas tukšajos koridoros apgūlos līdzās skulptūrām un ļāvu viņai sevi padarīt par vienu no viņas attēliem.

Estere Teihmane: Pagājušajā vakarā Anderss Petersens un Jakobs Sobols daudz runāja par mācīšanos. Kad Petersens runāja par šo fotogrāfiskā dzimtas koka ideju, kur viņam citu vidū ir arī Nena Goldina un Daido Morijama, viņš uzsvēra, cik svarīgi ir apzināties sev tuvos māksliniekus, dzīvus un mirušus, draugus vai tos, kurus pazīsti vien pēc darbiem.

Un viņš runāja par to, cik vientuļa nodarbe var būt fotogrāfija, un zināt, ka citi cilvēki dara to pašu, ir mierinoši.

Jā, veids, kā viņš to pateica, bija lielisks. Daži no māksliniekiem, kurus visvairāk apbrīnoju, ir arī visnesavtīgākie pasniedzēji. Dāsnums, iejūtība un labi darbi lieliski sader kopā.

Man šķiet, ka svarīgi ir mācīties ne tikai no pasniedzējiem, bet arī vienam no otra.

Noteikti! Nokļuvu ISSP, jo iepriekš dzirdēji mani stāstām par maniem darbiem. ISSP ir patiešām iedvesmojoša organizācija, jo pastāv nevis kā pelnošs uzņēmums, bet pateicoties brīvprātīgo darbam, viņu interesei par mākslu un fotogrāfiju un vēlmei dalīties zināšanās, pie viena gūstot daudz prieka. Neesmu pārliecināta, vai tik demokrātiskā un idealizētā formā ko tādu esmu redzējusi jebkur citur jau ilgu laiku.
Man šķiet, ir svarīgi apzināties, ka īsā laikā daudzi studenti kļūs par taviem laikabiedriem, kolēģiem, patiesībā – viņi tādi ir jau tagad. Strādāt par pasniedzēju ir iedvesmojoši un interesanti tikai tad, ja notiek sadarbība ar studentiem. Pasniedzējas darbs ļauj man sekot līdzi gan tam, kas notiek dažādās paaudzēs, gan arī internacionālām tendencēm. Ietekme noteikti nedarbojas tikai vienā virzienā – ik pa dažiem gadiem satiec studentu, kura darbi ir īpaši, un bieži vien viņš pats to vēl nemaz neapzinās.

Varbūt nemazi nevari būt pasniedzējs, ja neesi nesavtīgs.

Jā, bet tam jābūt balansā. Nevari dot, kamēr vairs nekas nav palicis pāri. Gads Kalifornijā bija patiešām iedvesmojošs, jo strādāju maģistratūrā ar nelielām studentu grupām, mācot pašas pētniecības materiālu (pagājušogad Estere bija vieslektore Kalifornijas Mākslas koledžā). Protams, ir lieliski būt atpakaļ Londonā, bet pagājušais gads mani lika pārdomāt, kādā veidā iespējams pasniegt.

Teici, ka dod priekšroku savas prakses apvienošanai ar darbu universitātē, nevis komerciālo fotogrāfiju.

Patlaban šī kombinācija strādā labi, un uzskatu to par privilēģiju. Taču liela nozīme ir akadēmiskai gaisotnei un struktūrai, kā arī laikam, ko iespējams atvēlēt pētniecības darbam, kas patlaban Lielbritānijā strauji samazinās. Man patiešām patīk komerciālā darba ātrums un sadarbība starp cilvēkiem, un esmu ieinteresēta pasūtījumos, kas vizuāli un konceptuāli ir saistīti ar manis pašas projektiem – kā Džeimsa Bleika albuma vāciņš, pie kura strādāju.

Kā tava prakse ir mainījusies kopš laika, kad pati biji studente, tad lielākoties strādāji ar savu māti un bijušo vīru, līdz nesenākajiem darbiem, kuros fotografē cilvēkus, ar kuriem tevi nevieno radniecīgas saites?

Kaut kādā ziņā mana prakse ir mainījusies lielā mērā, bet citā – stāvējusi teju uz vietas kopš laikiem, kad biju padsmitniece un sāku fotografēt savu jaunāko māsu, cenšoties viņu noturēt pie dzīvības. Šķiet, man vienmēr nepieciešams pazīt sevi pašu savos darbos. Attiecības starp fotogrāfu un subjektu ir kompleksas, un bieži vien tās ietekmē vainas apziņa par to, ka man vajag tā otra cilvēka attēlu.
Bieži vien fotogrāfija ir iemesls darīt to, ko citādi nedarītu. Laiks, kas pavadīts ārpus parastās ikdienas dzīves un sniedz intensīvu pieredzi un tuvības sajūtu ar fotografētajiem. Vai tā būtu braukšana ar kanoe laivu kopā ar māti vai tevis fotografēšana līdzās pirms gadu desmitiem veidotai statujai. Attēli, kurus esmu uzņēmusi, atrodas manā galvā. Kādu laiku uz tiem neskatos. Nesteidzos attīstīt filmas, pat pretēji. Esmu redzējusi attēlu, un ar to gandrīz vai pietiek. Bet tad, attēlam kļūstot par objektu, tas mani aizrauj no jauna. Tu mainies brīdī, kad uzņem fotogrāfiju. Cenšos būt jūtīga, kad strādāju ar modeli, bet tik un tā mani pārņem kaut kas egoistisks. Šai īsajā mirklī tu attēlu mīli vairāk par cilvēku, ko fotografē. Tas izgaismo attiecību aspektus un lietas par tevi pašu, kas, iespējams, citādi nekļūtu redzamas. Dažkārt tas notiek bez pretestības, un otrs kļūst par tavu mīļoto uz fotogrāfijas uzņemšanas brīdi. Viņam jāsaprot un jāpiekrīt, ka attēls un vēlme to iegūt stāsta tikpat daudz par mani kā par viņu. Ka viņš kaut kādā ziņā fotogrāfijā aizstāj mani pašu.

Teici, ka fotosesijas laikā vienmēr savā ziņā uzņem tikai vienu attēlu, izmēģinot vairākas līdzīgas versijas, līdz atrodi labāko. Šķiet, ka precīzi zini, ko vēlies sasniegt, jau pirms fotografēšanas.

Nē, nekad nezinu, ko konkrētajā brīdī daru, un, gadījumos, kad zinu, mani darbi nav labi. Es nevaru tev īsti pateikt, kā fotogrāfijas, kurus uzņēmām kopā, iederas starp maniem darbiem vai kā tās iesaistīšu savā praksē. Šķiet, es kaut ko pazīstu gaismā, telpā, veidā, kā izskaties, kāda tu esi. Tas nekad nav tikai vizuāli, un es nereaģēju ātri. Piemēram, filmā, pie kuras patlaban strādāju (Fractal Scars, Salt Water and Tears), skatuvei līdzīgā, laivu atgādinošā gultā guļ sieviete, kura lēni, dīvaini un erotiski kustas. Kalifornijā es redzēju viņu uzstājamies, nespēju pārstāt domāt par viņas kustībām un ķermeni un atgriezos atkal un atkal, stundām vērojot viņu. Beigu beigās es viņu uzrunāju, mēs kļuvām par draudzenēm un sākām strādāt kopā. Tas mani fascinē visvairāk – nezināšana, bet aizrautība ar kādu vai kaut ko. Ja es zinu, kurp mans darbs ved, mani tas vairs neaizrauj. Man vienmēr ir vāja nojausma, kā viss savienosies vienā veselumā. Tā nav efektīva darba metode, man droši vien vajadzētu vairāk plānot.

Vai tu kādreiz fotografē pati sevi?

Jā, dažos attēlos es izmantoju sevi kā ķermeni, ja tā var teikt. Bet es dodu priekšroku kontrolei pār visu, iespējai kontrolēt pozīciju detaļas. Man nepieciešama šī vērošana un lēnā attēla konstruēšana. Sevi pašu redzēt nevar. Bet, strādājot ar savu mammu, bijušo vīru, māsām vai citiem tuviem cilvēkiem, es vienmēr jutos, kā fotografējot sevi pašu. Ne fiziski, bet emocionāli.

Tu strādā ļoti lēni un pārdomā, pirms kaut ko fotografē. Vai joprojām ir daudz attēlu, kurus tu, visticamāk, nekad neizmantosi, par kuriem tu nezini, kā tie iekļaujas tavā praksē?

Daži ir, jā. Cenšos sakārtot savu arhīvu, lai varētu vieglāk piekļūt iepriekš radītajiem darbiem. Arvien vairāk esmu ieinteresēta dažādos laikos uzņemtu attēlu kūrēšanā un rediģēšanā. Īsti nestrādāju sērijās, līdz ar to bieži attēli vai videomateriāls iegūst jēgu vienīgi vairākus gadus pēc tā tapšanas.

Kopš esi sākusi strādāt ar digitālo kameru, vai tavas attiecības ar fotogrāfiju ir mainījušās? Vai digitālā fotogrāfija tev ļauj īstenot ko tādu, kas ar filmu nebūtu iespējams?

Iespēja uzreiz redzēt attēlu un iespēja uzņemt video ar tik augstu kvalitāti, bet zemām izmaksām, noteikti ir mainījusi un papildinājusi manu praksi. Es neredzu konfliktu starp strādāšanu digitāli un analogi vienlaikus. Gluži pretēji – abu savienošana un to priekšrocību izmantošana ir atbrīvojoša un iedvesmojoša. Patlaban gleznoju 3 x 4 metru lielus fonus, kurus izmantošu kā skulpturālas instalācijas. Viens no tiem ir melnbalta, ar lielformāta, 5 x 4 collu kameru fotografēta ala, kas pēc tam ir ieskanēta un digitāli drukāta uz neapstrādāta audekla, uz kura patlaban gleznoju. Tāpat gleznoju uz mākoņu izdrukām, lai veidotu buras laivai, kuras koka skeletu salikšu kopā no vecas sava tēva laivas. Ne tikai digitālās kameras, bet arī drukas procesi, kas patlaban ir pieejami, mani aizrauj un liek domāt, cik dažādi var strādāt.