Kad koki bija lieli

Fotogrāfijas muzejs līdz 27. februārim aicina paskatīties uz piecu fotogrāfu bērnības atmiņām. Izstādes nosaukums – “Bērnības atmiņu pārskatīšana”.

Irina Ruzina pēta bērna identitātes veidošanos skatienu krustojumos. Ekspozīcijas nosaukums “Novērotais” ir divdomīgs: bērns novēro vecākus pa durvju spraugu, pārliecināts, ka viņu neviens neredz, taču fotogrāfiskais materiālais fakts liecina, ka viņa novērojumu kāds novēro. Bērna ēnas, optiski kropļotie atspulgi stikla priekšmetos padara viņu arī par sevis paša novērojumu objektu. No gadījuma fragmentiem mazam cilvēkam ir jāveido saskanīgs iespaids par apkārtējo realitāti. Sarežģīts uzdevums.

“Šūpoles” ir Annas Blokas “flashback” atmiņu sērija. Īpatnēji apstrādātās melnbaltās fotogrāfijas ir līdzīgas pašiem pirmajiem bērna rokām taisītiem uzņēmumiem. Ja vēlaties, tās var būt arī nemateriālās vizuālās atmiņas, kurām parasti trūkst fokusa un krāsu, un kuru detaļas ir izplūdušas. Fotografētie objekti ir bērna interešu pasaule skatīta no bērna redzes viedokļa.

Salīdzinot ar FK 3. februārī publicētajām fotogrāfijām, izstādei Ilze Vanaga ir atlasījusi darbus, kas neatklāj sērijas nosaukuma “Bērnība kā pielādēta šautene” jēgu. FK portfolio skatāmie ļauj labāk saprast Ilzes pieeju: tvert mazā cilvēka redzeslokā esošo. Šie priekšmeti, kā arī skatiena virzieni un leņķi, neeksistē pieaugušo pasaulē: viņiem traucē gan augums, gan augstprātīga attieksme pret “sīko” lietiņām un rūpēm.

Vilma Hurskainena neiztiek bez tekstuāliem paskaidrojumiem. Garajos parakstos māksliniece skaidri izstāsta bērnības traumas – tas ir pieaugušās analītiķes diskurss; taču pati traumatiskā pieredze ir fiksēta attēlā – un tas ir meitenes diskurss, kura jūt, pārdzīvo, bet neprot izstāstīt citiem. Vilma asprātīgi atgādina pieaugušajiem par prasmi tulkot bērna uzvedību. Ja viduslaikos mākslinieki zīmēja bērnus kā pieaugušos mazākā augumā, tad Vilma dara otrādi. Fotogrāfijās lielie cilvēki ir novietoti bērna situācijās, kas piespiež atcerēties savu mazotnes pieredzi un izprast to.

Laura Nagliņa (sērija “Tēvs”) tvertā vīrieša pozu samākslotība skatītājiem liek paraudzīties ārpus fotogrāfijas rāmjiem, domājot par fotogrāfa un modeļa – dēla un tēva attiecībām. Dēls ir ne vien ielauzies tēva darbnīcā, bet arī dod viņam norādes par to, kā jāuzvedas kameras priekšā. Attēlotais sniedzas tālāk pār konkrēto vīriešu attiecībām – viena fotogrāfija šajā konfliktā iesaista “vectētiņu Ļeņinu”. Gāztie vadoņa tēli – tēvam blakus ir divi vadoņa ciļņi – gan ievaino tēva autoritāti, jo viņa paaudzes ideāli un elki ir sabradāti, gan brīdina, ka tas var notikt ar jebkuru paternālo autoritāti.

Pirms vairākiem gadiem koki bija lielāki, taču, gadiem ejot, koki sāk izskatīties kā koki. Izstādes fotogrāfijas atgādina par bērnības skatīšanas un redzēšanas pieredzi.