Sāra Bjarlanda
Helsinkos dzimusī māksliniece Sāra Bjarlanda (Sara Bjarland, 1981) jau vairākus gadus dzīvo un strādā Amsterdamā. Viņas māksliniecisko darbību raksturo iedziļināšanās dabiskos procesos, īpaši uzsverot to pārveidojošo un destruktīvo aspektu kā nenovēršamu dzīves elementu. Bjarlanda savos darbos izmanto kukaiņus, pamestus istabas augus, nobružātus priekšmetus, kas fotogrāfiju, kustīgu attēlu un instalāciju veidolā kļūst par autores izpētes un mākslas objektiem. Sāra Bjarlanda ir mākslinieku asociācijas MUU biedre un WAAR iniciatīvas līdzautore, 2013. gadā absolvējusi HISK (Higher Institute for Fine Arts) aspirantūru Ģentē Beļģijā.
Sāras Bjarlandas darbi būs skatāmi Rīgas Fotomēneša 2014 izstādē Viewfinders. Laikmetīgā Baltijas un Ziemeļvalstu fotogrāfija, kas no 8. maija līdz 5. jūnijam norisināsies Rīgas Mākslas telpā.
Tu esi teikusi, ka dabiskajā vidē tevi jo īpaši interesē novecošanas un miršanas process. Kā tas ietekmē tavus darbus?
Man interesē lietas, kas ir saistītas ar nāvi vai izskatās kā uz miršanu, lietas, kas svārstās starp dzīvību un nāvi. Mani intriģē novecošana kā transformācijas process, kas izmaina priekšmetus un materiālus un kas noārda tos kārtu pa kārtai, padarot tos nepilnīgus un gaistošus. Manuprāt, ir īpaši interesanti vērot novecošanu cilvēka radītos materiālos un priekšmetos, jo tie ir ražoti, lai būtu un izskatītos jauni, bet nenovēršami sāk nolietoties un nodilt. Es bieži vācu un fotografēju priekšmetus, kas ir salūzuši, izbalējuši vai zaudējuši sākotnējo formu un šajā procesā sāk atgādināt kaut ko citu. Dažkārt tos vispār vairs nevar atpazīt, kas man šķiet interesanti, jo paplašina asociāciju telpu, piemēram, darbos Ikebana (kas sastāv no atkritumiem, kas izkārtoti klusās dabas kompozīcijās) vai Collapses (kurā redzama salūzusi logu žalūzija dažādos izkārtojumos). Protams, novecošanu var uzskatīt arī par kaut ko romantisku; laika plūdums un tā atstātās pēdas, vai novecošana kā estētiska kvalitāte (kā, piemēram, jaunas mēbeles, kas ar nolūku tiek vecinātas, jo tas piešķir tādu kā vēstures slāni, ko cilvēki augstu vērtē). Savukārt mani vairāk interesē novecošanas transformējošais un destruktīvais aspekts kā nenovēršams dabas spēks, kā entropija.
Es esmu uzņēmusi dažas filmas, kur es novēroju nāvi mazā apmērā, galvenokārt filmējot mirstošus kukaiņus. Šajās filmās miršanas process atklāj to, kā kustība pārvēršas par nekustīgumu, tā ir tāda kā apgrieztā animācija. Visas mazās kustības – raustīšanās, spazmas un trīsas – ko kukaiņi piedzīvo miršanas procesā, ir tiešām skaistas, bet tajā pašā laikā ir baisi uz tām noraudzīties. Šo mirstošo kukaiņu filmēšana ļauj man novērot viņu nāvi drošā distancē, ar gandrīz atsvešinātu, zinātnisku skatienu. Iespējams, tas izklausās nežēlīgi, bet faktiski tas vairāk ir apbrīnas un fascinācijas pilns skatiens uz šo, no vienas puses, mistisko, un, no otras puses, ļoti parasto un dabisko procesu. Es arī esmu uzņēmusi animācijas filmu, izmantojot beigtas mušiņas, ko es dēvētu par re-animāciju, tāpēc ka tās tika atdzīvinātas ar kustīgā attēla palīdzību.
Vai tu varētu raksturot, kā tu izvēlies pareizo mediju – fotogrāfiju, instalāciju, kustīgo attēlu – savu ideju reprezentācijā?
Izglītību esmu ieguvusi fotogrāfijā, un es bieži domāju attēlos un skatos uz apkārtni caur iztēles kadrējumu. Manuprāt, liela daļa manu darbu kaut kādā mērā ir saistīti ar fotogrāfiju. Kad es vācu atrastus priekšmetus, kā, piemēram, novītušos augus darbā The Forsaken (Pamestie) vai salūzušu loga žalūziju darbā Collapses (Sabrukumi), mans pirmais impulss bieži ir fotografēt tos un reprezentēt attēlā. Man gribētos uzskatīt, ka, fotografējot šos nevajadzīgos un pamestos priekšmetus, es tiem piešķiru zināmu vērtību. Dažreiz es attēloju priekšmetus vai materiālus tieši, bet darbs joprojām attiecas uz attēla koncepciju, kā, piemēram, nesenajā darbā Particles (Daļiņas), kur es vācu plastmasas atkritumus uz ielas un liku to daļas starp stikla diapozitīviem. Ievietojot materiālu diapozitīvā, es to pārvērtu par attēlu; es to padarīju par divdimensionālu un piešķīru tam zināmu, ierobežotu telpu, kurā eksistēt, un tas ir tas, ko dara fotogrāfija. Mani video bieži tiek radīti, cieši novērojot kaut ko, kas notiek manā vistuvāk esošajā apkārtnē, kam pēc tam tiek piešķirts kadrējums ar kameras palīdzību. Dažreiz es arī inscenēju video darbus, kā tas ir Blossom (Zieds) un Snap/Tear (Salauzt/Saplēst) darbu gadījumā; te es galvenokārt interesējos par specifisko procesu, kas notiek laika gaitā. Šādos gadījumos kustīgais attēls ir labākais veids, kā parādīt šo procesu.
Projektā Pamestie tu vāci nobeigušos istabas augus, kas pamesti uz Amsterdamas ielām, un fotografēji savā studijā. Vai vari pastāstīt ko vairāk par šo projektu?
Cilvēki izmet tik daudz lietu Amsterdamas ielās! Man šķiet aizraujoši izskatīt šos atkritumus. Tā ir kā pilsēta aiz kulisēm, kur satiekas visas nevajadzīgās lietas, kas nav vajadzīgas mājās. Dažus gadus atpakaļ es ieraudzīju ļoti bēdīga paskata, nobeigušos kaktusu, kas bija nolikts pie miskastes. Kaktuss bija izkaltis un pārlocījies uz pusēm. Tajā pašā laikā tas izskatījās smieklīgi – tā, it kā būtu zaudējis visu cieņu un spožumu. Man tas likās kā neveiksmes stāsts, kā padošanās. Protams, augi dabā mirst visu laiku, tā ir daļa no viņu dzīves cikla un tajā nav nekā īpaša, bet istabas augu uzdevums ir kalpot par dekoratīviem priekšmetiem cilvēku mājās, un, kad tie mirst, tie nav izpildījuši savu misiju; vai, iespējams, tas ir cilvēks, kurš par tiem rūpējās un kurš ir cietis neveiksmi. Pēc tam, kad redzēju kaktusu, es sāku vākt vairāk mirušus vai pa pusei mirušus istabas augus uz ielām. Es nolēmu tos fotografēt ļoti vienkārši pie parastas betona sienas manā studijā, kur tie būtu izolēti no konteksta. Man augi paši par sevi šķita interesanti kā objekti, un tie bieži izskatījās gan uzjautrinoši, gan tajā pašā laikā dīvaini un bēdīgi. Sienas tekstūra, kas dažreiz izskatās kā tekoša krāsa, vēl vairāk pasvītroja augu nožēlojamo stāvokli.
Pagājušajā gadā tu absolvēji HISK institūtu Ģentē. Vai vari dalīties savos iespaidos un par to, kas bija tavs pēdējais projekts?
HISK pavadītais laiks man bija laba iespēja reflektēt par manu darba procesu un par idejām, kas ir manu darbu pamatā. Es regulāri satikos un pārrunāju savus darbus ar mākslas profesionāļiem, piemēram, kuratoriem, pazīstamiem māksliniekiem, mākslas zinātniekiem, kritiķiem, u.c. Tā bija lieliska izdevība uzklausīt viedokli radošā procesa laikā un parādīt savus darbus cilvēkiem, kurus es citkārt nesatiktu. Man tā bija vērtīga pieredze, jo mākslinieks var justies diezgan vientuļš. Dažkārt es jūtos diezgan atsvešināta no pārējās pasaules, un man tiešām pietrūkst atgriezeniskās saites un ieguldījuma no citiem cilvēkiem.
HISK pavadītajā laikā mani sāka interesēt priekšmeti un sintētiski materiāli, kas imitē dabu, un es radīju dažus darbus saistībā ar to. Piemēram, es strādāju ar plastmasas augiem, kurus es pārveidoju, lai liktu tiem izskatīties izbalējušiem vai veciem, un tad fotografēju tos. Es arī radīju iepriekš minēto darbu Particles (Daļiņas), kur es savācu simtiem sīku daļiņu no plastmasas atkritumiem uz ielām un ievietoju tos stikla diapozitīvos. Pēc tam es tos izstādīju uz liela, izgaismota laboratorijas galda kā savveida arhīvu. Gaismas ietekmē plastmasa izskatījās pavisam citāda un atgādināja organisku vielu, kā planktonu vai ko tamlīdzīgu. Man patīk, ka kaut kas tik mazs un nenozīmīgs kā plastamas atkritumu gabals var iegūt jaunu vērtību manā darbā.
Pie kā tu strādā šobrīd?
Mani joprojām interesē priekšmeti, kas imitē vai ir līdzīgi dabai, un es vēlos pētīt šo tēmu tālāk. Es esmu iegādājusies dažus plastmasas putnus, ar kuriem esmu sākusi eksperimentēt. Es izkausēju plastmasas kraukli, un rezultāts bija diezgan interesants. Pārsvarā es strādāju diezgan intuitīvi. Es vācu priekšmetus un materiālus, kas man šķiet interesanti, un pētu tos, nevis izstrādāju skaidri definētu projektu ar sākumu un beigām. Šobrīd es esmu mājas celšanas un studijas ierīkošanas procesā Amsterdamā, kas ir diezgan laikietilpīgs process. Es tiešām izbaudu fizisku darbu, lai iztukšotu galvu. Dažreiz man rodas vislabākās idejas, kad daru kaut ko pavisam atšķirīgu un nesaistītu ar mākslu.
