Tereza Zeļenkova
Atverot Čehijā dzimušās Terezas Zeļenkovas (Tereza Zelenkova, 1985) mājaslapu, redzams alfabēts – no A līdz Z. Tas atgādina nepilnīgu vārdnīcu, jo tikai daļai burtu līdzās pierakstīti arī jēdzieni. Atsevišķi vārdnīcas šķirkļi redzami arī mākslinieces pēdējā publikācijā The Absence of Myth (2013) ar tādu pašu nosaukumu kā viņas personālizstādei Londonā pagājušā gada nogalē. Zeļenkova savas melnbaltās fotogrāfijas iedala nevis projektos, bet pēc tēmām, kas atkārtojas viņas darbos. Atslēgas vārdi ir reizē konkrēti, jēdzieniski ietilpīgi un asociatīvi. Zeļenkovas darbu galvenās tēmas ir laiks, tā plūdums, nostalģija un melanholija. Muzeju displeju un vēsturisku interjeru attēli mijas ar neapdzīvotām, klusās dabas atgādinošām ainavām. Viņa atsaucas uz Žorža Bataija, Artura Rembo, Franca Kafkas tekstiem, tagadne Zeļenkovas attēlos savijas ar pagātni, un laiks ir šķietami apstājies.
Zeļenkova pati izdevusi vairākas grāmatas, bet Supreme Vice, kas apspēlēja okulto ideju atdzimšanu 19. gadsimtā, publicēja izdevniecība Mörel Books. Zeļenkova bija viena no finālistiem The 1000 Words Magazine un Fresh Faced & Wild Eyed balvai un tika izraudzīta par vienu no kandidātiem Saatchi New Sensations balvai. Viņa tikusi iekļauta vairākās laikmetīgai fotogrāfijai veltītās publikācijās – Ceļvedis kolekcionāriem jaunajā mākslas fotogrāfijā (Collectors Guide to New Art Photography, Humble Arts Foundation, 2011) un Hijacked III (Big City Press, 2012). Zeļenkovas darbi ir daļa no Vintertūras Fotomuzeja un Saatchi galerijas kolekcijas. Pašlaik Zeļenkova dzīvo un strādā Londonā, kur 2012. gadā absolvēja Karalisko Mākslas akadēmiju.
Tavā mājaslapā attēli ir sadalīti pa šķirkļiem gluži kā vārdnīcā. Kā izvēlējies atslēgas vārdus? Vai ir svarīgi, ka attēlus vieno atsevišķas tēmas, nevis tie sadalīti projektos?
Izlēmu sadalīt savas fotogrāfijas zem vārdnīcu atgādinošiem šķirkļiem aptuveni pirms gada. Tas bija visai impulsīvs lēmums un izauga no manām grūtībām definēt skaidri nolasāmu tēmu projektam, pie kura tai laikā strādāju. Lēnām sāku saprast, ka maniem darbiem nav konkrētas tēmas vai naratīva, drīzāk atkārtojas vairākas tēmas, intereses un atsauces. Tāpēc sāku meklēt jēdzienus, kas apvienotu attēlus un tieši vai metaforiski aprakstītu tos. Šī ideja daļēji nāk no Žorža Bataija jēdzienu vārdnīcas, publicētas žurnālā Dokumenti (Documents). Man šķiet, svarīgākais aspekts ir spriedze starp racionālo attēlu kategorizēšanu un intuitīvo fotografēšanas procesu. Man arī patīk, kā termini pārklājas un atsaucas cits uz citu, veidojot dažādas kombinācijas. Šīs kombinācijas atspoguļo manas intereses un skatījumu uz pasauli.
Tu fotografē intuitīvi vai tevi vairāk interesē konstruēt attēlus, kurus jau iepriekš esi iztēlojusies?
Kā kuru reizi. Lielākoties strādāju intuitīvi. Tai pašā laikā, ļaujot sev strādāt brīvi un necenšoties vadīties pēc iepriekš izdomātiem uzstādījumiem, rezultāts tik un tā ir saistīts ar tēmām, kas atkārtojas manos darbos. Tās zemapziņā saistītas ar manām interesēm un, iespējams, kultūru, kurā esmu izaugusi. Īsi sakot, pat ja strādāju bez skaidra mērķa, ideja jau ir manā galvā, bet, iespējams, sākumā to neesmu vēl sapratusi. Taču atšķirībā no konstruētām fotogrāfijām, es neveidoju savus attēlus, es tos atrodu.
Vai tu fotografē tikai melnbalti?
Kādreiz es fotografēju arī krāsaini, bet dodu priekšroku melnbaltajam. Jau kādu laiku fotografēju tikai melnbalti.
Vai vari pastāstīt par literatūras nozīmi savos darbos?
Literatūra man ir nozīmīgs iedvesmas avots, kas ietekmē daudz lielākā mērā nekā vizuālā māksla. Iespējams, manas fotogrāfijas, līdzīgi kā literatūra, man ir gan zināšanu apguves forma, gan eskeipisms. Grāmatas tevi aizved citā pasaulē un ļauj tev izdzīvot dažādas dzīves, un manas fotogrāfijas ir vienas šādas dzīves dokumentācija.
Tu esi pašizdevusi vairākas grāmatas, tāpat tavu izstāžu iekārtojums, variējot dažāda lieluma attēlus un eksperimentējot ar to kombinācijām, šķiet rūpīgi apdomāts. Kas ir būtiskākie aspekti, kad izvēlies prezentēt darbu grāmatas vai izstādes formā?
Tāpat kā ar visu citu – dažādām formām vajadzīga dažāda pieeja. Vissvarīgāk, lai forma nebūtu tikai tukša čaula, lai tā būtu piepildīta ar saturu un atspoguļotu darba konceptu. Starp mākslu un dizainu ir šaura robeža, un man ir būtiski, ka forma vienmēr seko konceptam, nevis otrādi. Citiem vārdiem sakot, es fotografēju un pēc tam ļauju attēliem noteikt izstādīšanas veidu. Tas var izklausīties pašsaprotami, bet man ir aizdomas, ka ne viens vien rīkojas otrādi.
