Jāņa Deinata redzes pieredzes

Fotogrāfijas muzejā eksponētās Jāņa Deinata sērijas Ainas un XI ir uzskatāms materiāls par cilvēka redzes psiholoģiju. Ainu kadros ir sakrautas daudzas jo daudzas urbānās vides detaļas – stabi, ceļazīmes, barjeras, būves, mašīnas. Lai arī tā ir mūsu ikdiena, tikai, redzot fotogrāfijas, varam apbrīnot savas orientēšanās spējas, prasmi sveikiem un veseliem izkļūt no šiem labirintiem. Tas tāpēc, ka mūsu smadzenes vienkārši nereģistrē visus acs tīklenes uztvertos fizikālos stimulus, ko gan ir piefiksējusi Jāņa Deinata kamera. Iedomājieties cilvēku ar Aspergera sindromu – viņa smadzenēs ir pārāk daudz neironu, kas spēj apstrādāt daudz vairāk informācijas. Tas ievērojami palielina intelektuālās spējas, taču vienlaikus nevajadzīgie fizikālie kairinājumi dzīvi padara sarežģītu. Un cilvēkam ir vēl kāda nelaime – katru kairinājumu, katru priekšmetu gribas uztvert kā simbolu, meklējot kodēto fotogrāfa vēstījuma jēgu. Taču fotogrāfs šo uzdevumu apgrūtina. Attālumi starp objektiem ir saspiesti vienā plānā, tāpēc neveidojas hierarhija, proti, nav figūras un fona, galvenā un mazsvarīgā. Geštalts neveidojas. Pie filozofiskā vispārinājuma grūti nonākt. Dziļdomīgas pārdomas pie šīm fotogrāfijām ir nevietā, jo priekšmeti ir tikai pašu priekšmetu pamata funkcijas zīmes – luksofors ir luksofors, kāpnes ir kāpnes.

Asfalta virsmu fotogrāfiju sērija XI percepciju ilustrē otrādi. Ja Ainas izjauc prātā uzkrātos geštaltus, tad XI veido geštaltu tur, kur prāts ir nedomā to meklēt. Punkti, līnijas un traipi uz asfalta sakārtojas fraktāļos. Tātad, ja jau it kā zināmo aplūko uzmanīgāk, aizmirstot par gatavām interpretācijas shēmām, tad arī nedzīvajā industriālajā priekšmetā var ieraudzīt pa kādai individualizējošai īpašībai.

Jāņa Deinata darbu izstāde ir veiksmīgs ieguldījums fotomākslas pašrefleksijā. Fotogrāfs atgādina, ka optiskā medija un attēla fiksācijas fiziskās īpatnības nebūt negarantē atveidojuma līdzību priekšmetam. Un redze arī to negarantē.