Konceptuālisms kaimiņos
Pagājušā gada nogalē gandrīz nejauši nonācu fotogrāfa Paula Kuimeta (Paul Kuimet, 1984) izstādē KUMU muzejā Tallinā. Izstāde Piezīmes par Telpu (Notes on Space) aizņēma tikai vienu telpu, tajā bija 38 melbaltas fotogrāfijas, 39 x 39 cm lielas. Fotogrāfijās bija dokumentēta monumentālā glezniecība padomju Igaunijā – sienu un griestu gleznojumi. Kuimeta fiksētais kultūras fenomens pamazām izzūd, jo gleznojumi laika gaitā sabojājas un šāds mākslas veids vairs nav aktuāls.
Viena no labākajām lietām izstādē bija galds ar mazām avīzītēm telpas vidū. Tā bija angļu fotogrāfijas teorētiķa Daniela Blaita (Daniel C. Blight) eseja Zem (Underneath) par fotogrāfijas mānīgo dabu un Kuimeta attēliem kā komentāru par šo tēmu. Avīzītes bija nodrukājusi neatkarīgā igauņu izdevniecība Lugemik. Eseja veiksmīgi paplašināja stāsta interpretācijas lauku, priecēja arī avīzītes dizains un kompaktais formāts.
Izejot no KUMU, prātoju, cik savādi, ka neko daudz par Paulu Kuimetu nezinu. Lai arī sekoju līdzi laikmetīgās fotogrāfijas norisēm Latvijā un pasaulē, sapratu, ka man nav priekšstata par norisēm tepat kaimiņos. Apspriežoties ar kolēģiem un draugiem, uzzināju, ka tāda neesmu vienīgā, tāpēc mēģināju noskaidrot, kāda īsti ir mūsdienu Igaunijas fotogrāfija.
Sazinājos ar paziņām Igaunijā un sāku meklēt informāciju tīmeklī. Galu galā biju savākusi diezgan garu autoru sarakstu. Pētot viņu darbus, mani pārsteidza, cik ļoti atšķirīgas ir vadošās tendences Igaunijā un Latvijā. Ja pie mums dominē dokumentālās fotogrāfijas tradīcija, tad Igaunijas autori lielākoties strādā konceptuāli, lietojot fotogrāfiju nevis realitātes dokumentēšanai, bet drīzāk tās apzinātai transformācijai.
Pats fotogrāfijas medijs tiek pētīts vairāku autoru projektos. Spilgts piemērs ir Anu Vahtra, kuras daiļradē viena no galvenajām tēmām ir attiecības starp fotogrāfiju un telpu. Vairākos darbos Vahtra “aizvieto” telpu ar tās fotogrāfiju – viņa izstāda lielformāta izdrukas, kurās attēlota tā pati telpa, kurā darbi tiek izstādīti. Video, kurā ir redzama viņas performance no prestižās Gerita Rītvelda akadēmijas 2007. gada absolventu izstādes, Vahtra šādu fotogrāfiju noplēš no sienas, atkal atstājot tikai telpu. Viņas darbos nav tikai pārdomas par attiecībām starp fotogrāfiju kā objektu un vidi, kura to rada un kurā tā atkal atgriežas, bet arī konceptuāla spēle, kurā fotogrāfija atkal tiek pārvērsta par jaunu fotogrāfiju.
Līdzīgi ir arī ar Denesu Farkas (Dénes Farkas). Viņš pagājušajā gadā pārstāvēja Igauniju 55. Venēcijas mākslas biennālē ar izstādi Skaidrs jau iepriekš (Evident in Advance). Farkas galvenokārt strādā ar baltu kartonu, veidojot no tā dažādus sadzīviskus objektus un fiksējot tos fotogrāfijās. Igaunijas Laikmetīgās mākslas centrs viņa daiļradi raksturo kā “postkonceptuālu un postminimālu”, mākslinieks mēģinot “sociālās struktūras rūpīgi reducēt uz lakoniskiem reprezentācijas modeļiem,” atsaucoties uz Mišela Fuko teoriju par varas attiecībām mūsdienu sabiedrībā. Farkas darbiem tik tiešām, šķiet, vairs nav nekādas saiknes ar fotogrāfijas pašvērtību – viņa attēli ir pilnībā atkarīgi no to aprakstiem un atsaucēm uz dažādu 20. gs. filozofu idejām.
Atsauces uz dažādām nozīmīgām sociālās filozofijas idejām igauņu fotomākslinieku darbos parādās bieži. Starp tiem arī vairāki autori, kurus nodarbina feministu aktualizētie jautājumi par seksualitāti un dzimumu lomām. Spilgts šīs tendences piemērs ir Anna Stina Treumunda (Anna Stina Treumund), kura savā daiļradē stāsta par savām attiecībām ar draudzeni un mēģina arī vispārīgāk reflektēt par sievietes lomu sabiedrībā. Vairākos projektos Treumunda ietērpj fotogrāfiju varones vīriešu apģērbā vīrišķīgās pozās, paužot attieksmi pret dzimumu lomu stereotipiem.
Jāpiemin arī Līna Sība (Liina Siib) un Sigrida Vīra (Sigrid Viir). Sību interesē sociālas grupas, kas sabiedrībā nereti tiek uzskatītas par marginalizētām vai cieš no diskriminācijas. Ar savu projektu Sieviete neaizņem daudz vietas (A Woman Takes Little Space) 2011. gadā Sība pārstāvēja Igauniju 54. Venēcijas mākslas biennālē. Projektu iedvesmoja kāds avīzes raksts, kurā bija konstatēts, ka sievietēm darbam nepieciešams mazāk vietas nekā vīriešiem, un tas pats attiecoties uz algu. Sība bija dokumentējusi dažāda vecuma un socialā stausa sievietes viņu darba vidē.
Arī Sigridu Vīru interesē sociālās normas un tradīcijas. Piemēram, projekta Kaila ar vecākiem (Nude with parents; attēli, kur māksliniece un viņas vecāki redzami kopā kaili) oriģinālajā instalācijā apmeklētāji fotogrāfijas skatīja caur nelielu spraugu sienā.
Šie piemēri liecina, ka igauņiem ir aktuāls konceptuālisms un starpdisciplinaritāte. Arī intervijā portālam Artteritory.com Pauls Kuimets stāsta par tendenci lietot fotogrāfiju kā vienu no darba sastāvdaļām un pamato to ar milzīgo attēlu apjomu, kas mūsdienās cilvēkiem ir pieejams un aprij individuālo fotogrāfiju. Citi mediji katram attēlam spēj piešķirt papildus svaru un nozīmi.
Paša Kuimeta darbos arī svarīga konceptualitāte, izvēloties fotogrāfiju prezentācijas veidu un vidi, bet kopumā, salīdzinot ar citiem igauņu mūsdienu fotomāksliniekiem, viņš tomēr ir daudz tuvāks dokumentālai tradīcijai. Sērijas Kairo iela (Kairo Street) un Apkārtnē (In Vicinity) apliecina, ka Kuimeta fotogrāfijām piemīt estētiska pašvērtība un darbu jēgai var pietuvoties, skatoties uz attēliem, nevis lasot projekta aprakstu.
Tomēr igauņu laikmetīgajā fotogrāfijā ir arī daži dokumentālās fotogrāfijas pārstāviji. Pieminēšanas vērtas ir Birgita Pūve (Birgit Püve) un Annika Hāsa (Annika Haas), kā arī Maksims Mjodovs (Maxim Mjödov). Mjodova ievērojamākā sērija Krievu albums (Russian Album) ir melanholisks stāsts par kādu nomaļu krievu ciematu.
Domājot par to, kāpēc tādas atšķirības Igaunijas un Latvijas mūsdienu fotogrāfijā, laikam jāsecina, ka liela loma ir tam, ka Igaunijā fotogrāfiju var apgūt augstākās mākslas izglītības līmenī. Tāpēc fotogrāfija netiek nošķirta, bet tiek atzīta par nozīmīgu mūsdienu mākslas daļu. Daļa ievērojamāko Igaunijas mūsdienu fotogrāfu absolvējuši Igaunijas Mākslas akadēmijas Fotogrāfijas nodaļu, daļa – Tartu Mākslas koledžas fotogrāfijas programmu. Līdz ar to kaimiņvalsts fotogrāfu un fotomākslinieku priekšrocība ir spēja ievietot savu daiļradi vispārējā mākslas kontekstā.
Pateicos par konsultāciju fotomāksliniecei un Igaunijas Mākslas akadēmijas pasniedzējai Laurai Totsai (Laura Toots) un Tartu Mākslas koledžas absolventei Diānai Tamanei.
