Ivars Grāvlejs rosina meklēt skatpunktu
Rīgas Mākslas telpā notiekošās foto izstādes nosaukums Viewfinders jeb Skatu meklētāji trāpīgi definē to, ko dara Ivars Grāvlejs. Vispirms, tas ir point of view jeb vienkārši – viedoklis. Ivars aicina citādi pavērtēt vizuālo komunikāciju, publiski eksponēto fotogrāfiju un publisku fotografēšanu, kas mūsdienās ir autortiesību, tiesību uz privātumu, bērnu aizsardzības un virkni citu juridisku kāzusu krustugunīs. Otrkārt, šis point of view ir fiziska vieta, no kuras Ivars skatītāju aicina skatīties uz parādībām – mākslas izstāžu zāle, šlāgeru karaoke restorānā, kapustņiks profesionālo mākslinieku svētkos vai ģimenes albums. Trešā un, manuprāt, vissvarīgākā lieta – par fotogrāfiju Ivars runā fotogrāfijas valodā. Rolāna Barta pārāk smagā autoritāte par fotogrāfiju ļauj runāt tikai verbāli. Verbālā esot metavaloda visām citām, tāpēc šajā paradigmā vārda semiotikai ir piešķirta svarīgākā loma pār vizuālo. Ivars savukārt neko nesaka (citos gadījumos viņš tikai izstāsta projekta tapšanas kontekstu un interpretācija seko kā riekstu skaldīšana), bet visu parāda. Šajā vietā man nekas cits neatliek, ka pašam verbalizēt redzēto, lai paskaidrotu, kas tad tas ir, tiem, kas izstādi vēl nav redzējuši. Ivars Grāvlejs atlasījis vairāku pašmāju fotogrāfu darbus, kurus vairākās nepārtrauktās prezentācijās skatāmies ekrānā. Katra prezentācija ir veltīta vienam kolēģim. Dažādu viena autora sēriju brīva bilžu montāža rada negaidītu naratīvu, kas, tātad, pārslēdz interpretācijas kontekstus – it kā jau tā būtu mākslas izstāde, bet pa vidu iesprausts kāds salkans salonfoto padara sēriju par mīļu ģimenes albumu. It kā privāts albums rādīšanai savējiem, taču nē, to skatās publiski, izklaidei – var uzlikt austiņas, klausīties šlāgeru mīnusus un mikrofonā dziedāt ekrānā slīdošos dziesmu vārdus. Ivars ir tīkojis arī dziesminieku autortiesības, sacerot savus vārdus pazīstamiem meldiņiem, kurus tā vienkārši, kāzu mielasta gaumē iespēlē sintezatorā.
Grāvlejs mums ir atkārtojis Barta jautājumu par autorības robežām, kas post-Barta digitālajā laikmetā ir ieguvis pavisam citu, daudz bīstamāku skanējumu. Vai mākslas darbs ir skatāms tikai mākslas telpā? Vai sērija ir skatāma tieši šādā secībā? Vai skatoties bildes nedrīkst dziedāt, rosinot citas interpretācijas?
Vārdu sakot, Grāvlejs ir uzdevis daudz svarīgu jautājumu, pie reizes mudinot mūs pamainīt skata punktus atbilžu meklēšanas procesā.
