Pop latino rīdzinieki
Kad mēģināju pierunāt pazīstamo argentīniešu fotogrāfu Markosu Lopesu (Marcos Lopez, 1958) sniegt interviju, viņš paziņoja, ka intervijām neticot. Tad pamācošā balsī teica: “Ieva, gribu tev kaut ko pastāstīt”, un atsaucās uz savu nesen mūžībā aizgājušo skolotāju un draugu Gabrielu Garsiju Markesu, kurš apgalvojis: “tiklīdz uz galda novieto diktafonu, tā “the magic is gone” (maģija pazūd). Tādēļ arī intervijas nebija, un tās vietā tapa neliels apraksts par Markosa laiku Rīgā, balstoties uz maniem iespaidiem un pāris viņa komentāriem. Markoss Rīgā bija maija beigās divu nedēļu radošā rezidencē, lai fotografētu pilsētu un rīdziniekus projektam Rīgas paš/portreti. Rezidencē tapušie attēli līdzās citiem rīdzinieku portretiem būs redzami izstādē Tabakas fabrikā no 4. līdz 27. jūlijam.
Markoss Lopess ir dzimis 1958. gadā Santa Fe Argentīnā un šobrīd ir viens no pazīstamākajiem autoriem laikmetīgajā argentīniešu fotogrāfijā. Fotogrāfa daiļradi raksturo viņa izveidotais pop latino stils, kas balansē uz robežas starp populāro kultūru un mākslu. Markoss Latvijā nebija pirmo reizi, 2011. gadā viņš vadīja meistarklasi Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā.
Markosam visvieglāk sarunāties spāniski, tāpēc rezidences laikā divas asistentes (“divas skaistules – inteliģentas un radošas sievietes”, kā pats fotogrāfs viņas raksturoja) viņam palīdzēja pārvarēt valodu barjeru, lai sazinātos ar latviski un krieviski runājošiem rīdziniekiem. Īpaši prātā palikusi tieši Markosa neparastā spēja komunicēt ar cilvēkiem par spīti visām barjerām. Fotogrāfa šarms atraisīja pat pusmūža dāmas, kas, griežot viņam matus, no sajūsmas sāka viņam dziedāt latviešu šūpuļdziesmas.
Markoss apmeklēja dažādas vietas pilsētā, sākot no Rīgas Centrāltirgus bodēm un bendzīntankiem ar hotdogu ēdājiem, un beidzot ar fotosesijām, kur viņam pozēja trolejbusa parka darbinieki un jaunlaulātie uz tiltiņiem Arkādija parkā. Daudz laika fotogrāfs ar asistentēm pavadīja arī Rīgas humpalās, kur iegādājās dažādus tērpus saviem modeļiem.
Strādājot Markoss galvenokārt balstās savā vizuālajā uztverē un intuīcijā. Viņš neiet bildēt ar iepriekš skaidri noformulētu konceptu. Lēmumus pieņem brīdī, kad saskaras ar noteiktu situāciju – ja viņam šķiet, ka bildes centrā nepieciešams netālu stāvošais sarkanais mopēds, viņš to iestums, kur vajag. Ieraudzījis kolorītu tēlu ceļmalā, lūgs apstādināt mašīnu un leks laukā to nobildēt. Veidojot lielos grupu portretus ar jaunlaulātajiem, piknikotājiem un skeiteriem, fotogrāfs nemitīgi stumdīja savus varoņus no vienas vietas uz citu. Lielākā daļa Markosa bilžu pārdzīvo pamatīgu pēcapstrādes procesu, tomēr fotogrāfs uzsver, ka vislabākās situācijas piespēlē pati dzīve.
Rīga Markosam šķiet tīra un pārtikusi salīdzinājumā ar haotiskajām Latīņamerikas metropolēm, kur cilvēki nepārtraukti cīnās par izdzīvošanu, sabiedrība smagi cieš no narkotiku tirdzniecības, nabadzības un korupcijas. Latviešus ierasts uzskatīt par noslēgtiem, klusiem un pelēkiem, tomēr Markosa bildēs Rīga neatgādina drūmu postpadomju telpu. Markosa fotogrāfijas atspulguļo Rīgu, kādu vietējo mākslinieku darbos reti atrast – krāsainu, ironisku un arī pilnu mīlestības pret te dzīvojošiem cilvēkiem. Negribot īpaši izcelt tos, kas parasti tiek uzskatīti par dīvaiņiem un margināļiem, fotogrāfs saka: “Manās acīs katrs cilvēks ir savāds.”
Kad vaicāju, vai rīdziniekiem piestāv pop latino, fotogrāfs atbild apstiprinoši. Rīdzinieki vasarā esot krāsaini un līksmi. “Lai gan,” viņš piebilst, “ziemā šeit varētu būt nedaudz depresīvi.” Markoss saka, ka Rīgā ir uzņēmis kādus desmit labus portretus, kas būs “universāli”, un tos viņš vēlētos izstādīt blakus fotogrāfijām ar argentīniešiem, meksikāņiem, spāņiem un citiem pasaules pilsoņiem, beigās visu apkopojot vienā grāmatā. Lai kur būdams, fotogrāfs savus modeļus attaino savā īpašajā estētikā, kuru pats raksturo kā “krāsainu un jautru, bet tā ir tikai pop latino ārējā čaula. Manu fotogrāfiju zemteksts ir traģisks.”
Gluži tāpat kā Diego Riveram vai Endijam Vorholam, kas spēcīgi ietekmējuši Markosa daiļradi, arī viņa fotogrāfijās ārēji līksmā forma slēpj eksistenciālas skumjas, kas saistītas ne tikai ar cilvēka dzīvi pasaulē, bet drīzāk ar to, ko reiz aprakstījis slavenais krievu dzejnieks Josifs Brodskis: “Pabaudījis divus okeānus, kā arī divus kontinentus, man šķiet, ka zinu, kā jūtas pati zemeslode: nav, kurp doties.” Markoss līdzīgu domu formulēja pop latino manierē, sakot, ka Rīgā kopā ar saviem palīgiem meklēja “vientuļās sirdis – tādas pašas kā mēs”.
