Savādotais mājiens
Andra Kozlovska personālizstādē Sociālisma pasaule notiek dīvainas lietas. Dokumentālie attēli uzņemti ar īpaši pielāgotu digitālo kameru, lai tā uztvertu noteiktu gaismas spektra daļu, ko tā vienkārši ar aci neredzam. Toties redzam, ka attēli ir savādi – kaut kādas vietas tajos ir zilganas un kaut kādas – koši baltas. Tas nojauc ierastu melnbaltu fotogrāfiju skatīšanos, kur pelēkā gradāciju uzdevums ir pēc iespējas dzīvāk un telpiskāk attēlot redzamo, lai skatiens nokļūtu uzreiz tajā, kas redzams, nekavējoties nemaz pie pašas fotogrāfijas. Šeit ir citādi. Skatiens nekur tālāk par pašu fotogrāfiju netiek, zili baltais virstonis, sauksim to tā, noķer uzmanību un tā īsti vaļā nelaiž.
Autors gribējis pievērst uzmanību sociālisma pasaulei dažādās valstīs – Uzbekistānā, Baltkrievijā, Piedņestrā, Moldovā un Kubā – kaut kam, kas tajās varētu būt kopīgs, ko saskata cilvēks ar sociālisma dzīves pieredzi. Ne tikai reālijas, piemēram, padomju tautas dizaina brīnumi. Un zilibaltās liecības no neredzamās gaismas jeb attēla savādošana palīdzot to kaut ko saskatīt. Anotācijā rakstīts, ka šī tehnika izmantota kā metafora sociālistiskās pagātnes pēdu meklējumos šodienas dzīvē. Un tas ir izdevies nevainojami.
Veiksmīgi melnbalti kadri bieži rada kustības jeb notikumu nepārtrauktības iespaidu, kas ļauj tos raksturot kā dzīvus, bet zili baltais notikumus sociālisma pasaulē apstādinājis uz visiem laikiem. Mājiens uz sapni vai murgu iemāj pa fotogrāfijas iemūžināšanas spēju, un ainas no sapņainām kļūst mironīgas. Iznāk, ka dzīvības sociālismā nebija. Izstāde par to tiešām pārliecina, bet paliek tomēr kaut kāds nemiers. Manuprāt, sociālisma pasaules, vismaz, tādas, kādu es to pazīstu, pēdu murgainums ceļas nevis no tā, ka nebija dzīves, bet tieši otrādi, no tā, ka dzīve bija. Ka cilvēki vienalga pamanījās iemīlēties un iet uz kino.
Tikko kā sataisījos strīdēties ar autoru par savādošanas mērķtiecību un didaktiku mūsdienu fotomākslā, bet atskārtu, ka nav, par ko strīdēties, jo, ja skatiens tiek aiz zili baltā sastinguma, tas nokļūst atkal godīgā melnbaltā situācijā, kur viss kārtībā, dzīve ir.
Uldis Tīrons izstādē aicina pievērst uzmanību “tam, ka nav īsti skaidrs, no kurienes krīt gaisma, kas tajās ļauj saskatīt lietas, pieminekļus, stūrus un cilvēkus. Pieņemsim, ka tā krīt no muguras, un mēs atbilstoši Platona stāstam par alu nevaram pagriezties, bet savā priekšā redzam vienīgi ēnas, kuras turam par pašiem priekšmetiem. “Izšķirošais mirklis,” mēs domājam, “melnbaltā fotogrāfija,” līdz saraujamies, skatienam apstājoties pie balta koka vai blāvi zilgana trolejbusa. Šis būtu pareizais brīdis pārtraukt skatīties uz ķēmiem, bet pievērsties savai nespējai pagriezties un ieraudzīt, kas īsti ir tās lietas, kuras met mums savas ēnas.”
Andris Kozlovskis sagādājis piemērotus apstākļus, lai gluži didaktiski liktu iejusties šaurībā – katram savas uztveres ierobežotībā, kur nevar īsti pagriezties, bet ļoti gribas grozīties un dīdīties, lai kaut ko ieraudzītu. Tāpat kā padomju pasaulē nevarēja īsti dzīvot, tomēr dzīvoja.
