Italo Moraless
Venecuēlā dzimušais fotogrāfs Italo Moraless (Italo Morales, 1973) pašlaik dzīvo Briselē. Viņš ir studējis fotogrāfiju Floridā un Briselē, bet maģistra grādu dokumentālajā fotomākslā ieguvis Londonas Komunikāciju koledžā. Viens no viņa apjomīgākajiem projektiem Overnight Generation ir par jauniešu dzīvi Sarajevā, kurā teju divdesmit gadus pēc Bosnijas kara joprojām jūt etniskā konflikta sekas. Sērija jau izstādīta vairāk nekā 20 galerijās un muzejos, kā arī izdota kā fotoalbums, kas saņēmis vairākas godalgas, tostarp iekļuvis Dummy Book Award 2012 finālā.
Patlaban Italo ir Latvijā, lai kā students piedalītos Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā (ISSP), kas no 2. līdz 10. augustam notiek Pelčos pie Kuldīgas.
Kā tu definētu savu interesi par fotomākslu?
Fotomākslā mani galvenokārt interesē iespēja izstāstīt neuzbāzīgu stāstu, atklājot manas attiecības ar fotogrāfijas objektu tā, lai arī skatītājs varētu saskatīt un pavēstīt savu stāstu.
Mana interese par fotomākslu aizsākās 1998. gadā pēc mazbudžeta ceļojuma apkārt Eiropai. Es biju vienaldzīgs pret fotografēšanu līdz brīdim, kad satvēru 35 mm SLR fotokameru un pirmoreiz ar to uzņēmu fotogrāfiju. Šķiet, ka tas, kas patiesi raisīja manu interesi, bija attēla veidošanas burvība un nomaļa vērotāja sajūta. Kad biju pusaudzis (un dzīvoju Karakasā, Venecuēlā), man patika gleznot ar ūdenskrāsām un zīmēt karikatūras. Pabeidzis vidusskolu un iestājies biznesa skolā, es pilnībā zaudēju interesi par šādām lietām. Bija kardināli mainījusies mana vide un apkārt esošo cilvēku loks. Es ticu, ka attēlveidošana bija prasme, kas manā dziļākajā būtībā nekur nebija pazudusi un atmodās, kad 1998. gadā pievērsos fotografēšanai.
1999. gadā es pierakstījos Floridas Starptautiskās mākslas koledžas (College of Arts of Florida International University) Maiami fotomākslas kursā. Mana pasniedzēja Pegija Nolana (Peggy Nolan), bija vienreizēja, motivējoša personība. Viņa mani iepazīstināja ar Ansela Adamsa (Ansel Adams) un daudzu citu amerikāņu fotogrāfu darbiem un parādīja man, kā attīstīt 35 mm filmiņas un izgatavot fotogrāfijas. Fotogrāfiju izgatavošana vairoja manu aizrautību un interesi par fotomākslu. Lai arī man ātri aptrūka pacietības, mani fascinēja skats, kā manis veidotie attēli parādījās uz papīra. Ar laiku es pat iegādājos pats savu laboratorijas aprīkojumu un uzstādīju to vannasistabā. Gadiem ilgi es turpināju ar fotografēšanu nodarboties hobija līmenī (fotografējot dažādus objektus un uzņemot fotogrāfijas ceļojumu laikā), bet 2007. gadā es nolēmu tai pievērsties nopietnāk. Es iestājos trīs gadu kursos fotomākslas skolā Briselē, un šī pieredze manas fotogrāfa prasmes pacēla citā līmenī un rosināja manu interesi par fotožurnālistiku un dokumentālo fotomākslu. Es sāku kritiskāk raudzīties uz dažādiem jautājumiem (sociālajiem, ekonomiskajiem u.c.) un sajutu vēlmi šos jautājumus dokumentēt fotogrāfijās.
Es pētīju netiešas stāsta pasniegšanas ideju un atklāju, ka šāds stāsta veids man šķiet saistošāks un valdzinošāks nekā tieši stāsti, kas skaidri atspoguļo jautājumu un sniedz visas atbildes. Fotogrāfijām ir jāraisa izbrīns un interese, un tieši tāpēc man šis mākslas veids šķiet tik saistošs. Es nosliecos par labu lēnai dokumentālai fotomākslai, jo šādā veidā es varēju īstenot apjomīgus ilgtermiņa projektus un attiekties pret tiem kā pret puzles gabaliņiem, no kuriem katrs reiz veidojis stāstu, neatvairāmi aizraujošu stāstu.
Kā tu vispār nokļuvi Sarajevā?
Sarajeva manā dzīvē ienāca nejauši, bet ātri vien ieintriģēja un raisīja vēlmi rakt dziļāk, padziļināti izprast Sarajevas aplenkuma tēmu. 2009. gadā es pametu biznesa pasauli (pēc 16 tajā pavadītiem gadiem) un uzdrošinājos pilnībā nodoties fotomākslai. Nolēmu, ka gribu veltīt savu dzīvi fotomākslai un dzīvot no šādā veidā gūtiem ienākumiem. Pirmajos gados, strādājot par profesionālu fotogrāfu, es iztiku pelnīju kā kāzu fotogrāfs un paralēli realizēju savus dokumentālos projektus. 2010. gada augustā, uzreiz pēc fotogrāfa Aleksa Majoli (Alex Majoli) meistarklases pabeigšanas mani uzaicināja fotogrāfijās iemūžināt kādas kāzas Sarajevā. Tā bija otrā reize, kad biju Balkānos, bet mans pirmais brauciens uz Bosniju un Hercegovinu. Atceros, ka biju patiesi satraukts un nedaudz noraizējies par to, kas gaidāms kāzās un pilsētā. Sarajeva ir pārdzīvojusi daudz skumju, traģisku brīžu, un šis fakts raisīja manī satraukumu. Es īsti nezināju, ko redzēšu un jutīšu šajā pilsētā. Biju informēts par karu un Sarajevas aplenkumu, taču nianses man nebija zināmas. 90. gadu sākumā es dzīvoju Karakasā un, lai arī atminējos ziņās redzēto un dzirdēto, laikā, kad sākās karš, man bija 19 gadi, un tas bija kas tāds, kam ne es, ne mana loka cilvēki īsti nepievērsa uzmanību. Vēlme uzzināt, kas notika ar Sarajevas iedzīvotājiem, tieši kāpēc un kur risinājās karš, kādas bija tā sekas un kādi šie cilvēki ir šobrīd, rosināja mani uzņemt pilsētas un tās iedzīvotāju fotoattēlus. Pēc kāzām es šeit aizkavējos gandrīz nedēļu, pētot Sarajevu un iemūžinot to fotogrāfijās. Atgriezies Briselē, es izrediģēju uzņemto materiālu un izveidoju nelielu melnbaltu stāstu par pēckara Sarajevas tēmu. Šo sēriju es pat nodēvēju par Dosta! jeb Pietiek!. Tas bija bosniešu vārds, kuru es ievēroju uz sienām visā Sarajevā. Šo sēriju es parādīju vairākiem fotogrāfiem, pat ieliku feisbukā un saņēmu ļoti pozitīvas atsauksmes. Nolēmu atgriezties Sarajevā un īstenot ilgtermiņa projektu.
Kāds bija dīvainākais piedzīvojums Bosnijā?
Viss Bosnijas projekts kopumā bija viens vienīgs dīvains piedzīvojums, bet stāsts sāka veidoties brīžos, kad es noliku fotokameru un kontaktējos ar vietējiem cilvēkiem: mani uzaicināja apmeklēt kafijas rūpnīcu Visoko pilsētas tuvumā un pēc tam aizbraukt uz automašīnu rūpnīcu, lai abās šajās vietās nofotografētu jaunos strādniekus. Kafijas rūpnīcā es beigu beigās kopā ar tās īpašnieku dzēru bosniešu kafiju un neuzņēmu gandrīz nevienu fotogrāfiju, bet automašīnu rūpnīcā man tika norādīts, ka šeit fotografēt nav atļauts un ka viņiem nav gardās bosniešu kafijas… Taču kafijas baudīšanas vietā viņi mani uzaicināja ļoti jaukās bosniešu pusdienās…
Pastāsti, kā šis projekts pārtapa grāmatā!
Overnight Generation pārveidošana par grāmatu bija sava veida piedzīvojums un milzīga pieredze man kā māksliniekam un dokumentālistam.
Kad sāku fotografēt Overnight Generation, man nebija ne jausmas, kā veidojama grāmata, un es arī nenojautu, ka mans projekts pārtaps par fotoalbumu. Vairāk domāju par izstādēm un publikācijām žurnālos. Projekts attīstījās par fotoalbumu, pateicoties sadarbībai ar daudziem cilvēkiem. 2010. gada augustā uzsāku darbu pie šī projekta, veidojot fotogrāfiju sēriju Dosta!, bet otrā brauciena laikā aicināju pievienoties arī horvātu fotogrāfi Martinu Valeniku (Martina Valenic). Mēs satikāmies Aleksa Majoli (Alex Majoli) meistarklasē. Gandrīz gadu mēs šī projekta vajadzībām kopā uzņēmām fotogrāfijas, katrs savā stilistikā, bet abi par vienu kopīgu tēmu: kara bērniem, Bosnijas un Hercegovinas jauniešiem. Tā bija aizraujoša pieredze, un man jāsaka, ka komandas darbs mums palīdzēja gūt progresu. Mana interese par fotoalbumiem aizsākās ar Valerio Spadas (Valerio Spada) izdevumu Gomorrah Girl. Es un Martina satikām Valerio Pianelo val Tidore Majoli fotomākslinieku darbnīcā un visās niansēs iepazināmies ar šo projektu. Šis fotoalbuma projekts mūs patiesi iedvesmoja un rosināja ideju pašiem izdot Overnight Generation. Fotoalbuma veidošana bija ilgs process, it īpaši tādēļ, ka tas bija mums kas pilnīgi jauns, viss bija jāapgūst no pašiem pamatiem. Es pats izveidoju pirmo maketu un izdrukāju to Blurb. 2011. gada beigās man radās ideja ar Overnight Generation piedalīties Dummy Book Award 2012. Martina un es meklējām mākslinieciskos redaktorus un pēc Valerio Spadas ierosinājuma sākām sadarbību pie mūsu apjomīgā materiāla rediģēšanas ar fotoredaktoru un mākslinieku Dariu Birangu (Daria Birang). Tā bija vienlaikus brīnišķīga un graujoša pieredze, jo bija brīži, kad mēs neredzējām savām fotogrāfijām nekādu jēgu. Mēs vairākas reizes atgriezāmies Bosnijā un tikai tad sapratām, ko un kāpēc esam uzņēmuši. Man jāsaka, ka Daria mums ļoti palīdzēja šajā projekta posmā. Viņa vadīja mūs un no 10 000 fotogrāfijām izvēlējās 120 labākās. Ap to laiku es sastapu māksliniecisko redaktoru Frančesko Vedovato (Francesco Vedovato). Viņš strādāja kādā Barselonas izdevniecībā, un man patiesi patika viņa darbi. Pēc domu apmaiņas par Overnight Generation mums šķita, ka vajadzētu viņu pieaicināt par fotoalbuma māksliniecisko redaktoru. Tad ar savu Bosnijas kontaktu palīdzību es satiku Federiko Sikurellu (Federico Sicurella), kurš man piedāvāja uzrakstīt mūsu fotoalbumam tekstu.
Fotoalbuma mākslinieciskā noformēšana nebija viegla, jo mums nebija ne jausmas par daudziem grāmatas noformējuma aspektiem. Lai arī ar to nodarbojās Frančesko, mums arī bija jāpiedalās. Darias redakcija veidoja mugurkaulu, ap kuru mēs izstrādājām sava fotoalbuma stāstu. Mēs vairākas reizes nomainījām vairākas fotogrāfijas un pārveidojām to secību, bet redakcijas būtība palika nemainīga. Tas bija komandas darbs.
Tajā laikā es studēju Londonas Komunikāciju koledžas dokumentālās fotomākslas maģistrantūrā, un man ļoti palīdzēja pieredzējušo fotogrāfu, grāmatu autoru, redaktoru un galeristu lekcijas, tās iedvesmoja mani un ietekmēja fotoalbuma veidošanu.
Pēc otrā (Frančesko Vedovato mākslinieciskajā redakcijā) maketa radīšanas Overnight Generation tika izvirzīta Dummy Book Award balvai un vēlāk vēl vairākos citos fotoalbumu konkursos. Diemžēl Martina nevarēja man pievienoties šajā un nākamajos projekta posmos.
Pie kāda projekta strādā šobrīd?
Pašreiz es strādāju pie fotoalbuma par Venecuēlu un pētu pārmaiņas, kādas manā valstī ir notikušas kopš brīža, kad pirms 15 gadiem to atstāju.
Es vēlos atspoguļot savu personisko redzējumu par Venecuēlu, kādu es to atradu 15 gadus pēc tā sauktā 21. gadsimta sociālisma atnākšanas. Negribu izteikt politiskus paziņojumus. Man riebjas politika un politiķi. Es vienkārši pētu un fotografēju dažādus interesantus aspektus, kas veido mūsdienu vidi un cilvēku būtību. Valsts galīgi vairs nav tāda, kādu es to atceros, un es to pētu, tiekoties ar savu ģimeni, seniem draugiem, bijušajiem kolēģiem un jauniem paziņām. Man tas šķiet ļoti interesants process, jo es zināmā mērā jūtos pats savā valstī kā ārzemnieks un pievēršu pastiprinātu uzmanību lietām, kas laikā, kad šeit dzīvoju, man bija mazsvarīgas. Man tas patīk, jo tādējādi es meklēju savas saknes. No otras puses, man ir ļoti skumji redzēt, kādas nesaskaņas valda manā valstī. Es šeit sastopos ar naidu un sabiedrības šķelšanos, kādas manā laikā nebija.
