Intervija ar Niko Baumgartenu

Pašizdošana fotogrāfijas un mākslas pasaulē pēdējos gados kļūst aizvien populārāka, atbrīvojot māksliniekus no lielo izdevniecību diktētajiem noteikumiem un ļaujot veidot un izdot savas grāmatas pašiem. Arī pirmā Rīgas Fotomēneša laikā šī gada maijā notika konkurss un izstāde Self Publish Riga, veltīta fotogrāmatām un pašizdošanai. Fotogrāfs un grāmatu veidotājs Niko Baumgartens (Nico Baumgarten) bija viens no konkursa žūrijas locekļiem, kā arī vadīja grāmatu veidošanas meistarklasi. Niko ir mācījies fotogrāfiju IDEP universitātē Barselonā, grāmatu veidošanu fotogrāfijas un vizuālās komunikācijas skolas CFP Bauer kursos Milānā. Viņš ir pašizdevis trīs grāmatas.

Šī nebija pirmā reize, kad Niko ieradās Latvijā. Viņš ir piedalījies Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā (ISSP) un iepriekš vadījis ISSP Skolas studentiem darbnīcas grāmatu veidošanā. Domāju, ka ikviens, kas ar viņu sadarbojies, var apliecināt Niko apbrīnojamās darba spējas, sirsnību, pacietību un kompetenci. Niko grāmatas redz gan kā iespēju māksliniekam sevi atbrīvot no industrijas slogiem un “darīt to, ko viņš pats vēlas”, gan arī kā mediju, ar kura palīdzību var pastāstīt daudz sarežģītākus un niansētākus stāstus nekā digitālā bilžu prezentācijā vai pat izstādē.

Niko šī gada ISSP vasaras skolā darbosies kā pieaicinātais eksperts grāmatu veidošanā Rafala Milaha (Rafal Milach) un Anjas Naļeckas (Ania Nalecka) meistarklasē Fotogrāmata: No idejas līdz pabeigtam projektam.

Grāmatu pašizdošana kā mākslinieciskas izteiksmes veids kļuva populārs nesen. Kādēļ, tavuprāt, šis fenomens attīstījās tik strauji?

Manuprāt, tas notika trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, pateicoties tehnoloģiju attīstībai – mūsdienās ir iespējams izdrukāt lielu skaitu lapu par samērīgu cenu. Otrkārt, mākslas un fotogrāfijas pasaule ir ļoti elitāra un bieži mākslinieku ierobežo. Ja, piemēram, vēlies izstādi kādā galerijā, tev jārada fotogrāfijas – ideāli produkti, lai kāds investors būtu gatavs tos nopirkt. Tas ļoti ierobežo iespējas sevi radoši izpaust. Protams, ir arī ļoti grūti izstādīties galerijā, kādā kultūras iestādē vai muzejā. Pašizdodot grāmatu, nav nepieciešama neviena atļauja, tu vienkārši to dari.

Trešais iemesls, kas, manuprāt, attiecas uz fotogrāfijas grāmatām vispār, ir tāds – ir daudz dažādu iespēju, kā veidot vēstījumu un izstāstīt stāstu. Var izveidot grāmatu ar vienu fotogrāfiju vai ar tūkstoš fotogrāfijām – viss jau ir bijis. Grāmatas formāts pieļauj daudz dažādu variantu, kā pasniegt savus darbus, kamēr galeriju, muzeju un žurnālistiskā pasaule vienmēr ļoti ierobežo.

No vienas puses, šis process ir daudz demokrātiskāks attiecībā pret mākslinieku, bet tajā pašā laikā ir grāmatu tirgus, kurā dažas grāmatas maksā veselu bagātību. Kad grāmata tiek pašizdota, mākslinieks lielākoties izdod mazu tirāžu, kas attiecīgi arī sasniedz nelielu skaitu cilvēku. Vai tiešām šo kustību var uzskatīt par patiesi demokrātisku?

Es runāju tieši no autora viedokļa – fotogrāfam ir vieglāk sevi izpaust pašizdodot. Tas, ka vēlāk daudzi no šiem darbiem kļūst pieejami tikai bagātniekiem, mani satrauc. Šajā gadījumā atkal tirgus sāk dominēt pār radošumu. Būdams aizrautīgs grāmatu veidotājs, es domāju, ka ir svarīgi cīnīties pret šiem mehānismiem, nevis tiem pakļauties. Tādas stratēģijas kā piedāvāt skaistāku grāmatas izdevumu par ievērojami augstāku cenu vai pacelt grāmatas cenu tad, kad metiens tuvojas beigām, mani kaitina.

Tomēr, salīdzinot ar galerijās pieejamajām izdrukām, fotogrāgrāmatas ir daudz pieejamākas un ar tām ir vieglāk dalīties – nēsāt līdzi un rādīt citiem. Tāpēc es teiktu, ka pirmais solis, lai izkāptu no baltā kuba, ir sperts, bet tās pašas vecās institūcijas cenšas to iebīdīt atpakaļ. Mums tas ir jāapzinās un tam jāpretojas.

Mūsdienās daudz cilvēku runā par grāmatu kā objektu, kas nozīmē, ka tas vairs netiek uzskatīts tikai un vienīgi par informācijas pārneses veidu.

Pašizdošanas iespēju dēļ mākslinieka grāmata  ir ieguvusi popularitāti. (Artist’s book – vizuālās mākslas veids, nelielu, limitētu tirāžu vai unikāli izdevumi, kas veidoti kā mākslinieciski, lielākoties konceptuāli objekti. –  I. R.) Arvien vairāk autoru iesaistās grāmatu fiziskās izveides procesā, kas tās padara daudz autentiskākas. Ir lielāka brīvība izmantot dažādus materiālus, kā arī darīt jocīgas lietas. Ja mākslinieks teiktu izdevniecībai, ka grib ko tādu darīt, viņi atbildētu, ka tas maksās X reizes vairāk. Tie, kas paši publicē savas grāmatas, parasti to nedara naudas dēļ, bet gan tādēļ, lai citiem parādītu savus darbus.

Līdz ar pašizdošanas popularizēšanos strauji attīstījās vēl viena tendence – visādas jocīgas formas un papildinājumi grāmatām, katrai grāmatai bija nepieciešama kāda iezīme, kas to padarītu īpašu. Es ticu tam, ka grāmatas formai galvenokārt jāatbalsta tās saturs. Ir daudz neloģisku grāmatu, jo to veidotāji ir pārāk daudz domājuši par grāmatu kā par objektu – viņi ir pievienojuši tādu un tādu īpašo lietiņu, un tas, protams, piesaista uzmanību, bet nepalīdz stāsta veidošanā.

Klasisks sliktais piemērs ir Deivida Alana Hārvija (David Allan Harvey) grāmata (balstīts uz patiesiem notikumiem­) (based on a true story). Manuprāt, šī grāmata ir vienkārši par ziemeļamerikāņu tūristu, kurš aizbrauc uz Riodežaneiro. Viņš ir labi pazīstams fotogrāfs, bet viņa attēli atspoguļo tikai klišejas un stereotipus, kas padara grūtāku daudzu brazīliešu ikdienu. Šīs fotogrāfijas viņš ir salicis kopā kā krāšņu objektu un par to tika nominēts Aperture Paris Photo grāmatu balvai. (Viens no prestižākajiem fotogrāmatu apbalvojumiem. –  I. R.) Es kā autors saprotu, ka katram gadās uztaisīt draņķīgu grāmatu, bet man nav skaidrs, kādēļ kuratori un cilvēki, kas ar šīm lietām nodarbojas, notic šiem lētajiem manevriem un nodomā – “kāds interesants objekts.”

Tomēr šī tendence, manuprāt, ir norietā, un apsēstība ar grāmatas formālajiem aspektiem arī ir mazinājusies. MACK books izdevniecība ir labs piemērs – šogad viņiem ir daudz grāmatu ar ļoti klasisku dizainu. Piemēram, Dženetas Deleinijas (Janet Delaney) grāmata Uz dienvidiem no tirgus (South of Market), kurai ir diezgan tradicionāls makets – visi attēli ir vienādā izmērā, dažkārt fotogrāfija atrodas labajā atvērumā pusē, dažkārt kreisajā vai pa abām lapām, bet tas arī viss. Svarīgākais ir saturs, un tas tiek parādīts diezgan klasiskā un ļoti skaistā veidā.

Pastāv tādi drukāšanas servisi kā Blurb, kur cilvēkam ir tikai jāielādē grāmatas saturs serverī, jāsamaksā, un viņi no tā izveido grāmatu. Vai tu arī šādas grāmatas uzskati par pašizdotām?

Jā, tās noteikti ir pašizdotas grāmatas, jo nav neviena, kurš tavā vietā izlemj, vai šī grāmata tiks vai netiks izveidota.

Bet mēs jau ļoti daudz esam runājuši par to, ka pašpublicēšana ļauj izpētīt grāmatas formālās iespējas, kamēr ar Blurb visas grāmatas tiek iesietas vienādas.

Jā, man neliekas interesanti publicēt grāmatu ar Blurb. Es piekrītu, ka tas ļoti ierobežo. Bet tas ir jauki tiem cilvēkiem, kuri savas fotogrāfijas lielākoties redz uz ekrāna, un ar Blurb viņi var uzzināt, kādas tās ir, kad tiek nodrukātas un iesietas. Viņiem ir grāmata ar viņu fotogrāfijām, un tas jau ir solis pretī kaut kam citam.

Jāpatur prātā, ka Blurb tagad sadarbojās ar Amazon. Amazon ir milzīga kompānija, kas nopietni strādā pie tā, lai monopolizētu grāmatu tirgu. Tā ir tāda biznesa filozofija, kas nekādi nav saskaņojama ar pašizdošanas garu.

Vai tev šķiet, ka katrs projekts ir piemērots publicēšanai grāmatā?

Man šķiet, ka ne visiem projektiem šis ir piemērotākais formāts. Ir ļoti daudz virzienu, kuros var iet, strādājot ar grāmatu, un ir diezgan iespējams, ka, lai arī kādas nebūtu fotogrāfijas, no tām varēs izveidot grāmatu. Bet tajā pašā laikā ir daudz autoru un darbu, kuriem grāmatas formāts nav nepieciešams. Piemēram, visi tie vācu objektīvisti, kas veidoja tipoloģiskus darbus, – es šos darbus varu iedomāties noformētus kā grāmatu, un, ja tā ir labi nodrukāta, es varu to novērtēt, bet tādā gadījumā grāmata ir tikai fotogrāfiju turētājs un nav īpaši interesanta kā grāmata. Tā tikai dod man iespēju apsēsties uz dīvāna un apskatīt fotogrāfijas.

Mūsdienās, kad mēs lielāko daļu informācijas uzņemam ar digitālām tehnoloģijām un interneta medijiem, kā, tavuprāt, ideja par grāmatu kā objektu un pieredzi iespaidos grāmatu nākotni?

Pašizdošana kļuva populāra aptuveni tajā pašā laikā, kad attīstījās e-grāmatas. Šie ir divi virzieni, kuros pašlaik attīstās ideja par grāmatu.

Manuprāt, tas ir labi, jo, lai izveidotu kaut ko fizisku, ir jānocērt koki un jāpiepilda telpa ar fiziskiem objektiem. Tam ir jābūt labam iemeslam. Mūsdienās ir jābūt iemeslam fiziskas grāmatas izstrādei, un tieši tādēļ cilvēki daudz pievēršas grāmatas formālajiem aspektiem, idejai par grāmatu kā pieredzi. Ja vēlies vienkārši parādīt bilžu sēriju, tikpat labi vari izveidot PDF failu, un tas arī būs labi.

Varbūt vari nedaudz pastāstīt par to fotogrāfu darbiem, kuri tevi īpaši iespaidojuši?

Grāmata, kas mani patiesi aizkustina, ir Joakima Eskildsena (Joakim Eskildsen) Romu tautas ceļojumi (The Roma Journeys). Viņš ir fotogrāfs, kurš ir studējis arī grāmatu veidošanas mākslu. Šis projekts ir par dažādām romu tautas kopienām visā pasaulē – viņš pie šī projekta strādāja septiņus gadus. Viņš ir grāmatu veidotājs, izcils fotogrāfs, un liels humānists, cik nu es spēju nolasīt no viņa fotogrāfijām. Šī grāmata liek apšaubīt visus zināmos stereotipus par romu tautības cilvēkiem, un tādējādi ir nozīmīgs ieguldījums, lai veicinātu lielāku toleranci un izpratni par šiem cilvēkiem. Mani interesē darbi, kas runā par pasauli un cenšas to iespaidot. Šajā grāmatā ir daudz burvīgu tekstu un lieliskas fotogrāfijas, tāpēc manā skatījumā tā ir pilnīga.

Vēl mani noteikti ir iespaidojis Huanans Rekuena (Juanan Requena), ar ko es iepazinos ISSP 2012. gadā. Viņam ir ceļojumu dienasgrāmatas, kurās redzams tik daudz elementu, kurus parasti laikmetīgās fotogrāfijas grāmatās reproducē, bet tur tie ir īsti – noplēstas lapas, sabojātas lapas, ar roku rakstīti vārdi, kafijas pleķi, ar rakstāmmašīnu drukāti teksti. Viņš tiešām iespiež savas fotogrāfijas vai pat veselas grāmatas rakstāmmašīnā. Nejautā man, kā, bet viņš uz tām raksta. Tie ir ļoti aizkustinoši un privāti darbi. Šīs, protams, ir grāmatas vienā eksemplārā, un, manuprāt, tieši tas ir ļoti skaisti un iedvesmojoši.

Mani ļoti piesaista, ka ar fotogrāfijām ir viegli dalīties. Lai patiesi piedzīvotu gleznu, ir jāceļo uz to vietu, kur tā atrodas, kamēr fotogrāfiju var daudz lielākā mērā uztvert un sajust no ekrānā redzamā. Bet šāda grāmata ir tikai vienā eksemplārā un var tikt pieredzēta tikai klātbūtnē.

Jā, bet, pieredzot Huanana grāmatu, es iepazīstos arī ar pašu Huananu, jo viņš ceļo apkārt ar savām grāmatām un tās rāda cilvēkiem. Atšķirība starp šādu objektu un gleznu ir kaut vai izmēros – pamēģini gleznu ievietot savā rokas bagāžā. Bet Huanans var savu grāmatu ielikt kabatā un ceļot ar to. Šādi, iespējams, to redzēs vairāk cilvēku nekā tādā gadījumā, kad slavens fotogrāfs izdod savu grāmatu 300 eksemplāros un tie visi nonāk kāda kolekcionāra grāmatu plauktā, kur neviens nekad tos īsti neredzēs.

Tu esi pašpublicējis trīs grāmatas – Berluskonieši/Ne-berluskonieši (Berlusconians/No Berlusconians), Līra (Leer) un bet vismaz tu esi šeit, mana mīla (ma almeno ci sei tu amore mio). Vai tu varētu pastāstīt vairāk par grāmatu veidošanas procesu, kā arī par to, kas tam seko – izplatīšana un promotēšana?

Katrai grāmatai tas notika nedaudz citādi, jo es pats arī nogurstu no viena un tā paša procesa. Veidojot Berluskoniešus/Ne-berluskoniešus, es pievērsos divām cilvēku grupām, kurām nav īpašu savstarpēju kontaktu. Šo ideju es gribēju izpaust ar pašas grāmatas formātu un tādēļ veidoju dubulto sējumu (dos-à-dos). Tādējādi es saliku viņus visus vienā grāmatā, bet reizē ieviesu maksimālu nošķīrumu starp abiem. Šajā gadījumā forma tiešām seko saturam.

Pēc tam sameklēju vietu, kur šos darbus varētu izdrukāt. Tai bija jābūt vietai, kur es varētu pats iet aiz letes un paspiest podziņas, stāvēt blakus printeriem, bet nemaksāt par katru minūti, ko tur pavadu. Pirmajām divām grāmatām es rīkoju pūļa finansējuma (crowdfunding) akcijas, kas arī bija grāmatas iepriekšpārdošana. Biju izrēķinājis, ka man šādi nepieciešams pārdot 40–50 grāmatu kopijas, lai es varētu to publicēt. Ja šo naudu nesavāktu, es nevarētu atļauties grāmatu publicēt. Es nelietoju nekādu pūļa finansējuma platformu, jo neticu, ka daudz cilvēku šo projektu uzietu kaut kā netīšām, parasti uzmanība tiek piesaistīta, rakstot e-pastus, stāstot cilvēkiem, daloties ar ziņu sociālajos tīkos utt.

Kad sāku veidot savu trešo grāmatu, biju jau ļoti noguris no iepriekšpārdošanas un pūļa finansējuma piesaistes. Jutu, ka ar šīm akcijām draugiem jau biju apnicis, un man tiešām nepatīk uzbāzties cilvēkiem, promotējot vienu un to pašu atkal un atkal. Tādēļ izlēmu, ka atļaušos greznību to vienkārši uztaisīt. Es pats finansēju grāmatas izstrādi un tad vienkārši paziņoju, ka esmu to izdevis. Tas man sagādāja lielu baudu. No otras puses, protams, pūļa finansējuma piesaiste labi parāda, kāds potenciāls tavai grāmatai ir tirgū.

Tu pavadi daudz laika, strādājot ar rokām. Kāds ir gandarījums no šāda veida darba?

Pirmkārt, ja man būtu jāiesien grāmata pie kāda cita grāmatu veidotāja, tas izmaksātu pārāk dārgi. Tad man būtu jātaisa daudz lielāks metiens, lai tas atmaksātos, un šis projekts, visticamāk, man ļoti ātri apniktu. Veidojot grāmatas pats, es lietoju tikai savas dzīves laiku, bet netērēju naudu. Tā ir mana priekšrocība – varu strādāt sev pašam un darīt to, ko mīlu. Šādi es nenopelnu daudz naudas, bet tajā pašā laikā arī iemanos daudz netērēt. Es tiešām izbaudu roku darbu, kas jāiegulda grāmatu veidošanas procesā. Tas ir ļoti precīzs, tīrs un mierīgs strādāšanas veids, un mani tas ārkārtīgi nomierina.

Kad es veidoju Līru, kam ir daudz dažādu elementu un diezgan sarežģīts sējums, es dažkārt strādāju līdz pieciem rītā. Tad es gāju gulēt, bet, kad pamodos, pat pirms rīta kafijas es atkal sāku iesiet grāmatas. Man to patīk darīt, tas sakārto manu prātu. Es pavadu ļoti daudz laika, domājot par projektiem un konceptiem, šo un to, bet, kad es sienu grāmatus, man ir liels iekšējais miers. Fotogrāfijā man nepatīk, ka tur nav vajadzīgs nekāds liels fiziskais ieguldījums – vienkārši jānospiež podziņa, un tad lielākā daļa darba notiek pie datora. Integrējot fotogrāfiju grāmatā, ir daudz vairāk roku darba, ko es izbaudu. Man arī šķiet, ka ir ļoti skaisti, ka grāmatas top ar tām pašām rokām, kas uzņēma tajās ietvertās fotogrāfijas.

Ir neskaitāmi daudz fotogrāfu, kuri izveido grāmatu un uzreiz ieliek to aploksnē un nosūta Alekam Soutam (Alec Soth) vai Martinam Pāram (Martin Parr) cerībā, ka viņi šo grāmatu kaut kur pieminēs. Tu jau iepriekš esi nosodījis šādu pieeju, bet pastāsti, kā tu strādā pie savu grāmatu promotēšanas un popularizēšanas?

Man ļoti patīk savas grāmatas rādīt citiem – tāpēc jau es nodarbojos ar fotogrāfiju. Man ļoti patīk, ka man ir līdzi manas grāmatas un es tās varu parādīt interesentiem. Man patīk arī piedalīties dažādos neatkarīgu izdevniecību vai pašpublicētu grāmatu tirdziņos un festivālos – tur var iepazīties ar jaukiem cilvēkiem un izklaidēties. Vēl informāciju par savām grāmatām var izplatīt dažādos blogos. Tādēļ es par katru jaunu grāmatu uzreiz uztaisu video, ielieku Vimeo un nosūtu saiti dažādiem grāmatu blogiem. Šādā veidā cilvēki var apskatīt visu grāmatu, pat neturot to rokās, šāds video kaut kādā ziņā ļauj spriest par grāmatu.

Tādi cilvēki kā Martins Pārs neiegūs manas grāmatas bezmaksas kopiju, jo man nepatīk pati ideja par šādiem mega guru, kas izlemj, kas ir labs un kas nav. Viņi nepārstāv pašizdošanas ainu, bet tik un tā pār to dominē. Manuprāt, vajadzētu strādāt pie tā, lai izveidotos jauna izdevēju paaudze, un beigt pielūgt vakardienas autoritātes. Paskaties tikai uz visiem tiem fotogrāfijas blogiem, kuri piemin tās pašas 30–40 grāmatas, kuras visi apspriež tajā gadā. Veiksmīgā kārtā pastāv arī tādi fotogrāfijas blogi, kuri tiešām nododas tam, lai parādītu darbus, kas citādi netiktu pamanīti.

Ja runājam par pašizdotu grāmatu promociju, ir svarīgi atrast savu publiku – tā mainās no grāmatas izvēlētās tematikas. Es neredzu nekādu jēgu popularizēt savus darbus tikai nelielajā fotogrāmatu entuziastu pulciņā. Ja grāmata ir par arhitektūru, par to jāstāsta vietās, kur pulcējas arhitektūras interesenti. Galu galā fotogrāfijas grāmata ir tikai formāts, svarīgākais ir saturs, un tam vajadzētu arī noteikt attiecīgās grāmatas popularizēšanu.

Pēdējā laikā es cenšos pārvarēt tos veidus, kā visbiežāk tiek izplatītas grāmatas. Ir jābūt kaut kam bez Paypal podziņas un klasiska grāmatu veikala. Es uztaisīju sev ap kaklu apliekamu grāmatu turētāju kā pārnēsājamu veikaliņu, kuru es pirmoreiz izmēģināju Straybook festivālā Londonā. Tā bija ļoti laba pieredze, kas mani ļoti satuvināja ar cilvēkiem tur. Laimīgā kārtā ir pietiekami daudz tādu brīvi domājošu cilvēku kā Vale un Ēls no AkinaBooks (Straybooks festivāla rīkotāji. – I. R.) un Markus Šādens (Markus Schaden, viens no Schaden grāmatu veikala dibinātājiem, Fotogrāmatu muzeja (Photobook Museum) veidotājs. – I. R.), kuri atzīst un ļauj izpausties dažādām pieejām.

Vai vari nosaukt trīs iemeslus, kādēļ fotogrāfam pašpublicēt savu grāmatu?

Pirmkārt, lai pasūtītu trīs mājas tālāk mākslas tirgu. Otrkārt, lai pasūtītu mediju tirgu. Treškārt, tādēļ, ka tas ir veids, kā sevi izpaust ar fotogrāfijas palīdzību, un tas ļoti pielāgojas tam, kāds tu esi, un tam, ko un kā vēlies pateikt par sevi. Tas dod lielu radošo brīvību.

Fotogrāfiju grāmatu blogi, kurus iesaka Niko:

Monsters and Madonnas – Starptautiskā Fotogrāfijas centra ICP (International Centre of Photography) bibliotēkas blogs; pārdomāti raksti par fotogrāfiju.

the independent photobook – promotē ikvienu iesūtīto pašpublicēto grāmatu.

Jorga Kolberga (Jörg Colberg) fotogrāmatu recenzijas Youtube.

The Photobook – Duglasa Stokdeila (Douglas Stockdale) raksti un recenzijas par fotogrāfijas grāmatām.

American suburb X – dažādu interneta saikņu, fotogrāmatu recenziju un video kolekcija.

The new frame – Daudz īsu prezentāciju, kuras izveidojis kolekcionārs Ēriks Gundersons (Eric Gunderson).