Viss nav tik vienkārši

Tā saka pats Strokins intervijā žurnālam Ir, un tā teiktu es, ja mēģinātu apkopot visas intervijas saturu vienā frāzē. “Alkohola sērga plešas plašumā,” tā savukārt pirms vairākām dienām saka televīzijas ziņu diktore, pieteikdama sižetu par vidējo alkohola patēriņu Latvijā. Izrādās, mēs dzeram vidēji 54 dienas gadā, turklāt 19 no tām – pārmērīgi. “Nav nemaz tik daudz,” tajā brīdī nodomāju es. Vidēji reizi nedēļā. Bet viss nav tik vienkārši.

Andrejs Strokins ir viens no retajiem Latvijas fotogrāfiem, kura radošajam darbam esmu sekojis līdzi. Vai arī otrādi – tas ir sekojis līdzi man, jo viņa darbus esmu regulāri pamanījis dažos interneta medijos, un šie darbi, atdzīšos, man bieži vien šķituši daudz interesantāki nekā citu viņa (un manas) paaudzes fotogrāfu daiļrade. Intervijā žurnālam Strokins stāsta par iespēju publicēt darbus ievērojamajā The New York Times, bet pagājušajā gadā es pamanīju Strokina darbus no veiksmīgās sērijas Cilvēki kāpās vienā no Krievijas neatkarīgajiem interneta portāliem Colta.ru, kur tos var apskatīt vēl joprojām. Tikmēr fotogrāfijas no jaunākās sērijas līdz 5. martam apskatāmas Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā izstādē Traucēkļi un šķēršļi. Līdz šim nebiju redzējis Strokina darbus izstādītus – atsevišķus attēlus no sērijas Cilvēki kāpās arī pirms publikācijas Colta.ru biju pamanījis citos medijos. Šī sērija parādīja Strokina spēju ne tikai vērot no attāluma, bet arī drosmi pietuvoties saviem varoņiem, vienlaikus saglabājot nepieciešamo distanci. Iespējams, tas arī mani visvairāk piesaistīja viņa fotogrāfijām. Varbūt pat tik ļoti, ka uz izstādi Ofisa galerijā devos ar cerībām ieraudzīt ko līdzīgu. Bet viss izrādījās ne tik vienkārši.

“Šis vairāk bija sevis izzināšanas projekts – vairāk par mani un manu vidi, par iedzeršanas vajadzībām. Teiksim tā, tas, kas notiek Bolderājā, jau ir alkoholisms. Bet šajā projektā es nemēģinu runāt par alkoholismu, par tādu kā atkarību, bet vispār par sociālo rituālu – pats pie sevis centos saprast, kāpēc ir jālieto alkohols, lai socializētos,” Strokins stāsta citā intervijā, šoreiz Arterritory.com. Apskatot izstādi, pirmajā brīdī es jūtos vīlies, nespēdams atrast veidu, kā tikt klāt Strokina darbiem, taču palēnām saprotu, ka Strokina pieeja acīmredzot atšķiras no viņa iepriekšējās prakses, tādēļ arī tikt tai klāt varētu būt iespējams pa citu ceļu. Kā ievadu jaunajai sērijai Strokins izmantojis rīdzinieka Semjona Haņina dzejoli no dzejnieka pēdējās grāmatas Peldus. Vēlāk Haņins privātā sarakstē mani uzvedina uz domu par to, kā visbeidzot pietuvoties Strokina jaunajai izstādei. Izstāde “man šķita interesanta ar savu sadrumstalotību (разорванностью) – it kā darbi atrastos tik tālu cits no cita, ka vajadzīga piepūle, lai savāktu tos veselā attēlā, un šajā telpā, ko piepildīja piepūle, man bija patīkami atrasties,” tā man rakstīja Haņins. Lai gan sadrumstalotība pati par sevi ne vienmēr var kļūt par veiksmīgas izstādes pamatu, ņemot vērā Strokina pētīto tēmu, šeit tā tiešām izrādījās ļoti vietā. Turklāt Haņins nav vienīgais, kas runā par piepūli šajā sakarā – pats autors intervijā Ir to min kā priekšnosacījumu radoša darba uztverei. Lai gan, protams, viss nav tik vienkārši.

Sadrumstalotība tiešām varētu būt labākais veids, kā runāt par izstādi – darbi ir izkaisīti pa telpu kā atmiņas nākamajā rītā pēc tam, kad esi dzēris visu nakti. Pienāk brīdis, kad “filma pārtrūkst”, tā gan var atkal parādīties, bet no rīta atliek tikai ar šausmām izskriet cauri zvanīto numuru sarakstam telefonā, piesardzīgi pārbaudīt konta stāvokli un ar piepūli un sāpošu galvu lēnām sākt vākt kopā atmiņu fragmentus, kas saglabājušies no pagājušās nakts vai pat pagājušās nedēļas. Izstādes pieteikumā Strokins raksta par “šauro robežu starp skaidru realitātes uztveri un reibumu”, taču šī robeža nav nemaz tik šaura – patiesībā tā ir pat visai plaša un nenoteikta, pat vesels lauks, kurā var atrast pilnīgi jebko: sākot ar patīkamu siltumu pēc vīna glāzes līdz pat visai galējam stāvoklim, kad attopies (ja palaimējas), piemēram, policijas iecirknī vai slimnīcā, un visu, kas ir pa vidu. Tāpat uz katru Strokina darbu var skatīties kā uz atsevišķu fragmentu no dzērumā pavadītā laika posma. Attēli ir izmētāti pa telpu, brīžam tie pārklājas, vienas fotogrāfijas tehniskais izpildījums atšķiras no iepriekšējās, atrastās nezināmu autoru bildes ir kā pēkšņi uzausušas atmiņas no vietām, kur, kā pašam šķiet, nekad neesi bijis, un cilvēkiem, kurus it kā nekad neesi saticis, lai gan pierādījumi norāda uz pretējo. Vienubrīd tev ir pavisam labi un tu vēro kādu dīvainu ainavu, kas šķiet apbrīnojama, bet jau pēc kāda laika nemaz tik labi vairs nav, sapņainais noskaņojums pārtop murgā, bet tu attopies pie skulptūras ar diviem personāžiem, kuru acis savieno divi plastmasas kokteiļsalmiņi. Tieša atsauce uz alkohola patērēšanu ir tikai dažos attēlos – vistiešāk tā redzama fotogrāfijā ar sagurušu jaunieti, kas aizmidzis saliekamā krēslā kādā festivālā (spriežot pēc fonā redzamajām teltīm) un attēlā ar citu jaunu cilvēku, kas atlūzis guļ zālē, bet kāds ir pajokojis un izdaiļojis viņa seju ar uzrakstu “Kopā lopā” un vīrieša locekļa attēlu uz vaiga. Tādējādi ir jāapskata izstāde kopumā, jāizlasa dzejolis, jāpadomā – vēlams skaidrā prātā. Tāpēc labāk nesteigties, un varbūt izdosies savilkt kaut ko kopā vienā veselā. Savukārt tas arī nemaz nav vienkārši.