Ko var uzzināt no 13 000 Instagram fotogrāfiju?

2015. gada februārī apritēja gads kopš notikumiem Kijevas Neatkarības laukumā (Maidanā), kas tika plaši atspoguļoti plašsaziņas līdzekļos visā pasaulē. Kā jau vienmēr masveida protesta kustību gadījumos, televīzijas reportāžas un žurnālistu fotogrāfijas gan drukātos, gan interneta medijos akcentēja noteiktas epizodes atkarībā no medija politiskās nostājas: pašsaprotami, ka Ukrainas un Krievijas mediji vienu un to pašu notikumu atspoguļoja atšķirīgi. Taču tas nebūt nav viss: pateicoties sociālo mediju, viedtālruņu un interneta pieslēguma pieejamībai, publiskajā telpā izskan ne tikai profesionālo mediju viedoklis, bet arī pašu protesta kustības dalībnieku balsis. Tieši šīs balsis ir pētnieciskā projekta Ārkārtējais un ikdienišķais: 144 stundas Kijevā objekts (The Exceptional and the Everyday: 144 Hours in Kiev).

Sociālo mediju loma un funkcijas nesenajās protesta kustībās ir kļuvusi par zinātniskas izpētes objektu, un, piemēram, feisbuka vai tvitera loma Arābu Pavasarī vai Occupy Wall Street tiek plaši analizēta no datorzinātņu un komunikācijas studiju skatpunkta. Jaunu aspektu šajā jomā atklāj jauno mediju pētnieka Ļeva Manoviča vadītais Programmatūras izpētes centrs (Software Studies Initiative), kas bāzēts Ņujorkas Pilsētas universitātē un kura zinātniskajā darbībā esmu iesaistīta kopš 2013. gada rudens.

Manoviča rosināto pētījumu centrā pēdējo pāris gadu laikā ir Instagram, viena no pašlaik populārākajām attēlu koplietošanas platformām. Instagram publiski pieejamais datu slānis ļauj ētiskā veidā pētīt fotogrāfijas valodu sociālajos medijos un analizēt, piemēram, kā augšuplādēto fotogrāfiju plūsma vizualizēja viesuļvētras Sendija nodarītos postījumus Ņujorkā 2012. gadā (projektā Phototrails), ko par tādām lielpilsētām kā Berlīne, Maskava, Ņujorka, Bangkoka un Sanpaulu vēsta šajās pilsētās uzņemtie digitālie pašportreti jeb selfiji (projektā Selfiecity), vai arī ko par Ņujorkas demogrāfisko, ekonomisko un etnisko daudzveidību un nevienlīdzību var atklāt lietotāju fotogrāfijas, kuras augšuplādētas no vienas ielas, kas šķērso visu Manhetenu (projektā On Broadway).

Rakstos par šo projektu gan Ukrainas plašsaziņas līdzekļos, gan tādos starptautiskajos medijos kā The Guardian, The Atlantic vai PBS izskanēja tādas retoriskas frāzes kā “Instagram atklāj Ukrainas revolūcijas patieso seju” un tā tālāk. Ko un kā iespējams uzzināt no 13 000 Instagram fotogrāfiju?

Pētījums Ārkārtējais un ikdienišķais balstīts datubāzē, ko veido vairāk nekā 6000 lietotāju augšuplādētas 13 000 fotogrāfijas. Bet kā gan ar atsevišķu Instragram lietotāju privātumu? Lai gan privātās un publiskās telpas nošķīrums interneta sociālo mediju kontekstā ir plaša un nebūt ne vienkārša tēma, skaidrības labad jāatzīmē, ka šajos pētnieciskajos projektos tiek izmantotas tikai tās fotogrāfijas, kuras to autori ir atzīmējuši kā publiski pieejamas, un šāda veida attēlu izpēte un analīze privātuma ziņā pielīdzināma, teiksim, žurnālā, grāmatā vai izstādē ievietota vizuālā materiāla analīzei. Tādi dati, kas ļautu identificēt atsevišķus lietotājus, nav publiski pieejami un līdz ar to šajos pētījumos netiek izmantoti. Toties publiski pieejamie metadatu slāņi (piemēram, fotogrāfijas augšuplādēšanas vieta un laiks) un to analīze ir būtiska projekta sastāvdaļa.

Sociālo mediju skatījums būtiski atšķiras no tiem attēliem, kuri cirkulē plašsaziņas līdzekļos. Notikumu dalībnieku un aculiecinieku fotogrāfijas vēsta ne tikai par atsevišķiem izšķirošajiem momentiem, bet gan rada priekšstatu par vairāk vai mazāk viendabīgu laika plūsmu. To veido attēli, kas uzņemti un augšuplādēti no Maidana, barikādēm un tuvākās apkārtnes tajās garajās stundās starp žurnālistu kanonizētajiem simboliskajiem kadriem, kad šķietami nekas nenotika. Bez šaubām, šādas fotogrāfijas pašas par sevi nepretendē nokļūt fotogrāfijas vēstures sējumu lappusēs, taču informācija par to esamību un lielo skaitu uzskatāmi atklāj vēsturiski izšķirošu notikumu iekšējo struktūru. To veido ne tikai atsevišķi, vēsturiski nozīmīgi varonības vai agresijas mirkļi, bet arī gari starplaiki – stundas un dienas, kurās galvenais notikums varēja būt neziņa, gaidas, cerības, gatavošanās. Šādi starplaiki lielākoties nekļūst par sensacionālu preses fotogrāfiju saturu, un līdz ar to tiek apzināti izstumti no mūsdienu revolūciju vizuālās vēstures. Starplaiku un izšķirošo momentu attiecības redzamas padara attēlu vizualizācijas metodes, kuras ļauj viegli pārlūkot fotogrāfiju tūkstošus un novērot vispārējas vizuālas tendences un tikpat viegli arī pievērst uzmanību atsevišķiem attēliem (skat. projekta sadaļu Vizualizācijas).

Viens no būtiskākajiem projekta atklājumiem bija “ārkārtējā” un “ikdienišķā” kopdzīve, par kuru atgādina Instagram attēlu plūsma. Kā uzsver Manovičs intervijā portālam Hyperallergic, “Kad plašsaziņas līdzekļi vēsta par tādiem ārkārtējiem notikumiem kā sabiedriski protesti, sacelšanās un revolūcijas, tie izmanto nelielu skaitu kadru, kurus uzņēmuši profesionāli žurnālisti un kuri atspoguļo tipiskākos notikumus stratēģiskos pilsētas punktos. Mēs gribējām uzzināt, kādu ainu mums sniegtu Instagram fotogrāfijas no Kijevas. Tā noteikti nebūtu objektīva aina, jo Instagram pilnīgi noteikti nav caurspīdīgs logs uz realitāti. Bet tā varētu būt, teiksim, demokrātiskāka aina. Mūs īpaši interesēja novērot, kā ikdienas dzīves fotogrāfijas sadzīvo ar ārkārtējo notikumu atspoguļojumu: kā attēli no demonstrācijām, konfrontācijām ar valdības spēkiem, uguns un dūmi pilsētas ielās un barikādes sadzīvo ar pašportretiem, fotogrāfijām no ballītēm vai vienkārši tukšām ielām”. No vienas puses, paradoksāli, no otras – tikai likumsakarīgi, ka tajā pašā laikā, kad vieni cīnījās uz barikādēm, citi tajā pašā pilsētā svinēja bērna piecu gadu jubileju vai devās uz pirmo randiņu. Zinātnieku interese par šādu “demokrātiskāku” skatījumu uz vēsturiskiem notikumiem strauji augusi kopš Mišela de Serto grāmatas Ikdienas dzīves prakse iznākšanas 1980. gadā. Fotogrāfijas vēstures kontekstā de Serto idejām arī ir zināma ietekme. Viņa iedibinātā ikdienas dzīves vēsture ir veicinājusi ģimenes fotogrāfijas, amatierfotogrāfijas un citu līdzīgu, ārpus augstās mākslas, profesionālās žurnālistikas vai komerciālās fotogrāfijas esošu fotogrāfisku fenomenu izpēti. Tā īpaši uzplauka 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā Rietumu mākslas muzejos un mākslas vēsturnieku rakstos, un šo tendenci iesāka teorētiķi un izstāžu kuratori Džefrijs Batčens un Daglass Nikels (nozīmīgākās izstādes: Snapshots: The Photography of Everyday Life Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā, 1998; Forget Me Not: Photography and Remembrance Van Goga muzejā Amsterdamā, 2004). Fotogrāfija sociālajos medijos un patlaban aktuālās pētnieciskās metodes turpina šo tendenci (skat. projekta sadaļu, kas veltīta ārkārtējā un ikdienišķā līdzāspastāvēšanai).

Allaž iespējams diskutēt par katra pētnieciska projekta hipotēzēm, metodēm un rezultātiem, bet tādi projekti kā Ārkārtējais un ikdienišķais vismaz piedāvā ticamu alternatīvu tai ekstrēmi kritiskajai nostājai, kuru formulējuši Vilems Flusers, Džonatans Krerijs un Deivids Golambija. Ja ticam viņiem, tad pasaule ir nonākusi apokalipses priekšā, jo internets un viedtālruņi ir tikai un vienīgi kapitālisma instrumenti indivīdu pakļaušanai, izsekošanai un ekonomiskai ekspluatācijai. Indivīds, manuprāt, tomēr vēl nav pilnībā satriekts un, lai gan maksā par interneta pieslēgumu un stāv rindā pēc jaunākā iPhone modeļa, tomēr spēj šos instrumentus pielietot arī mērķiem, kuri nebūt nav kādu mistisku kapitāla turētāju ieprogrammēti vai uzspiesti.