Meistars ar duku

Uz Romualda Požerska izstādi gāju jau zinādams, ka rakstīšu atsauksmi FK. Citādi gājis nebūtu, jo man šķiet, ka muzejs, kurš darbdienās slēdz durvis piecos pēcpusdienā, nav pelnījis tikt apmeklēts. Patiesībā tas ir pelnījis, lai to aizklapētu ciet tūlīt un svēto fondu glabāšanas un visus citus darbus uzticētu iestādei ar mazāk pretenciozu nosaukumu. Bet nu par Požerski. Biju nolēmis, ka atsauksmē noteikti nelietošu vārdu salikumus “mākslas foto” un “dokumentālā fotogrāfija”, neko nesaukšu ne par “salonu”, ne par “fiksācijām”, un nerakstīšu ne “metafora”, ne “identitāte”, jo visi šie vārdi līdzinās tukšām konservbundžām, kas sākušas grabēt vienīgi tādēļ, lai tās reiz beigtu kratīt. FK komentāru apnicīgā vienveidība pie jebkura raksta ir tikai stiprinājusi manu pārliecību par to, ka tamlīdzīga leksika vairs nepalīdz, netuvina nevienai domai par fotogrāfiju. Nogurdinoša fotogrāfiju polarizēšana un pretstatīšana ir “divvalodība” ar vismaz četrdesmit gadu garu bārdu un būtu laiks no tās atbrīvoties, lai beidzot paskatītos uz to, kas IR izstādīts foto izstādēs, kas tajās REDZAMS un ko tas katram NOZĪMĒ. Mani nepārliecina no īkšķa izzīsti prātojumi, ka rasotā rītā skrienoši kumeļi ar savu “verbālo kodu” (sk. Sergeja Kruka eseju, ar kuru FK uzsāka šīs nebeidzamās diskusijas) būtu nievājamāki par nenozīmīgiem studentiem ar sarkanām acīm kopmītnes ballītē. Un es stipri nepiekrītu, ka šādos pretstatījumos par fotogrāfiju tiek runāts tagadnes laikā. Mani gan maz interesē, ko “īstie profiņi” uzskata par “labu bildi”, bet tikpat mazsvarīgi šķiet arī “pētījumi”, kā izskatās pusapēsts sendvičs uz latviešu emigranta brokastgalda. Tomēr par nozīmēm nākas runāt vēl un vēl, jo visu lasītā Sontāga it kā jau zināja, ka fotogrāfs gan kā “individuāls skatiens”, gan kā “objektīvs reģistrētājs”, ir “loģisks paplašinājums tam, ko fotogrāfija nozīmē: potenciāli itin visu, kas ir pasaulē, pierakstīt visos iespējamos rakursos”.

Bet nu gan par Požerski. Zinot, ka autors ir atzīts kaimiņu fotomeistars, redzētais sākumā mulsināja, vēlāk likās grūti izskaidrojams kuriozs. Lai gan biju lasījis, ka viņš saņēmis daudzus pagodinājumus, tie laikam nav gūti par aktu foto. Tādēļ atliek pieņemt, ka izstādē redzamajiem darbiem ir vēsturiska vērtība, jo nedz mākslinieciskas, nedz dokumentālas, nedz kādas citas tiem pirmajā acu uzmetienā nav. Tomēr ne tik vienkārši: tieši fotogrāfiju vēsturiskā vērtība ietver sevī norādi par vēl kādu vērtību, kas nu jau ir grūti iedomājama, lai gan savulaik varbūt stipri motivējoša: tā ir specifiskā padomju vīriešu spēja izjust erotisku spriedzi, redzot kailu sievieti, iemūžinātu jebkādā veidā. Es saku “jebkādā”, lai gan fotogrāfs pats ir darījis visu, lai norādītu uz gluži konkrētu veidu, ko Alise Tīfentāle laikam dēvētu par piktoriālo. Tas ir tādu, kas tiecas fotogrāfijā izmantot klasiskus akta glezniecības principus, pievēršoties gaismēnām, līnijām, kompozīcijai un citām abstraktām kvalitātēm. Šajā paradigmā kails sievietes ķermenis ir tikai iemesls estētiskai jaunradei. Tomēr ir skaidri redzams, ka autora interese ir nebūt ne abstrakta, tieši otrādi – pat liekot modelēm pozēt starp mākslas darbiem (starp citu, diezgan vājiem), ir pasvītrots tieši tas, kas “dzīvās” meitenes atšķir no “nedzīvajām”. Proti, viens no akadēmiskās tradīcijas likumiem ir palūgt modelei aizvākt no sejas grimu. Požerskim ir otrādi – meiteņu sejas rotā gluži sadzīviska kosmētika. Akta modele gleznotāja priekšā pastiepjas uz pirkstgaliem, it kā tai kājās būtu neredzamas augstpapēžu kurpes utt. Požerska akti atdarina nevis klasisku mākslas tradīciju, bet pagājušo laiku pornogrāfiju – to, kas tāda tiešām bija, un arī kas par tādu tika uzskatīta PSRS, bet Rietumos laikam tiktu dēvēta par erotiku. Pornogrāfijas galvenā iezīme, kā zināms, ir tās funkcija – izraisīt seksuālu uzbudinājumu, un te nav lieki atzīmēt, ka erotika principā dara to pašu, tikai slēpjoties aiz klīrības un divkosības maskas. Izstādē redzamajās bildēs šīs maskas lomā ir apgaismojuma efekti un dramatiski foni, kaut gan dramatisku noskaņu rada arī atskārta, cik modelēm reizēm ir auksti (zeķītes kājās, zābaciņi). Fotogrāfijas, kādas tās redzamas izstādē, ir tālu no piktoriālām, jo atzīstas arī nespēkā noslēpt realitātes detaļas, ko gleznotājs izvēlētos ignorēt: sliktus apavus, šķirbainus logus, miesas krunciņas, ko veido neveikls kājas pagrieziens, kādu rievu uz vēdera. Jāatzīst, ka tikai dažos attēlos, kuros ķermenis redzams fragmentāri, ir izdevies iztikt bez sīkumiem, ko mūsdienu erotikas speciālisti koriģētu ar fotošopu.

Šīs fotogrāfijas mūsdienās ir grūti skatīties – ne tikai neveikla lesbiska apskāviena simulācijas vai spazmatiskas pozas dēļ, kādā uz celma uztupināta modele. Vēsturē aizgājis pats fenomens, kādēļ šīm ainām līdzīgas tika skatītas kādreiz (starp citu, ir pārsteigums ieraudzīt, ka daudzas tapušas pēdējos divdesmit gados) – neizmērojamā fotogrāfu cilts maskulīnā vitalitāte, kas savulaik lika vērst stobrus pret lētticīgām meitenēm, kuras “mākslas vārdā” bija gatavas izģērbties jebkur. Tādēļ noslēgumā laikam jāizsaka kaimiņtautas vecmeistaram kompliments – kā mēdz teikt, par to, ka duka vēl turas.