Intervija ar Imantu Grosu

Bārta ir vidējciems Grobiņas novadā. Bārtā atrodas pagasta pārvalde, pamatskola, kultūras nams, bibliotēka, veikals, pasts, novadpētniecības muzejs – tā divās īsās rindkopās ziņo Vikipēdija. Fotogrāfs, diplomāts, viens no Rīgas Fotomēneša rīkotājiem un dibinātājiem Imants Gross (1953) ir pabijis nevienā vien pasaules malā, bet šodien Latvijas Fotogrāfijas muzejā atklās izstādi tieši par nomaļo Bārtu.

Grosu šī vieta sākotnēji ieinteresēja kā ciems, kurā dzīvojis viņa vectēvs Miķelis Gross, kurš pagājušā gadsimta sākumā tur darbojies kā fotogrāfs un kam bijusi sava personīgā studija. Imanta Grosa attēlos gan atklājās, ka mūsdienās šajā valsts nomalē aptuveni 35 kilometru attālumā no Liepājas ir ne tikai pagasta pārvalde, pamatskola, kultūras nams, bibliotēka, veikals, pasts, novadpētniecības muzejs, bet arī jauni cilvēki, kas līksmo pie gariem, bagātīgi klātiem galdiem, pašpārliecinātas jaunas meitenes pumpainās kleitās, nedaudz iemetuši līksmojoši vīri, mammas ar mazuļiem un kautrīgi pusaugu puiši. Tikāmies, lai parunātu gan par izstādi, gan arī par situāciju Latvijas radošās fotogrāfijas industrijā – ko rīdzinieki var gaidīt Fotomēneša turpinājumā maijā un arī nākamgad?

30. aprīlī Latvijas Fotogrāfijas muzejā atklāsi izstādi Bārta. Pastāsti nedaudz – par ko ir šis projekts?

Faktiski viss sākās ar to, ka es kolekcionēju vectēva bildes, kurš bija fotogrāfs un dzīvoja Bārtā. Viņš ir darbojies gan Pēterburgā, gan Sibīrijā, kur nokļuva aiz brīvas gribas, ne izsūtījumā. Bārtā viņam bija sava fotostudija, un viņš bija arī viens no Liepājas fotokluba dibinātājiem 1909. gadā. Es viņu nekad dzīvē nesatiku; viņš dzīvoja šeit, es – Zviedrijā.

2009. gadā kopā ar Gunāru Janaiti palielinājām viņa fotogrāfijas un uztaisījām izstādi Galerijā Putti. Tas mani ieinteresēja un domāju, vai nav iespējams kaut ko vēl par viņu uzzināt tieši Bārtā. Sāku turp braukt, meklēju viņa mājas, iepazinos ar cilvēkiem un Bārtas muzeja radītājiem. Kad viņi uzzināja, ka kolekcionēju vectēva bildes un pats arī fotografēju, viņi sāka skatīties savos ģimenes albumos, kur arī atrada viņa uzņemtās bildes. Pat ja uz dažiem attēliem nav rakstīts viņa vārds, tos iespējams atpazīt pēc studijas fonu motīviem. Tad es tur kādu pusotru, divus gadus braukāju un bildēju. Šo projektu es attīstīju JH Engstrēma gadu garajā meistarklasē Parīzē.

Izskatot tavu portfolio, liekas, ka darbos nozīmīgu lomu spēlējis tieši vectēvs un vispārīgāk – ģimenes tēma.

Ģimenes tēma nav apzināts motīvs manos darbos, izvēlējos strādāt ar vectēva fotogrāfijām. No vienas puses, es viņu nekad neesmu saticis, un tādēļ viņa bilžu pētniecību un kolekcionēšanu redzu kā iespēju viņu iepazīt. No otras puses, mani vienkārši interesē salīdzināt viņa attēlus ar citām tajā laikā tapušām fotogrāfijām – atradu bildes, kuras viņš pats ir ar roku iekrāsojis. Tā tolaik varēja iegūt krāsainu bildi – iekrāsojot ar zīmulīti. Pats gan nemēģinu tā laika tehnikas pielietot savā praksē, mans mērķis nav pētīt vecās tehnoloģijas.

Jautāju tev par ģimeni, jo arī pagājušā gada maijā, Rīgas Fotomēneša programmas ietvaros, bija apskatāma tava izstāde Vintages/Gadagājumi – pašportrets un reizē stāsts par piecām paaudzēm, kas izkliedētas pa pasauli.

Jā, taisnība. Bet toreiz gan vairāk veidoju to kā pašportretu. Tajā laikā es pārvācos un tādēļ uzgāju kastes ar dažādām bildēm. Bija interesanti skatīties uz fotogrāfijām, kuras neesi redzējis, iespējams, 20 gadus. Es sāku to visu likt kopā, un man izveidojās šīs kolāžas. Izejmateriāls bija gan vectēva, gan vecāku bildes – tas viss sanāca kopā. Bet stāsts par vairākām paaudzēm droši vien radās tieši procesā, jo sākuma punkts nebija veidot šādu pārskatu, lai gan beigās tas tā iznāca.

Tu esi dzimis un lielu daļu savas dzīves pavadījis ārpus Latvijas. Saki – kādi, tavuprāt, ir plusi un mīnusi radošajai dzīvei šeit?

Es domāju, ka vispār šejienes radošā vide ir ārkārtīgi aktīva un ļoti inovatīva. Ir interesanti ar cilvēkiem sadarboties, un pastāv lielāka atvērtība nekā Zviedrijā.

Bieži vien radošie cilvēki ir “paši par sevi”, un tas, iespējams, varētu būt saistīts ar tiem mīnusiem – atbalsts un iespēja izdzīvot kā radošam cilvēkam Latvijā ir ārkārtīgi maza. Mākslas fotogrāfijā tirgus vispār nav, bet domāju, ka, piemēram, gleznotājiem ir tikpat grūti. Varbūt tieši šī kombinācija arī padara šejienes radošo dzīvi interesantu.

Cik bieži tu brauc uz Zviedriju?

Cenšos aizbraukt reizi mēnesī, bet ne vienmēr tas izdodas. Man dēls vēl tur mācās skolā. Vasarās esmu tur – Zviedrijas rietumos, mežos man ir vasarnīca. Ar laiku arvien vairāk jūtu, ka Zviedrija man kļūst svešāka. Tās savā ziņā ir mājas, bet vairāk kā mājās es jūtos šeit.

Kā jau pats minēji, esi mācījies pie slavenā zviedru fotogrāfa JH Engstrēma. Ko šī pieredze devusi tavai radošajai attīstībai?

Ir vairākas lietas, ko nepieciešams izcelt, – pirmkārt, pats formāts. Tu ilgstoši mācies gan klātienes sanāksmēs, gan arī Skype tikšanās. Tas ir garāks process. Manā pieredzē tās darbnīcas, kas ir bijušas trīs, piecas dienas garas, dod iespēju tikai kaut ko uzsākt, bet rezultāts rodas tikai kaut kad vēlāk. Šeit bija izdevība kopā ar Engstrēmu un viņa dzīvesbiedri Margo strādāt veselu gadu. Tas ļāva iedziļināties un nodrošināja atgriezenisko saiti – regulāras atsauksmes par maniem darbiem. Protams, ideju apmaiņa notiek ne tikai ar viņiem, bet arī ar grupas biedriem, kopā mēs bijām kādi 12 dalībnieki. Ar dažiem vēl joprojām uzturam kontaktu.

Daži radošie cilvēki nav labi pasniedzēji, bet pozitīvi Engstrēma gadījumā ir tas, ka viņš spēj no tevis “izvilkt ārā” – pietuvināties un runāt, kritizēt tādā veidā, ka tas kļūst par radošu procesu. Netika apspriestas teorijas vai tehnikas, bet tikai saturs. Šis process man pašam palīdzēja atklāt, kā vislabāk ar saturu strādāt.

Esi arī viens no Rīgas Fotomēneša dibinātājiem un vadītājiem – vai vari īsi raksturot organizāciju un tās mērķus?

Latvijā trūkst plašāka fotogrāfijai veltīta pasākuma, kas vienlaikus apvieno izstādes, radošās darbnīcas, prezentācijas, diskusijas un citus notikumus. Tādi festivāli, protams, notiek daudzviet pasaulē, bet Rīgā tāda pirms tam nebija, un, manuprāt, šeit pietrūkst foruma un platformas, kur uzstāties un veicināt diskusiju par fotogrāfiju.

Tas ir galvenais iemesls, bet vienlaikus gribam, lai Rīga kļūst par vietu, kur fotogrāfiem un industrijai satikties. Šis ir izdevīgs punkts Ziemeļvalstīm, citām Baltijas valstīm un bijušajām Padomju Savienības republikām. Bet mēs cits citu labi nepazīstam – norvēģu fotogrāfs nezina, kas nozarē notiek Gruzijā, un, visticamāk, viņš arī nezina, kas notiek Latvijā. Mēs varbūt zinām mazliet vairāk, kas notiek Ziemeļvalstīs, un mums ir labi kontakti, kas vērsti gan uz rietumiem, gan austrumiem. Manuprāt, Rīga ir laba vieta, kur strādāt tieši ar šo ģeogrāfisko loku. Mums nav vērts dzīties uz Itāliju, Franciju vai Angliju, tas viss jau ir pazīstams, cilvēki tur tik un tā brauc. Ja gribam starptautiski veidot savu nišu, tad šāda perspektīva man šķiet interesantāka.

Ko varam sagaidīt no Fotomēneša nākamgad?

Viena no idejām ir veidot centrālu kūrētu izstādi. Mēs tagad runājam ar vienu starptautiski pazīstamu fotogrāfu – kuratoru, kas varētu ar mums sadarboties, lai veidotu vienu lielu starptautisku izstādi, kas aptvertu šo reģionu. Tas uzreiz nenozīmē, ka visām valstīm jābūt pārstāvētām, izstādes galvenais fokuss būtu kāda vienojoša tēma. Ap to tad arī būvētu citas izstādes un pasākumus.

Gribam atrast veidu, kā nedaudz atšķirties no citiem festivāliem. Tas nav viegli, bet, iespējams, ka mēs varam kaut kādā veidā attīstīt portfolio skašu formātu, kas parasti ir ļoti tradicionāls un pagājušajā gadā tas arī notika tāpat kā visur citur. Varbūt arī – bet šīs ir manas personīgās pārdomas – vairāk skatīties uz filmas un fotogrāfijas saspēli, domājot par to, kā programmā iekļaut arī video, jo fotogrāfija kļūst kustīgāka.

Maijā Fotomēnesim ir tā sauktā starpgada programma. Ko nevajag palaist garām?

Nozīmīga ir Vlada Krasnoščoka un Sergija Ļebedinska izstāde Eiromaidans, ko atklās 7. maijā Arsenālā. Ņemot vērā politisko kontekstu, domāju, ka tas būs ļoti interesanti. Ap šo izstādi var veidoties gan diskusijas, gan potenciāli ciešākas sadarbības iespējas. To nevajadzētu palaist garām.

Domāju, ka interesanta būs arī diskusija par autortiesībām, ko veidojam, pateicoties pagājušā gada starpgadījumam Viewfinders izstādē Rīgas Mākslas telpā. Bija jānoņem Ivara Grāvleja darbs Informatīvi muzikāls, vizuāls un interaktīvs ieskats dažu Latvijas fotogrāfu daiļradē (2014), jo vairākiem fotogrāfiem, kuru attēli tajā tika izmantoti, radās iebildumi sakarā ar autortiesībām. Tā kā neesam tāda organizācija, kas tiesāsies, vai kaut kas mākslā ir pareizi vai nepareizi, bijām spiesti vienkārši to darbu noņemt. Par to saņēmām kritiku, ka it kā aizliedzam diskusiju. Bet diskusijai par to ir jābūt – šis ir viens no jautājumiem, kas ir ļoti interesants gan juristiem, gan māksliniekiem.