Foto muzeja dialogi

Nesenajā intervijā FK fotogrāfs Mārtiņš Lablaiks par savu gaidāmo izstādi teica: “Var jau būt, ka kāds psihologs tajos (fotogrāfijās – A. M.) atrastu kaut kādu saikni ar manu raksturu, bet mani interesē neitrāls skatījums uz lietām, tur pat nav ironijas.”, kas savā būtībā var būt tikai un vienīgi vēlme, bet ne īstenojams izpildījums. Pat ja autors savas vizuālās piezīmes veic kā lokutīvu aktu ¹⁾ Ostins, D. L. (2011). Kā ar vārdiem darīt lietas. Rīga: Liepnieks & Rītups , no vienas puses, eksponējot darbus apskatei, top komunikatīva situācija, kurā skatītājs pragmatiski ²⁾Agējevs, V. (2005). Semiotika. Rīga: Jumava reflektē par redzamo. No otras puses, pilnīgi neitrāls skatījums uz lietām nav iespējams, jo autors uz sākotnējo situāciju reaģē, balstoties uz īstenības izpratni caur iepriekšējo dzīves pieredzi, kas arī atklājas vizuālajā izpildījumā, ko var nosaukt par valodu.

Attēla kadra konstruktīvā uzbūve, izkārtojot vizuālās zīmes un piešķirot tam visam tonālo/krāsas ietērpu, vēstījuma saturisko īpatnību attēlojumam piemēroto zīmju izvēle – tas viss veido kāda konkrēta autora vizuālo valodu. Tieši šādi atšķirīgas divas Rīgas Fotomēneša izstādes līdz 7. jūnijam skatāmas Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Zviedrijā dzimušā latvieša Imanta Grosa Bārta un zviedru fotogrāfa Jūhana Sundgrēna izstāde Lampas gaismā.

Jau pirms divarpus tūkstošiem gadu grieķu filozofs Aristotelis aprakstīja valodas dialektisko dabu: “Valoda ir pilnvērtīga, ja tā ir skaidra un nav piezemēta. Tā sasniedz vislielāko skaidrību, ja aprobežojamies ar vispārlietotiem vārdiem, bet tādā gadījumā izteiksme ir piezemēta.” Turpretim, “cienīga un no ikdienišķuma brīva valoda lieto neparastākus vārdus.” ³⁾Aristotelis. (2008). Poētika. (I. ķ. OjārsLāma, Red., & A. Ģiezens, Tulk.) Rīga: Jāņa Rozes apgāds Šī cīņa un līdzsvara meklējumi starp valodu, kas saprotama plašām masām, un valodu, kas saprotama tikai dažiem, vērojama arī vizuālajās izteiksmes formās. Arī pieminētās izstādes Latvijas Fotogrāfijas muzejā nav izņēmums.

Imanta Grosa izstāde Bārta ir pieteikta kā “tapusi laikā no 2012. gada pavasara līdz 2013. gada vasarai, autoram dodoties uz ciemu, kur dzīvojis un savu fotodarbnīcu vadījis viņa vectēvs Miķelis Gross un piedzimis autora tēvs Modris Gross. Šis fotoprojekts ir ne tikai privāta dokumentācija, kas veltīta nekad nesatiktajam vectēvam, bet arī laikmeta liecība par Bārtu un tās iedzīvotājiem”. Nenoliedzami, autora darbu apkopojumā ir vērojamas vietas apciemojuma piezīmes, kas veidotas momentuzņēmuma estētikā. Tomēr, tās ir vizuālas piezīmes, kurās neizpaliek arī Imanta Grosa iekšējais konflikts starp vēlmi pietuvoties dzimtas latviskajām saknēm, kas tika konstruētas ar privātā arhīva attēliem, un Zviedrijā aizgūtajai pasaules uztverei. Gandrīz ikvienā attēlā ir saskatāma refleksija par citādo, kas skandināviskai mentalitātei varētu būt kā saskarsme ar senu vēsturi, bet Latvijas reģionos kā ikdienas sastāvdaļa.

Interaktīvais izstādes iekārtojums, kas ļauj skatītājam veidot pašam savu saturisko kontekstu, nespēj attālināties no autora ieturētās līnijas. Metafiziski visa kolekcija ir caurstrāvota ar aizgrābtību par citādo pasauli – tādu, kur mazi zēni joprojām spēlē kariņu, kur par kādreiz pastāvošo dzelzceļu liecina tikai uzbērums un asfaltā palikušie sliežu fragmenti, vai arī tikko šauta stirnu buka nogrieztie nagi salikti glītā kaudzītē, simbolizējot ikdienišķu saskarsmi ar nāvi, no kuras modernais cilvēks ir distancējies. Amizanta šķiet brīvai interpretācijai atstātā sekvence starp attēliem, kuru vēstījumu vizuālā kopsumma varētu izteikt tikko kauta lopa pirmatnēju pielūgsmi. Lielajā attēlu skaitā aptuveni šādi vizuāli uzplaiksnījumi paliek skatītāja atmiņā. Tā varbūt ir neērta un savā tiešumā parupja valoda, kas atspoguļo Latvijas lauku ainu sadzīviski atkailinātā formā, bet, neskatoties uz to, ka ir vienpusīga, tā ir patiesa.

Atsevišķa uzmanība būtu pievēršama šīs izstādes iekārtojumam. Metodiski kompilēta atbilstoši laikmetīgajām tradīcijām, izmantojot dažādas attēla eksponēšanas metodes vienkopus (arhīvu materiāli, klasiski ierāmētas fotogrāfijas, ar adatām piespraustas izdrukas), tajā ir iekļauts pietiekoši liels attēlu skaits, lai skatītājs apjuktu. Iespējams, tā arī ir autora iecere – mudināt skatītāju intensīvāk iesaistīties sava personīgā stāsta konstruēšanā, balstoties uz piedāvātajiem kadriem. Starp fotogrāfiskiem attēliem ir arī kādas vietas kartogrāfisks attēlojums, kas, pateicoties Arņa Balčus sērijai Viņpus Zilupei izstādē un grāmatā Latvijas ainava, kādu laiku varētu kļūt par intensīvi atdarināmu paņēmienu Latvijas fotogrāfijā.

Kolekcijas Bārta vizuālā valoda krasi atšķiras no tā, ko Imants Gross ir piedāvājis apskatei vēl nesenā pagātnē, uzsākot savas fotogrāfa gaitas. Tā vairs nav tā pati valoda, kas ir veidota ar vispārlietotiem vārdiem ⁴⁾Aristotelis. (2008). Poētika. (I. ķ. OjārsLāma, Red., & A. Ģiezens, Tulk.) Rīga: Jāņa Rozes apgāds , kas vieš cerības turpmāk ieraudzīt arvien interesantākus autora darinājumus ⁵⁾Heidegers M. (1998). Malkasceļi. Rīga: Intelekts .

Muzeja otrajā stāvā skatāmā Jūhana Sundgrēna izstāde ir viņa personīgā morālā līdzsvara meklējumu un savas būtības apzināšanās centienu projekts. Skatītāju gaida klasiskā melnbaltā estētikā ietērpta delikāta un smalkjūtīga vizuāla izteiksme. Paša projekta realizācijas nosacījumi ir ārkārtīgi humāni un godīgi. Autors ne tikai ar lielu pietāti dokumentējis savās sociālā darbinieka gaitās aprūpētos cilvēkus, bet arī ļāvies viņu fotogrāfiskajam redzējumam. Uzdrīkstēšanās kļūt par cita cilvēka skatījuma objektu ir ārkārtīgi cieņas pilns žests un ir pelnījis atzinību, jo fotogrāfam ierastāka ir vuārista ⁶⁾Zontāga, S. (2008). Par fotogrāfiju. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs. pozīcija.

Izstādes iekārtojums ir kā dialogs starp fotogrāfu un viņa aprūpētajiem, kuru iepazīt var ikviens izstādes apmeklētājs. Ar šādu pieeju autors ir padarījis skatītāju par vuāristu viņa un aprūpēto attiecībām. Fotogrāfs necenšas ar saviem darbiem kaut ko apgalvot, viņa vēstījums savā būtībā ir nedramatisks. Ienākot telpā, skatītājs pieslēdzas nesteidzīgajai notikumu gaitai, kāds ir padzīvojuša cilvēka dzīves ritms. Tikai pati attēlotā ikdiena un cilvēki tajā, kā arī izstādes autors noteiktos dzīves brīžos piepilda informatīvo slāni. No fotogrāfijām uz skatītāju raugās dzīvespriecīgi pensionāri, ņipras omes un padzīvojuši kungi, kuri uzticīgi atklājušies cilvēkam, kurš ikdienā atvieglo viņu eksistenci. Turpretim izstādes vizuālajam materiālam pievienotie verbālie teksti atklāj šo cilvēku nojautu par dzīves rituma neizbēgamo iznākumu. Šī atklātība, kas caurvij projekta ieceri un dialogu, virzoties gar zāles sienām, ir vērojama ikvienā izstādes radītās filmas kadrā ⁷⁾Burjo, N. (2009). Attiecību estētika. Rīga: Laikmetīgās Mākslas Centrs .

Uzstādot eksistenciālas dabas jautājumu par to, kādu izvēli viņam nākotnē izdarīt, autors nepiedāvā nedz risinājumu, nedz arī ļauj to izdarīt skatītājam viņa vietā. Fotogrāfs to atstāj sev. Viņš tikai smalkjūtīgi informē par šāda jautājuma esamību viņa dzīvē, bet nepārliek izvēles atbildību uz skatītāju. Skatītājs ir tiesīgs iepazīties ar vispārcilvēcisku saturu un padomāt par laika rituma neizbēgamo un neatgriezenisko virzību. Jūhans Sundgrēns arī šeit ir uzticīgs savam inteliģentajam un cilvēciskajam raksturam.

Teksta sākumā jau tika minēta Aristoteļa atziņa par valodas pretrunīgi divējādo dabu, kur, izsakoties ar vispārpieņemtajām frāzēm, tā kļūst banāla, bet, lietojot neparastus vārdus, valoda kļūst “vai nu mīkla, vai barbarisms” ⁸⁾Aristotelis. (2008). Poētika. (I. ķ. OjārsLāma, Red., & A. Ģiezens, Tulk.) Rīga: Jāņa Rozes apgāds . Runājot par Jūhana Sundgrēna izstādi Lampas gaismā, gribas teikt, ka autors ir panācis to līdzsvaru, kuru antīkais filozofs ieteica, veicot abu valodas formu sajaukšanu. Tā rezultātā iegūts dziļi filozofisks vizuāls apcerējums, ar kuru cilvēks var sastapties ik uz soļa savā ikdienišķajā dzīves ritumā.

***
21. maijā plkst. 18:00 Latvijas Fotogrāfijas muzejā notiks diskusiju vakars, kurā piedalīsies mākslas kritiķe Ieva Lejasmeijere, kuratore Maija Rudovska un Imants Gross. Ieeja pasākumā bez maksas.