Reinis Hofmanis. Piecas lietas

FK uzsāk jaunu rubriku, kurā aicināsim fotogrāfus un nozares profesionāļus pastāstīt par pieciem autoriem, notikumiem, procesiem vai lietām, kas viņus iedvesmojuši radošajā attīstībā. Ceram, ka šī rakstu sērija būs interesanta ne tikai tādēļ, ka palīdzēs atklāt, “kas lācītim vēderā”, bet arī izgaismos personīga un profesionāla rakstura avotus, izcels to, cik daudz un dažādu iespaidu ietekmē ikviena autora daiļradi.

Pirmais stāsta fotogrāfs Reinis Hofmanis – viens no veiksmīgākajiem Latvijas fotogrāfiem, kura sērijas izstādītas Eiropā un darbi tikuši publicēti starptautiski pazīstamos izdevumos The New York Times, Esquire, Financial Times u. c. Pirms mazliet vairāk nekā gada Reiņa sērija Teritorija ieguva otro vietu arhitektūras kategorijā prestižajā Sony World Photography Awards. Reiņa jaunākā sērija Uguns iekļauta arī nesen izdotajā grāmatā Latvijas ainava. Tāpat kā citos Reiņa projektos, Ugunī izceļas viņa smalkā novērotāja acs, kas rūpīgi gadu gaitā pētījusi ne tikai uguni, bet arī to, kā cilvēki uzvedas, kad tā gaidīti vai negaidīti ielaužas viņu ikdienā.

1. Kolekcionēšana

Tas ir saistīts ar bērnību – kad biju mazs, aizrāvos ar visdažādāko lietu kolekcionēšanu. Noturīgākā bija interese par pastmarkām. Mana kolekcija tika veidota pēc paša izdomāta principa, vadījos tikai pēc tā, kas uzrunāja vizuāli.

Es strādāju gandrīz tikai sērijās, tādēļ uzskatu, ka kolekcionēšanas princips lielā mērā ir saglabājies. Tas, ko es daru fotogrāfijā, man nozīmē kolekcionēt attēlus un vēlāk tos strukturēt pēc iepriekš izstrādātas sistemātiskas pieejas.

2. Magnum Stories

2007. gadā studēju Hanoverē – biju tur apmaiņas programmā un mācījos fotogrāfijas nodaļā. Nopirku biezo Magnum Stories grāmatu. Liela daļa fotogrāfu grāmatā dalās pieredzē, stāsta par sevi un par to, kas viņiem fotogrāfijā ir svarīgs. Magnum aģentūra mani pārsteidza ar to, ka tik atšķirīgi fotogrāfi veido vienotu kolektīvu un nereti pat sastrādājas kopīgos projektos. Nevarētu teikt, ka šī grāmata man pašlaik ir īpaši nozīmīga, bet kādā posmā tā bija svarīga un iedvesmojoša.

Tolaik no šīs aģentūras fotogrāfiem man patika fotogrāfa Karla de Kaisera (Carl de Keyzer) darbi un tas, kā viņš strādā ar gaismām, ienesot reportāžas tipa fotogrāfijā studijas instrumentus. Interesants šķita arī Brūss Gildens (Bruce Gilden) ar savu neglaimojošo pieeju un Martina Pāra (Martin Parr) nedaudz ciniskais skats. Tolaik man patika arī Aleksa Mažoli (Alex Majoli) depresīvā sērija par Latviju Latvia. Eurovision. Konkrētiem posmiem svarīgas ir bijušas noteiktas lietas, kas gan bieži ar laiku zaudē aktualitāti.

3. Ceļš

Bērnību pavadīju Latgales laukos, netālu no Ilūkstes – Dvietē. Šī vide atstājusi iespaidu uz to, kas esmu, un man vēl joprojām ir tuva. Sevišķi spilgti atceros ceļu uz laukiem – tā ir īpaša sajūta, kad brauc un kāds posms jau ir pazīstams. Apziņa, ka dodos un priekšā ir vēl ceļš, man vienmēr ir patikusi. Arī tagad, strādājot pie kāda projekta, ceļa aspekts man ir svarīgs.

4. Alekss Sots

Atgriežoties pie Magnum, jāpiemin Alekss Sots (Alex Soth). Jau kādu laiku vēroju viņa radošo darbību – mani uzrunā veids, kā viņš strādā un kā runā par saviem projektiem. Īpaši iedvesmojošs likās projekts Broken Manual, jo tajā laikā biju sācis strādāt pie līdzīgas tēmas tepat Latvijā. Iepazīstoties ar Broken Manual, sapratu, ka manā idejā ir daudz kas līdzīgs ar Souta projektu un tāpēc nav vērts to turpināt.

Pirms sāku kādu darbu, es veicu izpēti, lai saprastu, kas tai tēmā jau ir darīts. Ja kas iespaidīgs iepriekš ir jau tapis, bieži vien jāpieņem lēmums, ka nav vērts tam atkārtoti pieķerties. Reizēm gan ir tā, ka interese par tēmu gūst virsroku un izvēlos to realizēt par spīti tam, ka tas nav nekas nebijis. Piemēram, jau kādus divus gadus veidoju projektu par nūdistiem, kaut gan labi zinu, ka ir jau izcili projekti par šo tēmu. Šajā gadījumā man gan ir arī savi apsvērumi, kādēļ to daru, – redzu to kā turpinājumu manai sērijai Model, tas ir tāds kā nākošais etaps.

Atgriežoties pie Sota, neredzu savos darbos tiešas atsauces uz to, ko viņš dara, tomēr ir interesanti, ka ir vairāki fotogrāfi, kuru darbi mani sajūsmina ne tāpēc, ka tie līdzinātos tam, ko es daru, vai otrādi, bet gan kādu citu apsvērumu dēļ. Par Broken Manual projektu varu ieteikt noskatīties arī dokomentālo filmu Somewhere to Disappear.

5. Robert Morat galerija

Ar ģimeni gadu dzīvojām Hamburgā, kur es biju praksē divās ar fotogrāfiju saistītās aģentūrās. Šajā laikā Robert Morat galerija bija vieta, kurā iegriezos regulāri. Šī ir institūcija ar augsta līmeņa laikmetīgās fotogrāfijas izstādēm un foto grāmatu krājumu. Roberts Morats pats reizēm sagaida apmeklētājus un mēdz viņus iepazīstināt ar jaunāko ekspozīciju – tas man spilgti palicis prātā. Jāpiebilst, ka Hamburgā vien zinu piecas galerijas, kas pārstāv un izstāda tikai un vienīgi fotogrāfiju. Tas, manuprāt, iezīmē attieksmi pret šo mediju kā daļu no laikmetīgās mākslas.