Pēteris Draguns: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Sveiciens dieviem un saprāta brāļiem. Okuņevas ciems, Omskas apgabals, Sibīrija. 1993. gada 22. maijs. Tikko ieradušies ciemos un darbos pie Rasmas Rozītes, kuru uz šejieni atsūtījuši Himalaju skolotāji. Devuši uzdevumu atrast vietu, kur dziļā senatnē pielūgts Hanumāns – Rāmājanas varonis, pērtiķu vadonis un Rāmas uzticamais kalps. Te, Sibīrijas vidū, bijis viņam veltīts templis. Vieta, pateicoties Latvijas gaišreģu pūliņiem un vadoties pēc Zvaigžņu mātes vīzijām, ir atrasta. Netālu esošajā ciemā Rasma iegādājusies māju un pavadījusi ziemu.
Ziema īsti pat nav beigusies. Kad ar pēdējo nostopēto transporta līdzekli – traktoru – sasniedzam divu nedēļu ilgušā ceļojuma galamērķi, puteņo. Esam atbraukuši kopā ar Agitu (otrā no kreisās). Iepriekšējo nakti esam saluši pie ugunskura Taras krastā, laiku pavadot dīvaini trauslā robežstāvoklī starp nomodu un miegu, starp zobu klabēšanu un neklabēšanu, starp ārpasauli, kur pavisam reāli saskatāms, taču pilnīgi neatpazīstams objekts ar krāsainām lampiņām izdod necilvēcīgas skaņas, un sapņu pasauli, kas tobrīd piedāvā vienīgi pagalam murgainas, bet ļoti spilgtas epizodes ar citplanētiešu piedalīšanos. Braukt ar stopiem ir forši.
Ārpuszemes saprāts šai ciemā vispār ir aktuāla tēma. Arī Irina, kuras māju vietējie iesaka kā pirmo, kur iegriezties, kontaktējas ar svešām, bet ļoti augstu attīstītām civilizācijām, kuras viņu ar visu meitu (pirmā no labās, zilajā cepurē) no Maskavas aizvedušas sākumā uz Altaju, tad uz šejieni. Viņa rāda pašas zīmētās ikonas. Uz grīdas milzīgi putraimu maisi – palīdzība no kāda ietekmīga omskieša. Tepat pie Irinas dzīvo mūžam smaidošā sieviete (pirmā no kreisās), kuras domas vienmēr palika neuzminamas. Tomēr te mēs nepaliksim. Ietinušies līdzņemtajās segās, dodamies tālāk pa ciema laikam jau vienīgo ielu – māju un žogu rindu ar vienmēr baltu, bet katrreiz citādu kokgriezuma rakstu loga rāmjos, apmalēs un aizvirtņos. Vienā no žogiem ir jāiet iekšā. Pie leģendām apvītās Rasmas Rozītes esam ieradušies bez īpašas pieteikšanās.
Viņa vāra tēju, Pickwick ar upeņu garšu. Viss no ārzemēm, arī tējkanna. Tēju dzeram ar cukuru un pienu. Kā savējā Rasma ciemā vēl nejūtas, krievu valodā ielauzīties vēl tikai mēģina, tomēr ciems viņu ir pieņēmis. Kaimiņiene Marija cep maizi, arī tāds Koļa palīdz. Nākot arheologi, ģeologi. Un visi kā viens apstiprina: šī vieta ir ļoti īpaša. Staigājot ar dažādiem mēraparātiem. Pamazām atklājas arī jaunas iztēli kutinošas detaļas. Piecos tuvējos ezeros ir spēcīgi dziedinošs ūdens, un gaišreģi to dzelmē saskatot piecus kristālus, kas reiz atradušies svētnīcas centrā. Esot apkārtnē dažādas dīvainas vietas, kur mainās laika uztvere, esot kaut kāds caurums zemē, kur pazūd cilvēki. Arī vietējie bērni stāsta brīnumainus atgadījumus par kontaktiem ar viņiem.
Līdz uzkalniņam, kur slējusies telts naktī, kad debesis Rasmas Rozītes atnākšanu sveikušas ar gaismām un sfēru mūziku, mērojams labs gabals. Pirms dažām dienām viņa te uzstādījusi koka stabu. Un te nu mēs esam. Pie atskaites punkta šajā svētvietā un Visuma garīgajā vēsturē, kuru mēs esam ieradušies iemiesot.
Sveiciens dieviem un saprāta brāļiem. Šeit ir vieta, no kurienes sāksies jauna, daudz labāka pasaule. Šeit es veselu mēnesi peldēšos pirms saullēkta, rītus uzsākšu ar uguns ziedojumu, bet dienas pavadīšu darba sviedros. Šeit es pirmo reizi mūžā sēdīšos zirga mugurā, un jogi no Maskavas mani mācīs meditēt septiņpadsmit dažādos veidos. Irina šeit man liks ieklausīties roku dziedinošajā spēkā, bet vēlāk pati kļūs par izraidīto. Drīz šeit ieradīsies arī citi latvieši. Pagaidām esam pirmie.
Pēc 22 gadiem šīs fotogrāfijas uziešu, domājot par iespējām no jauna apciemot Okuņevas ciemu. Omskieši aicina uz jubileju – ir pagājuši 20 gadi kopš vietējās organizācijas izveidošanas. Okuņevā tagad plaukst garīgais tūrisms, aiz žogu rindām ierīkoti viesu nami, te savu vietu atraduši un svētkus svin visdažādāko garīgo, mistisko un reliģisko kustību pārstāvji, lūgšanu nams ir arī Krievijas pareizticīgo baznīcai.
Fotogrāfijā redzamais koka stabs drīz vien tika izrotāts ar krāsainiem rakstiem un pārvērtās par kulta un mistifikāciju objektu, līdz kādam ienāca prātā ideja to pārvietot neuzkrītošākā vietā. Kaimiņiene Marija maizi cep debesu valstībā, bet Irina pašas gleznotās ikonas ir sadedzinājusi un pārgājusi pareizticībā. Rasma Rozīte, izpildījusi misiju, atgriezusies Himalajos pie saviem skolotājiem. Viņas Sibīrijas gadu fotohronika nav apkopota vienotā arhīvā, uzņemtās fotogrāfijas pārsvarā atdāvinātas. Daudzas fotofilmiņas viņa nejaušības pēc bija izmantojusi atkārtoti, tādējādi iegūstot visai negaidītus dubultattēlus. Lielākā daļa no šīs sērijas fotogrāfijām ir pilnīgi brāķi, taču vairākas no tām iekļuvušas Okuņevas iekarošanas vēsturē kā liecības par mums neizprotamu spēku līdzdalību. Krievija turpina glabāt daudz noslēpumu.
