Intervija ar Romualdu Požerski

Lietuviešu fotogrāfa Romualda Požerska (1951) izstāde Mazais Alfonso patlaban skatāma Latvijas fotogrāfijas muzejā. Tā ir jau viņa trešā izstāde šī muzeja telpās. Mazais Alfonso ir stāsts par vismazāko lietuviešu lauksaimnieku, kurš bija tikai 90 centimetru garš. Fotogrāfijās varam redzēt mazo vīru dažādās ikdienišķās situācijās, bet dažos kadros viņš iemūžināts arī ar kādu kailu modeli pludmalē – šī īpašā fotosesija esot bijusi fotogrāfa dāvana mazajam Alfonso.

Požerskis ir pazīstams kā dažādu žanru speciālists – sākot ar politisko un sociālo reportāžu un beidzot ar estētiskiem aktiem. Požerskis ir dzimis Viļņā, studējis elektroniku un filozofiju, taču drīz pievērsies fotogrāfijai, ar ko saistījis savu turpmāko karjeru. Kopš 1993. gada viņš strādā par pasniedzēju Magnusa Universitātes Mākslas fakultātē Kauņā.

Kā jūs satikāt Alfonso?

Braucu pa vienu mazpilsētu un ieraudzīju mazu cilvēku, kurš nesa maisu. Pajautāju, vai varu nedaudz pafotografēt. Tad aizvedu viņu uz staciju. Pēc tam par viņu aizmirsu. Četrus gadus vēlāk atcerējos, un tad Alfonso fotografēju 10 gadus līdz pat viņa nāvei. Tēma ir interesanta, jo šis cilvēks ir citādāks, viņam ir citādas attiecības ar mājdzīvniekiem, dabu, un viņš uz pasauli skatās no cita rakursa. Reizēm fotografēt bija grūti, jo gadījās, ka aizbraucu tos 200 kilometrus, bet viņš saka, ka šodien noguris un nebildēsies. Man pašam tuva ir ielu fotogrāfija bez režisēšanas, bet šeit nācās pamainīt savu stilu un arī inscenēt. Vedu viņam alu, sieru, daudz runājām pa dzīvi, vēroju viņa ikdienu, attiecības ar dzīvniekiem un citiem cilvēkiem, un pa maziem gabaliem tā bilde likās kopā.

Lietuvā fotogrāfi parasti taisa sērijas daudzu gadu garumā – Aleksandrs Macijauks fotografēja tirgus 20 gadus, Romualds Rakausks – ziedēšanu 10 gadus. Ja salīdzinām ar literatūru, tad tas ir kā romāna rakstīšana. Latviešu fotogrāfi vairāk raksta dzeju – katrs attēls ir kā individuāls darbs, bet lietuvieši stāsta par cilvēka dzīvi kā epopeju. Arī šī sērija ir viena cilvēka epopeja. Laukos ir daudz problēmu, degradācija ir liela, taču Alfonso ir kā gaismas stars tumsā – viņš pasūta avīzes, skatās televīziju, zina, kas notiek pasaulē. Pie viņa nāk daudz cilvēku pēc padoma, viņš tiem arī palīdz, reizēm aizdod naudu. Pārsvarā tur ir rūpes un prieku ir maz. Prieks bija, kad braucām uz jūru. Vai arī prieks par pirmo sniegu vai ražas novākšanu.

Vai jums bija jādomā par to, kā rīkoties, lai nesanāktu cilvēka trūkumus ekspluatēt?

Viena amerikāņu fotogrāfe teica – jo cilvēkā vairāk eksotikas, jo vairāk var veidot vispārinājumu. Viņš ir cilvēks, kuram nav paveicies, bet man nekad nav gribējies īpaši to akcentēt. Mani vairāk interesēja parādīt viņa emocionālo pasauli – kā viņš dusmojas, uz ko skatās, kā glāsta dzīvniekus. Eksotika tur ir liela, jo viņš pats par sevi jau ir interesants. Tas vienmēr ir bīstami, kad tu ekspluatē cilvēku ar fiziskām vai garīgām problēmām. Ir jābūt nedaudz humānam, nedrīkst par cilvēku ņirgāties. Ciemā notika tādas lietas, kuras būtu viegli fotografēt kā eksotiku, piemēram, kā sievietes piedzeras un grib rādīt plikas krūtis, taču es saku, ka mani tas neinteresē. Pretējā gadījumā es pēc tam uz to ciemu vairs nevarēšu braukt. Es centos ieturēt zināmu distanci un nefotografēt to, no kā cilvēkiem pēc tam būtu kauns.

Vai Alfonso pēc tam tās bildes redzēja? Ko viņš teica?

Kad sāku fotografēt, viņa bildes bieži tika izstādītas. Es viņam devu ielūgumus un publikācijas. Kaimiņi teica – oi, Alfonso, tu jau tagad slavens visā pasaulē! Uz viņu tas neatstāja nekādu iespaidu, arī par bildēm viņš neizteicās.

Jūsu darbos parādās ļoti dažādas tēmas – sociāla, politiska rakstura, pat akti. Kāpēc tā?

Man grūti atbildēt, kāpēc tā sanācis. Es bildēju aktus, jo man ļoti gribējās tos fotografēt. Parasti bija tā, ka piecēlos no rīta, redzēju, ka labs laiks, zvanīju meitenei un sarunājām. Tagad mani tas neinteresē. Tas ir kaut kas, ko grūti paskaidrot, kāpēc viens raksta dzejoli, bet cits to nedara. Savukārt politiskā tēma mani saistīja, jo Lietuvā lielā ātrumā notika fundamentālas pārmaiņas un es vēlējos tās iemūžināt vēsturei. Pirms tam 15 gadus fotografēju katoļu svētkus, bet tos padomju laikā nevarēju rādīt un tie glabājās skapī. Alfonso man bija kā dāvana. Es viņu uztvēru kā dēlu vai mazdēlu, ar kuru gribi būt kopā un iepazīt viņa pasauli. Man šī sērija ir tuva, jo centos to darīt ļoti tīri.

Vai varat izvēlēties vienu sēriju, kas vislabāk raksturo jūsu būtību?

Ja pēc 100 gadiem vēl kādam būšu interesants, tad tā varētu būt sērija par katoļu svētkiem. Jo tajā ir daudz interesantu personāžu, savdabīgas attiecības ar reliģiju un pagānismu.

Alfonso ir mūsdienīga sērija, kuru var ātri notvert, ātri apskatīt, ātri saprast un ātri aizmirst. Bet no politiskajām fotogrāfijām daudzas ir tādas, kas kļuvušas par šo notikumu simboliem un tiek iekļautas skolas grāmatās.

Un kā ar aktiem?

Visās valstīs, kurās ir augsts profesionālais līmenis, ir vienlīdz labi pārstāvēti visi žanri. Čehiem un frančiem ir labs līmenis, un viņiem ir arī akti. Lietuvā bez Rimanta Dihavičusa ļoti maz fotografēja aktus. Man šķita, ka pašam jāaizpilda šī niša, jāizdod grāmata. Aktos man ir svarīga estētika, krāsa, forma. Un kad fotografēju, izmēģinu dažādas gaismas, ēnas, formas – tā ir kā mācīšanās, lai pēc tam uzņemtu labākas bildes citā žanrā. Es to salīdzinātu ar rīta rosmi.

Tie akti jums tādi erotiski…

Vieni saka, ka tas ir mīnuss, ka lielas krūtis. Citi saka, ka krūtis par mazu. Citiem nepatīk, ka fotografēts no apakšas, citi saka, ka tas ir pluss. Katrs skatās citādi. Gunārs Binde teica, ka vajadzēja taisīt vēl erotiskāk.

Ko var un ko nevar, kur ir tā robeža starp pornogrāfiju un mākslu – to neviens nezina un nevar pateikt, jo tā robeža visu laiku ir kustībā. Šīs fotogrāfijas redzējušas arī meiteņu mātes, un viņas saka, ka sanācis ļoti skaisti. Tomēr pārāk skaisti arī nevar, jo tad jau tas kļūst par dekoratīvismu, kiču, mākslu pārdošanai.

Vai jums padomju laikos ir bijušas problēmas ar čeku?

Ar aktiem nē. Bija problēmas, kad fotografēju demonstrāciju 1972. gadā, kad viens jaunietis sevi publiski sadedzināja. Mani ielika cietumā, izmeta no universitātes. Pēc tam četras reizes gulēju psihenē, man iztaisīja balto biļeti, ka esmu psihiski slims. Tad iestājos atpakaļ institūtā un pabeidzu. Vairākas reizes milicija veica kratīšanu manās mājās. Negatīvus no katoļu svētkiem gan mājās neglabāju. Tad mūsu priekšsēdis Sutkus (Antans, Lietuviešu fotosavienības vadītājs – A. B.) gāja uz centrālkomiteju un teica – ja viņu vēl vairāk spiedīsiet, viņš kļūs par disidentu, bet, lai tas nenotiktu, viņš mani pieskatīšot. Sutkus man teica, ka es varu fotografēt katoļu svētkus, bet nedrīkstu nevienam rādīt, arī uz ārzemju konkursiem un žurnāliem nevarēju sūtīt. Tā nu man bija jumts, bet nevarēju līdz pat 1988. gadam tos attēlus rādīt.

Kā vispār vērtējat to, kas pašlaik notiek fotogrāfijā?

Ir klasiskā fotogrāfija, ko pārstāvu es, Sutkus, Rakausks, mēs skatījāmies vienkāršajiem cilvēkiem acīs. Tagad atnākusi cita fotogrāfija, kas atgādina šaha spēli. Tā ir māksla, kas nav saistīta ar sirdi, bet gan galvu un loģiku, un kuru bez teksta grūti saprast. Mēs senāk runājām lietuviešu valodā, proti, tā bija savdabīga, citāda pasaule, ko fotografējām. Tagad, kad ej uz izstādi, nav iespējams atšķirt lietuviešu, japāņu vai amerikāņu fotogrāfus, jo visi runā līdzīgā vizuālajā valodā. Varētu teikt, ka lietuviešu vizuālā valoda ir zudusi. Es pats universitātē pasniedzu fotogrāfiju un redzu, kā tas notiek. Tur gan neko nevar darīt, jo pasaule mainās.

Vai tagad Lietuvā norisinās kaut kādi procesi, ko fotogrāfiem vajadzētu fotografēt?

Ir tāda mājas lapa latitude55.lt, kur publicē dažādus sociāla rakstura fotostāstus. Es fotografēju aklus bērnus un to, kā tie integrējas pasaulē. Ir fotogrāfi, kas fotografē dzīvi, bet visbiežāk tā ir vizuāla dokumentācija bez reportāžas rakstura. Arī Latvijā tā fotografē – ar vidējā formāta kameru uzņem cilvēku portretus pilnā augumā, kas stāv sastinguši, it kā viņus meklētu policija. Tur ir daudz seju, detaļu, apģērba, taču trūkst psiholoģiskas kustības.

Kāda ir jūsu dzīve kā fotogrāfam?

Mums bija fotosavienība, ko izveidoja 1969. gadā. Padomju laikā Sutkus teica – tu taisi labus darbus, es tev došu visu – filmas, kameru, dzīvokli, darbnīcu, mašīnu un naudu dzīvošanai. Man atlika piedalīties izstādēs. Šādi apstākļi bija vairākiem fotogrāfiem. Kad nāca neatkarība, tas viss pazuda un es sāku strādāt reklāmā. Labi pelnīju, bet tad novecoju. Reklāmas aģentūras sāka ņemt jaunākus, kas jau strādāja ar digitālo tehniku. Tad es sāku pasniegt fotogrāfiju un to daru joprojām. Reklāmas man neviens vairs nepasūta, darbus pērk ļoti reti. Rakstu projektus un saņemu stipendijas, izdodu grāmatas.

Kā jums izdodas tik bieži izdot tik apjomīgas grāmatas?

Mums pie Kultūras ministrijas ir kultūras padome, kas izsniedz stipendijas. Pirms dažām dienām es pats tur darbojos kā eksperts foto nozarē. Nauda tiek piešķirta foto izstādēm, grāmatu izdošanai, radošajam darbam un braucieniem. Rakstu projektus un šādā veidā izlaižu gandrīz vienu albumu gadā, tagad man jau kopā būs izdoti kādi 30 albumi. Lietuvā iznāk tikpat daudz fotoalbumu, cik Polijā, kas ir 10 reizes lielāka valsts. Jau Sutkus laikā tika sasniegts, ka valstij ir jāmaksā par fotogrāfiju. Arī savienību un Ķaunas foto galeriju dotē valsts.

Pie kāda projekta strādājat pašlaik?

Veidoju jaunu albumu Pēdējās mājas, kas ir par vietām, kur veci cilvēki pavada pēdējos dzīves gadus. Bildes ir no senākiem laikiem, bet pamēģināju fotografēt arī nesen – vairs nespēju psiholoģiski, nevarēju turēt smaku, atmosfēru. Ir teiciens, ka māksla un bērni ir jātaisa laicīgi, kad tev ir spēks un degsme. Vēlāk var arī nesanākt. Tagad, kad pats skatos šīs bildes, man nāk tirpas. Oktobrī būs izstāde Hamburgā, kad prezentēšu arī jauno albumu.