Ivars Grāvlejs. Piecas lietas

Šomēnes pazīstamā britu izdevniecība MACK izlaidusi latviešu fotogrāfa Ivara Grāvleja grāmatu Early Works. MACK ir viena no ievērojamākajām fotogrāfijas grāmatu izdevniecībām pasaulē, kas publicējusi tādu slavenu mūsdienu autoru kā Aleka Souta (Alec Soth), Pola Greiema (Paul Graham), Koliēras Šoras (Collier Schorr), Tomasa Struta (Thomas Struth) un daudzu citu projektus. MACK ir ievērojama arī ar savu stilistiski perfekto un idejiski drosmīgo pieeju – šī izdevniecība nebaidās no sarežģītiem projektiem, kas no lasītājiem prasa krietnu iedziļināšanos.

Šīgada martā tika paziņots MACK rīkotā konkursa First Book Award finālistu saraksts, kurā iekļuva arī Grāvleja grāmata. Grāmatu konkursam nominēja žurnāla FK galvenais redaktors, tomēr, lai gan darbs konkursā neuzvarēja, izdevniecība tik un tā to iespieda. Early Works sākotnēji tapa trīs eksemplāros ap 2009. gadu, kad Grāvlejam bija izstāde Grenoblē, Francijā, un izstādes rīkotājiem bija neliels budžets. Grāvlejs stāsta: “Sākumā bija izstādes formāts, tad es jau biju izdomājis to konceptu un grāmatu uztaisīju vienas dienas laikā.” Toreiz no trim kopētavā pavairotajiem eksemplāriem viens palika pašam autoram, viens tika atstāts Grenoblē, un trešo nedaudz vēlāk nozaga Bratislavā. Pēc kāda laika slovāku organizācija Sittcomm lūdza Grāvleju izveidot vēl divus eksemplārus, tad viņš saprata, ka grāmatu vajadzētu izlaist lielākā apjomā – izsludināja ziņu Facebook, lūdzot ziedot naudu, lai varētu izdrukāt 60 kopijas. Tā Early Works piedzīvoja trešo tirāžu.

Grāmata sastāv no dažādām autora agrīno darbu kategorijām: Eksperimenti, Konceptuālā māksla, Akcijas un performances, Kautiņi, u. c. Diemžēl MACK versija nedaudz atšķirsies no oriģināla, jo starp fotogrāfijām bija arī attēli ar bērniem, kurus pēc Lielbritānijas likumdošanas nedrīkst publicēt. Grāvlejs ir slavens provokators, un šī nebija pirmā reize, kad viņa iespējas izteikties tika ierobežotas. Pagājušajā Rīgas Fotomēnesī Grāvleja darbs tika izņemts no izstādes Viewfinders. Laikmetīgā Baltijas un Ziemeļvalstu fotogrāfija, kas izraisīja plašas diskusijas vietējo fotogrāfu vidē: “Jā, [ar cenzūru] visu laiku jāsaskaras. Bieži vien pat tādās ļoti absurdās situācijās. Tā kļuvusi par diezgan lielu ikdienu.” Saistībā ar grāmatas izdošanu parunājām ar Grāvleju par lietām, kas viņu ikdienā iedvesmo. Šeit autora iezīmētie pieci punkti:

1. Darbs ar fotogrāfiju

Mani iedvesmo fotogrāfija, fotogrāfi, viss, kas saistīts ar fotografēšanu – pats fotografēšanas process, fotogrāfijas pasniegšana un tas, ka šis medijs ir kļuvis tik demokrātisks. Ne tikai fotogrāfija ir kļuvusi tik pieejama, daudzi mediji, kas saistīti ar datora programmām, ir kļuvuši lietotājiem draudzīgāki – mūzika, grafiskais dizains utt. Piemēram, jebkurš var uztaisīt un izdot grāmatu!

Viena no lietām, kas iespaidoja, bija, kad 2004. vai 2005. gadā mani uzaicināja Draugiem.lv. Tobrīd pārsteidza tas, ka tur viegli varēja skatīties citu cilvēku galerijas, viņu personiskās bildes. Pirms tam es gribēju taisīt projektu, kurā izmantotu cilvēku personiskos arhīvus, – gāju pa laboratorijām, jautājot, vai kaut kā ir iespējams dabūt bildes, kuras cilvēki tur ir atstājuši, uzskatot par brāķi. Man atteica – nē, nekādā gadījumā. Tā ir privāta informācija, mēs nevaram jums šīs bildes dot! Pagāja gads vai divi, un es ieeju Draugiem.lv un skatos, ka dažādi puiši un meitenes tur liek bildes no saviem arhīviem, un tā informācija sāk kļūt pieejama. Tad kļuva skaidrs, ka cilvēkiem ir iespēja lietot šo mediju, bet viņi tajā īsti neorientējas – [ar šīm bildēm] viņi par sevi pasaka daudz vairāk, nekā viņi būtu izteikuši vārdiem. Fotografējot viņi īsti nemāk nolasīt to informāciju, ko ir ieguvuši.

Mani ļoti iedvesmo amatieru fotogrāfija, mazāk – mākslas fotogrāfija. Tur es redzu atstrādātas klišejas un pieejas, shēmas, pēc kurām gadu gadiem tiek producētas bildes, kuras kompozicionāli un estētiski brien savu vienīgo taciņu. Tas liekas garlaicīgi un nogurdinoši.

2. Labs itāļu sarkanvīns un meitenes

Šīs lietas piedalās procesā, izdomājot darbus. Tieši itāļu sarkanvīns, jo to es pārsvarā dzeru, kad esmu Rīgā. Prāgā [Grāvlejs dzīvo un strādā Prāgā. – Red.] es dzeru pārsvarā alu. Franču vīniem Rīgā es īpaši neuzticos, jo ar tiem vairāk tiek spekulēts. Kādu laiku esmu nodzīvojis Francijā un zinu labus vīnus, ko diemžēl šeit par pieņemamu cenu nav iespējams nopirkt. Savukārt Itālijā es neesmu tik daudz bijis, un itāļu vīni man kaut kā labāk garšo. Un tieši sarkanvīns. To, protams, ir labi dzert, esot kopā ar meitenēm.

3. Laba literatūra

Daži autori, kas man patīk, ir Vladimirs Sorokins un Sergejs Dovlatovs, viņa darbs Kompromiss. Tad vēl Aleksandrs Brēners, kurš gan nav gluži rakstnieks, bet mākslinieks, kurš pēdējā laikā izdod grāmatas. Pēdējā viņa grāmata, ko lasīju – Bombastika. Tad vēl nesen lasīju Franca Kafkas Procesu, man arī ļoti patika Jāņa Joņeva Jelgava 94 – šī grāmata stāsta tieši par manu laiku un manas paaudzes problēmām.

Ar lasīšanu gan ir sarežģīti, jo man nepieciešams pareizais noskaņojums. Ja es sāku lasīt, tad uzreiz izlasu visu grāmatu. Protams, ir dažādas situācijas. Ja katru dienu ir jāšķērso kāds noteikts ceļa posms, tad tā grāmata tiek lasīta autobusā vai tramvajā, bet citādi ir tā, ka es visu dienu guļu gultā, lasu grāmatu un neko citu nedaru.

4. Pavasaris

Pavasarī mani iedvesmo tas, ka pazūd viss vecais sniegs, parādās bērzu sulas un ir vairāk gaismas. Man patīk pavasaris Rīgā, lai gan nesanāk bieži tur būt tieši šajā laikā, arī šogad nesanāca. Rīgā ir cita gaisma un krāsu gamma. Pavasara simbols man ir šīs bērzu sulas, kuras varu izdzert ļoti daudz. Čehijā tās nav – lai gan var kaut ko atrast pārāk dārgajos veikalos, principā, pieejas nav. Pats gan neesmu mēģinājis tecināt sulas. Man nav arī īsti, kur to darīt, – zinu, ka ir cilvēki, kas aizbrauc un mežā vienkārši saurbj bērzos caurumus, atstāj tur lielos maisus un tecina, bet neesmu tajā personīgi piedalījies.

5. Mana meita

Aleksandrai Ņikitai ir gandrīz trīsarpus gadu – tas aktīvais dzīves posms. Visas viņas darbības iedvesmo. Es viņu saucu par jauno dadaistu, jo viņai ļoti labi sanāk provocēt – viņa bļauj tramvajā un zīmē, kur pagadās. Piemēram, mana dzīvokļa sienu rotā viņas zīmējumi. To grūti aprakstīt, jo tas ir tāds dzīvs process, kas, protams, iedvesmo ikdienišķā saskarē. Tā brīvības sajūta, kā viņa uzvedas un komunicē ar cilvēkiem, tas viss mani ļoti piesaista.