Intervija ar Miku Mitrēvicu & Kristīni Kursišu
Mākslinieki Miks Mitrēvics (1980) un Kristīne Kursiša (1979) strādā kopā un ir dzīvesbiedri. Lai gan viņu radošā prakse uzrāda saskares punktus un kopīgus vizuālās valodas meklējumus fotogrāfijās, video un instalācijā, viņu pieeja mākslas procesiem tomēr ir izteikti individuāla. Abi autori absolvējuši Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Miks beidzis HISK (Higher Institute for Fine Arts) aspirantūru Ģentē, kamēr Kristīne turpinājusi studijas Latvijas Kultūras akadēmijas kino režijas nodaļā un Augstākajos scenāristu un režisoru kursos Maskavā. Viņu darbi izstādīti Lilly’s Pool Art In General Ņujorkā (2014), Society Acts – The Moderna Exhibition 2014 Moderna Museet Malmö Zviedrijā (2014), Vortex Laikmetīgās mākslas muzejā Project Space Garage Maskavā (2014), 53. starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē (2009), Eiropas laikmetīgās mākslas biennālē Manifesta 7 Rovereto (2008), Buket Valsts Laikmetīgās mākslas centrā Maskavā (2008). Viņu fotogrāfijas publicētas šī gada Latvijas fotogrāfijas gadagrāmatā.
Pastāstiet par gadagrāmatā iekļauto sēriju. Kāds ir tās atlases princips?
Miks Mitrēvics: Mums laikam katram ir sava versija. Arī par bildēs redzamo. Pēdējā laikā no visa mūsu arhīva – ikdienas dokumentācijām, novērojumiem, ar nodomu veidotiem uzņēmumiem – materiālu atlasām pilnīgi nejauši, bet šoreiz 36 bildes ieguvām diskutējot, kas varētu derēt kopā. Tāpēc arī izsijātajam rezultātam par ievadattēlu izvēlējāmies fotogrāfiju, kurā redzams ar izdrukām noklāts galds. Tas parāda šo intensīvo procesu, improvizēšanu un argumentēšanu, kā arī tajā nozīmīgo spēles faktoru. Jāatzīst, ka mums šāds formāts, protams, ir neierasts. Vienojošais elements, šķiet, ir tas, ka tiek atspoguļots veids, kā mēs skatāmies uz lietām. Tas ir kā komentārs tam, ko mēs kopumā darām.
Kristīne Kursiša: Es domāju, ka fotogrāmatas formāts nosaka, ka divi līdzās novietoti attēli vienmēr mijiedarbosies. Un Mika minēto nejaušības principu mēs pēdējā laikā izmantojam, lai atvieglotu sev dzīvi.
Starp fotogrāfijām ir arī viens attēls ar krāsu – tās parasti kaut kur noskatām, uzjaucam pēc toņiem. Šeit iekļautā dzeltenā krāsa mums ir ļoti mīļa. Tās nosaukums ir “elektriskā gaisma”. Patiesībā tās rašanās iemesls ir saistīts ar Josifu Brodski, konkrētāk, kādu viņa dzejoli, pēc kura tika nomērīts pantonis.
Vismaz daļa atlasīto fotogrāfiju ir no projekta Let Me Google That For You.
MM: Tā sanāk. Arī, domājot par sērijas nosaukumu fotogrāmatas kontekstā, nācās saskarties ar to, ka šīs bildes nav iespējams kaut kā nosaukt ārpus kopējā darba procesa. Let Me Google That For You aizsākās pirms kādiem trīs četriem gadiem. Tas nemitīgi turpinās, rodas jaunas epizodes. Mums pašiem ir interesanti vērot, kā iespējams izmantot attēlus, kā tie turpina un komentē cits citu.
KK: Darbu sērija Let Me Google That For You balstās uz atradumiem, kas mums likušies nozīmīgi – noskatītas vietas, sastapti personāži, nejauši internetā uzietas bildes.
Materiālu pārsvarā uzkrāj Miks. Es iesaistos atlasē. Stimulē arī iedvesmojoši cilvēki – mūsu gadījumā nozīmīgs bijis Tarkovskis.
Ceļojums uz Itāliju pa filmas Nostalģija uzņemšanas vietām?
KK: Jā, kā rezultātā mūsu personiskā interese pārtapa par darbu sēriju. Tādu apsvērumu dēļ radušās arī fotogrāmatā iekļautās bildes no Venēcijas. Tajās atkal parādās saistība ar Brodski. Ir tādas, nu jau kādus 20 gadus vecas, Krievijas televīzijas intervijas, kurās Brodskis operatoru un draugu Jevgēņiju Reinu vadā pa Venēciju un stāsta, kāpēc tā viņam ir kļuvusi svarīga. Arī mūs tas ieinteresēja, un mēs nolēmām Venēciju aplūkot atšķirīgā veidā – sekot audioierakstam un vadīties pēc tās intervijas skrīnšotu izdrukām. Arī fotogrāfija ar ūdeni saistās ar viņu.
KK: Brodska gadījumā voģička, kā mēs arī saucam šo darbu, ir īpaša tēma, jo tas ir brīdis, kad viņš pie Ņevas prospekta skatījās ūdenī un saprata, ka kļūs par dzejnieku. Viņš piedzīvoja atklāsmi par dzejas būtību. Tāpēc viņš ļoti daudz savas daiļrades atvēl tieši šai tēmai.
MM: Arī Venēcija viņam ir tik svarīga, jo tā viņam allaž atgādinājusi Pēterburgu.
KK: Šajā konkrētajā bildē Brodskis stāsta, ka tā ir baznīca, kurā kristīts Vivaldi.
MM: Viņš nejauši pastaigā ievērojis piemiņas plāksnīti pie baznīcas mūra un izlasījis šo faktu par cilvēku, kura mūzika viņam tik daudz devusi. Arī mēs līdzīgi skatāmies uz pašu Brodski. Noris šī pārlaicīgā sastapšanās.
Jūsu CV minēts, ka strādājat kopā kopš 2003. gada, kad abi vēl esat LMA studenti.
MM: Apvienoties šķita likumsakarīgi, jo tā sadarbība vairāk vai mazāk norit vienmēr, un tad liekas muļķīgi, ka tā ir, piemēram, mana personālizstāde, kamēr tajā ļoti liela loma ir arī Kristīnei.
KK: Paradoksāli jau sanāk, bet es patiesībā esmu diezgan izteikta individuāliste. Strādājot pie savām idejām, man biežāk nav nepieciešama kāda ārēja iejaukšanās. Ja Miks mīl meklēt, izmēģināt, pieļaut dažādus iznākumus, tad es drīzāk eju uz jau zināmu konkrētu mērķi.
MM: Kristīne strādā kā režisors pēc scenārija. Un, jā, es varbūt esmu haotiskāks vai nekonkrētāks. Man saruna vienmēr ir izcils palīglīdzeklis – nekad nevar zināt, kā tā izvērtīsies, kādas jaunas šķautnes atklās.
Atskatoties veiksmīgākais radošais paņēmiens liekas destabilizēt savus iekšējos pieņēmumus par to, kā visam vajadzētu būt.
Kā jums šķiet – kāda loma jūsu radošajā praksē ir fotogrāfijai?
MM: Ikdienā fotogrāfija lielākoties kalpo kā rīks piezīmju izdarīšanai. Fotogrāfija kā medijs ir visai problemātisks, iespējams, tādēļ, kas tas ir kaut kas tik ierasts. Fotoattēlam piemīt superkonkrētība, un bieži vien tā tiek izmantota vai liekas būtiska galīgi nesaistīti ar pašu bildi. Kādreiz gāju pie Andreja Granta mācīties melnbalto fotogrāfiju. Tas noteikti uz mani ir atstājis iespaidu un vienlaikus arī sabojājis.
Es visu laiku cīnos ar “pareizo” kompozīciju, tieksmi iekomponēt. Tā vietā cenšos daudz nedomāt un atstāt vietu nejaušībai.
KK: Miks ļoti daudz fotografē. Viņam patīk konservēt laiku, to nemitīgi fiksēt un pēc tam strukturēt. Piemēram, es tā nevaru – man ir cits temps. Es skatos uz kādu objektu vai ainavu, to izbaudot, bet tikmēr Miks jau ir paspējis safotografēt. Ja pēc vērošanas man šī lieta vēl arvien suģestē, tad es sagatavojos, paņemu filmas fotoaparātu un uzņemu kadru. Tikpat labi es varu arī to saglabāt pavisam citādi, piemēram, pierakstīt. Es sekoju idejai, kas man rodas. Medijs tiek pielāgots. Tāpēc arī man patīk piesaistīt dažādu jomu profesionāļus, piemēram, Mārtiņu Lablaiku izstādes Personālizstāde (kim? Laikmetīgās mākslas centrs, 2012) darbu veidošanai. Es uzstādījumu, kompozīciju, gaismas noorganizēju līdz pēdējai detaļai. Viņš bija tas, kas izdarīja liktenīgo klikšķi. Es viņam varu uzticēties visu tehnisko parametru ziņā, man ir svarīga kontrole pār situāciju. Protams, atradās cilvēki, kas uzskatīja, ka tā ir vienkārši fotogrāfiju izstāde, un bija nesaprašanā, vai es tiešām pati neesmu fotografējusi tās bildes. Es neuzskatu, ka tam ir nozīme, tāpēc vienmēr, kad tam, kā es strādāju, mēģina uzspiest kādu klišeju, reaģēju noliedzoši. Es neesmu fotogrāfe – mēs esam multimediju mākslinieki.
MM: Bet es domāju, ka katrs mūsdienu fotogrāfs uzdod sev tos pašus jautājumus. Vai viņam ir jābūt tam, kas pārzina tehniskos paņēmienus, prot izmainīt ekspozīciju, vai tam, kas pārstāv ideju? Tur nav nekā pretrunīga, ja viens fotogrāfs savu bilžu uzņemšanai izmanto citu fotogrāfu. Var perfekti pārzināt tehniskos aspektus, bet tas neparedz, ka no tā iznāk mākslas fotogrāfija. Tas notiek citu kategoriju dēļ.
Pilnu interviju lasiet Latvijas fotogrāfijas gadagrāmatā. Savukārt auduma maisiņu ar mākslinieku fotogrāfiju var iegādāties NicePlace Mansards.
