Andrejs Strokins. Piecas lietas

Tos, kas seko mākslas un fotogrāfijas notikumiem Latvijā, ar Andreju Strokinu, šķiet, nav jāiepazīstina – viņš ir viens no veiksmīgākajiem laikmetīgajiem Latvijas fotogrāfiem, prestižās Joop Swart meistarklases absolvents. Viņa darbi regulāri parādās starptautiskās publikācijās, pēdējo gadu laikā tie tikuši apbalvoti dažādos konkursos. Andreja sasniegumi nepārsteidz, izbrīna drīzāk tas, ka tikai šogad Andrejs atklāja pirmo personālizstādi Latvijā – Traucējumi un šķēršļi Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā. Šobrīd Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma Andreja darbu izstāde Cilvēki kāpās.

Cilvēki kāpās stāsta par Rīgas nomali – Bolderāju un Daugavgrīvu. Andrejs pie projekta strādājis jau diezgan ilgi – lai gan uz Bolderāju un Daugavgrīvu braucis vēl pirms tam, apzināti sērijas izveidi uzsācis 2011. gadā, piedaloties ISSP meistarklasē Visual Narratives: European Borderlines. Sākotnēji tapusi kā dokumentāla autorfotogrāfijas sērija, Cilvēki kāpās gadu gaitā attīstījies kā projekts ārpus konkrētā medija robežām – fotogrāfijas papildina arī Andreja veidotas instalācijas. Lai labāk saprastu, kas veido autora īpašo rokrakstu, kurā savienojas tāda kā kosmiska melanholija un viegls smīns par ikdienas savādību, parunājām ar Andreju par lietām, kas atstājušas iespaidu uz viņa radošo karjeru un kas iedvesmo ikdienā.

1. Skulptūras un citi trīsdimensionāli objekti

Mani pēdējā laikā iedvesmo objekti – skulptūras un citas taustāmas, trīsdimensionālas lietas. Iespējams, tas izriet no atrasto fotogrāfiju kolekcionēšanas – no tā es kaut kā nonācu arī līdz objektu kolekcionēšanai. Sākumā tirdziņos meklēju tieši fotogrāfijas, bet parasti tur ir arī pilns ar krāmiem.
Fotomuzejā redzami Bolderājā un Daugavgrīvā atrasti objekti. Pēdējā laikā arī pats mēģinu ko veidot trijās dimensijās. Izstādē Traucējumi un šķēršļi bija redzams mans pirmais objekts, un būs vēl. Pats gan to netaisīju – man nav tam nepieciešamo iemaņu, bet tas tika izveidots pēc manas ieceres.
Arī fotogrāfijā, protams, operēju ar trīsdimensionālu realitāti, pārvēršot to divdimensionālā attēlā. No tā izriet arī pastiprināta interese par trīsdimensionāliem printeriem un skenēšanu, kas savā ziņā ir fotogrāfijai tuva tehnoloģija. Jebkuru priekšmetu ir iespējams saglabāt trijās dimensijās un pēc tam izdrukāt ar trīsdimensionālu printeri. Šīs tehnoloģijas gan vēl ir ļoti agrīnā stadijā, un tas, kas sanāk, ir diezgan vājš oriģināla atdarinājums. Tas arī notiek ļoti lēni, drukāts tiek pārsvarā tikai uz plastmasas, un detalizācija ir ļoti zemā līmenī. Esmu redzējis piemērus – tie izskatās kā 2000. gadu sākuma datorspēļu grafika.

Rezumējot jāsaka, ka pēkšņi man ir kļuvusi svarīga iespēja apskatīt un aptaustīt priekšmetu no visām pusēm – lietas fiziskais un taktilais aspekts. Mani pašlaik objektos sajūsmina detaļas un nianses, kas nav tūlīt pamanāmas. Šo lāča figūriņu es nopirku tirdziņā. Tas ir tāpat kā ar bildēm – figūra ir anonīma, izrauta no konteksta. Izskatās, ka viņam kaut kas ir bijis rokās. Visticamāk, medus muca, nezinu.

2. Āzijas avangarda kino

Kad sāku zīmēt un gatavoties Mākslas akadēmijas eksāmeniem, skatījos anime un Āzijas avangarda kino. Šīs lietas man ir iespiedušās atmiņā un, iespējams, arī zemapziņā, un tās mani joprojām interesē. Mani iespaidojušas filmas Uncle Boonmee Who Can Recall His Past Lives, Chunking Express, Blissfully Yours, 3-Iron, Mad Detective.

Man patīk, ka Āzijas filmās bieži viss ir it kā kājām gaisā. Mēs esam pieraduši pie Eiropas kino un kultūras, Holivudas, tur viss ir saprotami, bet Āzijas avangarda filmās viss ir diezgan šīzīgi. Man patīk tieši tas dīvainais – paveras cits redzējums. Varbūt mums tā vienkārši ir eksotika, bet tas mani uzrunā.

3. Atrastās fotogrāfijas

Fotogrāfijas, ko atrodu, ļoti ietekmē to, kā un ko es bildēju. Laikam meklēju ikdienišķajā savādo, dīvaino, nesaprotamo. Tas, kā mēs izprotam pagātni, balstās uz stereotipiem, pieņēmumiem un vizuālā materiāla, ko esam redzējuši vēstures grāmatās. Rakņājoties pa arhīviem, bieži var atrast daudz ko attiecīgajam laikam neparastu.

Fotogrāfiski vecās bildes bieži vien izskatās daudz labāk, nekā tās, kas tagad parādās feisbukā. Kādreiz amatierfotogrāfija bija daudz attīstītāka. Nobildēt vienu kadru bija daudz grūtāk un dārgāk, vairāk tika piedomāts pie katra atsevišķā klikšķa.

Pirms pats sāku kolekcionēt, biju redzējis daudz projektu, kas bija izveidoti no atrastām fotogrāfijām. Sāku kolekcionēt kaut kad ap 2009. gadu – Stambulā trāpījos vienā ūķī, kur pārdošanai bija pilnas kastes ar vecām bildēm. Tur varēja atrast visu ko, bet es biju pārliecināts, ka Latvijā šajā nozarē nav, kur rakt, ka šeit nav iespējams nodarboties ar fotogrāfiju kolekcionēšanu. Bet tad vienreiz aizgāju uz antikvariātu, aizgāju vēlreiz, sāku meklēt informāciju internetā un atradu veselu pasauli ar šādiem materiāliem – tas viss šeit ir!

4. Latvijas Mākslas akadēmija

Noteikti liels iespaids ir Mākslas akadēmijai [Andrejs absolvējis LMA Grafikas nodaļu. – Red.], maniem kursabiedriem un citiem cilvēkiem. Šī skola man pavēra citu skatījumu uz lietām un deva brīvības sajūtu. Ja pirms tam es vairāk domāju par naudas pelnīšanu un tādu “parasto dzīvi”, tad mācības akadēmijā to izmainīja – sapratu, ka tas nav galvenais dzinulis.

Kāpēc beigās izvēlējos fotografēt, nevis zīmēt? Fotografēšana bija viena no nodarbēm, kas mani aizrāva jau no paša sākuma, turklāt tikai fotogrāfijā spēju arī konsekventi strādāt. Varu zīmēt un varu arī nezīmēt, bet nejūtu nepieciešamību to darīt. Tagad zīmēju tikai kādas skices ik pa laikam.

5. Andreja Granta skola

Paralēli akadēmijai gāju uz kursiem pie Granta. Lai gan man nekad nebija īpašas intereses par darbu studijā, jūtu, ka arī Grants mani ievirzīja vairāk dokumentālas autorfotogrāfijas virzienā. Pie tā arī ilgu laiku pieturējos. Tagad, iespējams, esmu sācis strādāt nedaudz citādāk, bet viņa skola noteikti ir atstājusi iespaidu uz maniem darbiem. Savulaik tā arī bija vienīgā vieta, kur varēja mācīties radošo fotogrāfiju. ISSP tad vēl darbojās tikai kā vasaras skola, un alternatīvu īsti nebija. Mācībām Tehniskās jaunrades namā Annas 2 bija savs šarms, tur bija īpašs tusiņš.

Tur mācoties, vairāk interesējos par ielu fotogrāfiju. Melnbalto tehniku gan diezgan ātri atstāju novārtā un vairāk strādāju ar krāsu. Man vēl joprojām ir Granta iedvestā pietāte pret fotogrāfiju, pret mirkli – lēns, uzmanīgs vērojums. Tagad, protams, ar ISSP pieredzi, internetu un vieglo piekļuvi informācijai daudz kas ir mainījies, bet Grants un arī Grafikas nodaļa iedzina, ka attēliem jābūt vizuāli iespaidīgiem – katrai bildei tiešām jāspēlē. Tas ir gan labi, gan slikti, jo pašlaik vairs nav svarīgi, ka viens atsevišķs attēls ir labs – sērijas kopējais pavediens ir būtiskāks. Mūsdienās bilžu apjoms ir neaptverams, ir kaudzēm labu fotogrāfiju, un cilvēkiem nav ne spēju, ne vēlmes visā iedziļināties.

Man patīk veidot ilglaicīgus projektus. Šķiet, tas arī sākās ar Grantu un viņa attieksmi par to, ka fotogrāfija ir tāds lēns process. Arī viņš pats nekur neraujas – viss nāk un iet. Grants ir vērotājs, un domāju, ka viņa personība pievelk daudzus jaunos fotogrāfus – kluss skolotājs, kas runā par metafiziku un reizēm izmet kādu joku.