Intervija ar Annu Foksu

Britu fotogrāfe un pasniedzēja Anna Foksa (Anna Fox, 1961) pirms mēneša bija ieradusies Latvijā, lai ISSP Starptautiskajā Fotogrāfijas vasaras skolā Kuldīgā novadītu meistarklases fotogrāfijā. Māksliniece savas lekcijas ieskaņā izteica zīmīgu frāzi: ”Viss ir interesants, pat tavs durvju slieksnis”, kas lieliski rezonē ar viņas darbiem, kuros uzmanības centrā mijas vienkāršais un ikdienišķais ar ironiju un absurdu. Anna Foksa kopā ar Martinu Pāru un Polu Greiemu pārstāv britu fotogrāfijas jauno vilni – 80. gadu dokumentālo krāsu foto.

Viņa ir saņēmusi neskaitāmus apbalvojumus fotogrāfijā: Hasselblad Foundation for New York Development (2000), British Council Visual Arts Award (2009), National Media Museum Award (2010), u. c.

Tavas meistarklases nosaukums ir Cilvēka daba. Ko būtisku, tavuprāt, varētu pateikt par cilvēka dabu kopumā?

Cilvēka un dabas attiecības vienkārši ir bezgalīgi vecs un aizraujošs temats. Tā ir liela tēma, kurā ietilpst dzīvības un nāves koncepts. Tajā pašā laikā tā ir arī maza tēma, saistīta ar cilvēka ikdienas dzīvi, sākot jau no pamošanās brīža.

Kas tevi kā mākslinieci interesē visvairāk?

Mani interesē lietas, kas bieži vien ir apslēptas vai atstātas novārtā, vai netiek uzskatītas par piemērotām fotografēšanai. Vēlos arī pati uz savas ādas izdzīvot to, ko fotografēju. Kā stāstu veidotāju mani vienlīdz nodarbina kā sabiedrībai, tā indivīdam aktuālas tēmas. Atainojot abus aspektus savos darbos, es it kā vienlaikus veros gan uz iekšu, gan uz āru. Tā man šķiet ļoti saistoša nodarbe.

Caurskatot tavus darbus, uzmanību saista ikdienišķā un banālā elementi: cilvēki brīvdienās, biroja dzīve, lauku meitenes, tarakāni… Kas nosaka pievēršanos tieši šādām tēmām?

Reizēm tie ir pasūtījuma darbi, un man nākas doties uz noteiktām vietām, bet parasti man konkrētos pasūtījumus piedāvā, jo zina, ka mani tie varētu interesēt. Es tiecos pēc lietām, kas ir kaut kādā veidā piezemētas vai to ikdienišķums ietver apslāpētu savdabību. Man tika uzdots veidot projektu par darba vidi birojos, bet, lai es to varētu darīt, man nācās iesniegt pieteikumu. Tur bija konkurss. Man radās interese, jo tā likās tik parasta tēma. Gandrīz neviens iepriekš nebija fotografējis biroja ikdienu. Mēs nevarējām atrast nevienu līdzīgu fotogrāfiju. Tātad šī tēma tika uzskatīta par absolūti nenozīmīgu. Fotogrāfiem, rakstniekiem, režisoriem šādas it kā necilas tēmas šķiet interesantas, jo tās ir daļa no mūsu dzīves. Tik daudz cilvēku strādā birojos. Turklāt, pirms kļuvu par fotogrāfi, es pati esmu strādājusi birojā. Visa mana ģimene tur ir pavadījusi savas darba dienas. Es jutu, ka man tur ir jābūt, un es tur biju, gluži tāpat kā mana ģimene. Tas bija veids, kā izpētīt domāšanu pavisam no citas perspektīvas. Es strādāju birojā, tad sāku studēt fotogrāfiju un tagad es tur ierodos ar fotoaparātu. Tādā veidā es ieguvu pavisam atšķirīgu un jaunu redzējumu par vidi, kuru es iepriekš pazinu tikai kā darbinieks.

Cik personisks tev ir Tarakānu dienasgrāmatas projekts?

Londonā ir ļoti daudz tarakānu. Tas ir diezgan nomācoši, bet neviens par to nerunā. Angļi tos uzskata par lielu apkaunojumu. Domājam, ka ir normāli, ka tarakāni ir Indijā, Ņujorkā, bet nevis Londonā. Vienā no manām Londonas dzīvesvietām to bija ļoti daudz, gluži tāpat kā cilvēku, kas tur mitinājās. To dēļ es jutos ļoti neapmierināta, tādēļ sāku tos fotografēt.

Vai tu domā, ka fotografēšana palīdzēja tikt galā ar neapmierinātību un bailēm no tarakāniem?

Nedaudz. Kad man nav līdzi fotoaparāta, es nemaz nejūtos ērti šajā pasaulē.

Kad tu prezentē šo projektu, kā, tavuprāt, tas tiek uztverts?

Lieta ir tāda, ka šis stāsts nav tikai par kukaiņiem, bet vairāk par kopā dzīvojošu cilvēku grupu Anglijā. Tā ir kā komēdija. Tarakāni ir metafora noteiktai dzīves situācijai un slikti funkcionējošai cilvēku grupai, kurai piespiedu kārtā nākas dzīvot kopā. Šāda kopdzīve vienā lielā mājā ar ļoti daudziem cilvēkiem ir ikdienišķa parādība. Tas izklausās pēc utopijas, bet palīdz ietaupīt naudu.

Pastāsti, lūdzu, par sēriju Lauku meitenes, kas savdabīgā veidā ataino jaunu sieviešu dzīvi laukos? Kādēļ tā tika savienota ar slepkavības stāstu?

Slepkavības stāsts ir tikai galējs piemērs šāda veida stāstam. Mūs interesēja vardarbība pret jaunām sievietēm laukos. Slepkavība norisinājās 1912. gadā. Mēs atspoguļojām savu pieredzi 70. gados, kad bijām jaunas meitenes lauku vidē. Manuprāt, jaunu sieviešu dzīve laukos bija ļoti ierobežota un pilna ar dažāda veida vardarbību. Tagad, pateicoties internetam, sabiedriskajam transportam un citām iespējām, situācija ir mainījusies.

Kuri mākslinieki tevi iedvesmo? Varbūt ir kāda grāmata, izstāde vai attēls, kas atstājis īpaši neizdzēšamu iespaidu?

Mans tēvs bija fotoamatieris, un viņam bija ļoti daudz grāmatu, īpaši par franču fotomākslu. Lielu iespaidu uz mani atstāja Anrī Kartjē Bressona grāmata The Decisive Moment un Brasai Paris by Night.

Viņi ļoti atšķiras no tava rokraksta.

Es sāku ar melnbalto fotogrāfiju.

Tev joprojām patīk šie attēli?

Jā. Es vēl pavisam nesen fotografēju melnbalti. Man patīk melnbalta fotogrāfija. Vienkārši man neizdodas atrast daudz tēmu, kuras es gribētu fotografēt melnbalti, jo mani interesē tvert to, kas ir aktuāls.

Melnbaltais ir pagātne?

Savā ziņā, jo tas vienmēr ietver zināmu attālumu. Tur ir vairāk drāmas, un drāma vienmēr piešķir distanci.

Tavos darbos īpaši dominē izteiksmīgas zibspuldzes un spilgtas krāsas. Vai to kaut kādā veidā varētu saistīt ar tavu personību?

Atklāti sakot, es nezinu, bet esmu dzirdējusi dažus cilvēkus sakām – Tu izmanto toņus kā spožas krāsas, izšļakstot tās rotaļīgi visapkārt, pat tad, ja tēma nemaz nav rotaļīga.

Par spīti humoram un satīrai, tavos krāsainajos stāstos jūtamas arī skumjas un drūmums. Kāpēc tev patīk šāda veida stāsti?

Mani ietekmējusi arī daiļliteratūra. Ja man piemistu atbilstošās prasmes, es būtu rakstniece. Vieni no maniem mīļākajiem autoriem ir Džeimss Balards (James Graham Ballard), Karsona Makalersa (Carson McCullers) un Džons Steinbeks (John Steinbeck). Vistuvākais ir Džeimss Balards. Viņam ir diezgan skarbi, tumši un vētraini stāsti. Interesantākais stāstos ir tas, ka tu pilnīgi notici tiem. Man patīk tādi stāsti, kur ir daudz detaļu, aprakstītas vietas un cilvēki. Ļoti interesanta grāmata, manuprāt, ir Kingdom Come. Tā vēsta par sabiedrību, ar kuru viss ir nogājis greizi. Tur var atrast zināmas līdzības ar manu Basingstoke projektu. Patiesībā grāmata iznāca vēlāk nekā mana darbu sērija, bet tai ir tāds pats sentiments un noskaņa. Bērnībā mani ļoti sajūsmināja Džordža Orvela romāns 1984. Basingstoke projektā var sajust gan smalko Orvela rakstīšanas manieri, gan Oldesa Hakslija Brīnišķīgo jauno pasauli (Brave New World).

Cik ļoti tavas fotogrāfijas ir ietekmējusi literatūra, kuru tu lasi?

Man vienkārši patīk stāsti. Es nedomāju tādā līmenī, ka es tagad veidošu kaut ko līdzīgu Orvela novelēm, bet, kad paraugos atpakaļ, savos darbos varu saskatīt kaut ko līdzīgu tam, ko esmu jutusi, lasot attiecīgās grāmatas. Savdabīgā veidā arī Franca Kafkas darbam Pārvērtība ir zināma saistība ar manu Tarakānu dienasgrāmatas projektu.

Ko jaunu par britu kultūru tu esi uzzinājusi savas karjeras laikā?

Manuprāt, vienmēr var atklāt kaut ko jaunu. Fotogrāfam ir šī milzīgā privilēģija doties uz vietām, kur citādi nekad nenokļūtu. Piemēram, esmu bijusi 16 dažādos birojos. Kad es vēl to būtu darījusi? Tur es konstatēju modernās pasaules un politikas ietekmē radītu agresīvu individuālismu. Pirms es nebiju izstaigājusi savstarpēji konkurējošos Londonas birojus, es to nebiju apzinājusies. Savukārt projekts par tarakāniem lika domāt par daudzām lietām, kas rada britiem kauna sajūtu.

Piemēram?

Tā ir vēl viena britu kultūras iezīme. Viņi neuzsver savus panākumus, tieši otrādi – tie viņus mulsina. Mēs nekad nerīkojam svinības par godu tam, ka kādam ir veicies, it sevišķi tas attiecas uz vidējās vai augstākās klases sabiedrību, tur tas nav pieņemts un uzskatīts par kaut ko primitīvu vai pat rupju. Savukārt strādnieku sabiedrībā gan ir pieņemts atzīmēt panākumus.

Kā ir ar tevi un svinēšanu?

Es vienreiz pamēģināju, bet ir ļoti grūti tāda veida sabiedrībā. Tā ir tikai tāda nianse, kuru nākas ievērot britu sabiedrībā. Mums nav arī nekādas sistēmas, kas palīdzētu jaunajām māmiņām ar bērniem. Mums ir slikta bērnu aprūpes kārtība. Pastāv liela nevienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm pēc 30, jo lielākoties sievietes paliek mājās ar bērniem. Tieši fotogrāfija man palīdzēja skaidrāk aptvert šīs politiskās un sociālās problēmas. Esmu par tām daudz vairāk uzzinājusi, ieguvusi pierādījumus un lielāku izpratni.

Pastāsti par savu pieredzi un atklājumiem, studējot pie tādiem pasniedzējiem kā Martins Pārs un Pols Greiems?

Studēt pie viņiem bija brīnišķīgi, nepārtraukti diskutējām. Es studēju arī pie Kārenas Knoras. Šie trīs pasniedzēji mūs izveda cauri milzīgam skaitam ideju, dažādiem ierosinājumiem un smagam darbam. Mani sajūsmina Martina Pāra darbu humors, Pola detaļu smalkums un Kārenas ironija. Var uzskatīt, ka manas pirmās sērijas Basingstoke un Work Stations ir veltījums šiem trīs māksliniekiem.

Kā tu raksturotu savu sadarbību ar Endrjū Brūsu? Kāda ir tās nozīme tavā radošajā darbībā?

Kopš 1983. gada man ir bijuši dažādi sadarbības partneri, un man vienmēr ir paticis mainīt savas darbības virzienu, nākt klajā ar kādu negaidītu pavērsienu. Pārsvarā esmu sadarbojusies ar mūziķiem un tiem, kurus fotografēju. 2014. gadā pirmo reizi uzsāku sadarbību ar mākslinieku, kurš izmanto fotogrāfiju. Endrjū bija mans asistents jau piecus gadus, varbūt pat vairāk, un mūsu sadarbības laikā sākām vairākus projektus. Zināju, ka Brūss būs īstais cilvēks, jo mēs viens otru papildinām, un viņš dažkārt nāk klajā ar interesantām idejām. Mēs aplūkojam dažādas lietas, bet dažkārt emocionāli esam uz viena viļņa; mūs abus interesē kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par “satraucošo tumsu”. Mēs pārbaudījām savu sadarbību sērijā Spitting, kas sastāvēja no fotogrāfijām ar politiķu lellēm, par pamatu ņemot 80. gadu britu satīrisko komēdiju Spitting Image. Brūss lielākoties fotografē kluso dabu, bet es – cilvēkus, tādēļ cilvēka lieluma lelles likās piemērota ideja mums abiem. Šis projekts izvērtās visai veiksmīgi un šī gada sākumā tika izstādīts The James Hyman galerijā.

Tu esi ne tikai fotogrāfe, bet arī pasniedzēja. Kāpēc izvēlējies strādāt tajā pašā iestādē, kurā mācījies?

Tā ir sava veida nejaušība. Es devos prom no Londonas uz laukiem personisku iemeslu vadīta. Es biju viena pati ar diviem bērniem, dzīvoju netālu no vecāku mājām. Pieteicos šim amatam un dabūju to. 2008. gadā kļuvu par profesori, tad varēju vairāk pievērsties saviem pētījumiem.

Kā tu raksturotu savu mācīšanas stilu?

Es strukturēju savu kursu īpašā veidā. Pirmo gadu neviens neko nepabeidz, bet tikai veic eksperimentus un testus.

Lai attīstītu savas idejas?

Jā, kopā sajaucot idejas un tehniku. Viņiem ir jāzina, ko viņi vēlas, jāsaprot, kas ir tas, par ko viņi vēlētos komunicēt, ko vēlētos pavēstīt. Viņiem nākas iet ārpus savas komforta zonas. Tāpat es arī mēģinu fokusēt savu studentu uzmanību uz lietām, kas man pašai ir interesantas. Piemēram, pašlaik manos plānos ir izveidot izpētes centru, kas veltīts sievietei fotogrāfijā. Tādēļ manās interesēs ir tas, ka mani audzēkņi pēta ar to saistītos jautājumus, piemēram, sievietes tēlu fotogrāfijā vai atsevišķus darbus, ko radījušas sievietes.

Vai tev ir kādi ieteikumi studentiem un jaunajiem fotogrāfiem?

Polam Greiemam ir ļoti labs raksts: Fotogrāfija ir viegla. Fotogrāfija ir sarežģīta (Photography is Easy. Photography is Difficult). Sākotnēji man viņš bija liela autoritāte un iedvesmas avots. Manuprāt, Pols ļoti gudri savās sērijās izmanto attēlu savienošanas principu, vienmēr pārkāpjot fotogrāfijas robežas. Uzskatu, ka tas ir ļoti interesanti, un, ja tu ej tikai pa vieglāko ceļu, tad tev būs ļoti sarežģīti kļūt par labu fotogrāfu. Lielākoties par fotogrāfu būt ir grūti, lai arī fotogrāfija ir tas, kas rodas pēc klikšķa atskanēšanas. Šķiet tik vienkārši, bet radīt patiešām interesantu darbu ir sarežģīti, jo uz to ir jākoncentrējas ne tikai pašā fotogrāfijas uzņemšanas brīdī, bet jau ilgu laiku pirms tam. Ir jādomā par to, kāda būs kopaina, kā atsevišķās detaļas izskatīsies kopā darbu galerijā. Visas šīs lietas ir jāņem vērā, tāpat arī apgaismojums. Tev jābūt ļoti ātram. Pat ja esi uzņēmis ļoti daudz fotogrāfiju, nav garantiju, ka kāda no tām būs izdevusies. Arī pats fotogrāfiju attīstīšanas process ir ļoti interesants, jo atklājas daudz nianšu, kas iepriekš bija slēptas. Rediģēšanas un fotofilmu atlases laikā viss ir pilnīgi skaidri redzams.