Unseen Amsterdam. Grāmatas un balvas
Mākslas mese Unseen Amsterdam pirmo reizi notika 2012. gadā un kopš tā laika ir ieguvusi jauno fotogrāfu meses reputāciju. Šogad notikumu bija vairāk un tie notika dažādās Amsterdamas vietās līdz 27. septembrim. Unseen Amsterdam atklāšanas pasākumi Vesterparkā norisinājās no 18. līdz 20. septembrim.
Ieejot Vesterparkā, uzreiz bija pamanāma Foam jauno talantu izstāde un turpat blakus izstāde ar nosaukumu Embarrassment Show (burtiski – negoda, kauna šovs), kuras kurators Eriks Kessels (Erik Kessels), izstādot otrā kursa Šveices fotoskolas studentu darbus, atzīst, ka neērtuma un kauna sajūtas ir ļoti svarīgas māksliniekiem: “Ja tu neparaksties uz to, ka nāksies sevi pazemot, ka pieļausi kļūdas un visu salaidīsi dēlī, tad tev jāiet strādāt birojā. Tur būs drošāk. Māksliniekam ir jārēķinās ar to, ka viņu kā radošas profesijas pārstāvi nosauks par idiotu vismaz vienreiz dienā. Tas ir normāli.”
Šogad mesē Unseen Amsterdam tika pieteikta jauna balva – Meijburg & Co Commission. Neilgi pēc šīgada uzvarētājas Anūkas Kruithofas (Anouk Kruithof) paziņošanas man bija iespēja viņu aicināt uz sarunu. Mums piebiedrojās arī Meijburg & Co pārstāvis un Foam Magazine radošais direktors Pjotrs de Jongs (Pjotr de Jong).
Vai vari pateikt pāris vārdu par balvu – kāda ir sajūta pēc balvas saņemšanas un kādi ir tavi nākotnes plāni?
Anūka Kruithofa: Sajūta ir lieliska! Tagad ķeršos pie šī uzņēmuma vizuālā arhīva izpētes. Strādāšu ar materiāliem, kurus nekad neesmu redzējusi. Iespējams, strādāšu ar šo materiālu kā jaunas skulptūras avotu, bet tas varētu būt arī kaut kas pilnīgi cits. Izdomāšu, kad to materiālu tiešām ieraudzīšu.
Kāpēc šāda balva šogad tika pieteikta?
Pjotrs de Jongs: Meijburg & Co gribēja sadarboties ar Unseen, bet viņi gribēja būt kas vairāk nekā tikai sponsori, tāpēc mēs izdomājām paši savu projektu. Man ļoti patīk ideja par mākslas darba pasūtījumu. Mākslas kolekcionāru vietā vajadzētu būt vairāk mākslas pasūtītājiem. Viņi pazīst māksliniekus un patiešām sadarbojas ar viņiem. Mākslas pasūtījumi sniegtu māksliniekiem iespēju strādāt ilgāku laiku.
Anūka: Man patīk!
Vai jebkurš varēja pretendēt uz balvu?
Pjotrs de Jongs: Nē, lūdzām tās galerijas, kas piedalījās festivālā, iepazīstināt mūs ar jaunajiem māksliniekiem (līdz 35 gadiem). Tas, ko jūs redzat šeit, ir mākslinieku vēlme atrast darba iespējas un nopelnīt. Tāds uzņēmums kā Meijburg & Co te spēlē savu lomu.
Kā jūs nonācāt līdz idejai par balvu?
Meijburg & Co pārstāvis: Tava loma sabiedrībā pieprasa stimulēt tās jomas, ko pats uzskati par interesantām. Kad saskati saikni un līdzību ar savu biznesu un jauniem cilvēkiem… Lielākā daļa cilvēku, ar ko sadarbojamies, ir jauni mākslinieki. Viena no uzņēmuma pamatvērtībām ir palīdzēt māksliniekiem augt personīgi un profesionāli.
***
Grāmatu maketu balva jau kļuvusi par meses Unseen Amsterdam tradīciju. Šogad konkursam tika pieteiktas gandrīz 200 grāmatas. Tās nedrīkst izplatīt un pārdot, pirms Unseen Amsterdam nav notikusi. Starptautiskā žūrija, kuras sastāvā šogad bija Pols van Māmerens (Paul van Mameren, Lecturis vadītājs), Saimons Beikers (Simon Baker, vecākais fotogrāfijas kurators Teita mākslas muzejā), Pols Koikers (Paul Kooiker, mākslinieks) un Anna-Aliksa Kofī (Anna-Alix Koffi, Off the Wall dibinātāja), tikās mesē Unseen Amsterdam, lai izskatītu pirmajā atlases kārtā izvēlētos grāmatu projektus un izvēlētos uzvarētāju. Pēc ilgām pārdomām žūrija nolēma piešķirt 2015. gada Unseen grāmatas projekta balvu Jošinori Masudam (Yoshinori Masuda) par viņa pieteikto projektu Tiger 2. Pēc tam, kad žūrija bija beigusi darbu, es aicināju uz sarunu žūrijas locekli Polu Koikeri. Tā kā uzvarētājs vēl nebija paziņots, mēs runājām par grāmatu tirgu un pašizdotām grāmatām.
Pastāsti, lūdzu, par šo grāmatas balvu. Cik daudz grāmatu tika pieteiktas?
Manuprāt, kādas 200. Bija arī pirmā atlase, ko organizēja Foam muzejs. Viņi izvēlējās 28 finālistus.
Kā tu vērtē iesniegto materiālu?
Grāmatu kvalitāte ir tiešām augsta. Es biju pārsteigts, bija īsts “wow” efekts! Gandrīz katra grāmata izskatās tā, it kā tā jau būtu izdota. Grūti izvēlēties vienu īpašu grāmatu, jo daudzas ir izcilas un tās izskatās tādas pašas kā nesen tirgū redzētās. Tā ir neliela vilšanās, jo mēs meklējam oriģinalitāti. Nevar apgalvot, ka ir tikai 28 oriģinālas grāmatas – ir arī dažas tradicionālas grāmatas vai tādas, par kurām jāsaka – jā, jā, es zinu šo stāstu. Taču kvalitāte bija neticama, es biju pārsteigts.
Vai bija viegli izvēlēties uzvarētāju?
Nē, tas bija sarežģīti, jo viss bija augstā līmenī. Beigās tas kļuva par gaumes jautājumu, kādas ir preferences – tradicionālāks vai eksperimentālāks risinājums.
Kurš no tiem šogad dominēja?
Mēs neizvēlējāmies acīmredzamo. Mēs izvēlējāmies to, kurš perfekti iederētos gan kā tradicionāls, gan pretrunīgs projekts. Tā kā galarezultāts ir kaut kur pa vidu. Bet es neko vairāk nedrīkstu teikt (Saruna notiek pirms rezultātu paziņošanas. – I. E.). Esmu apmierināts ar visu procesu un lielisko žūriju – mums bija tiešām laba komunikācija.
Arī tu esi grāmatu izdevējs. Kā tev liekas, kādā virzienā dodas grāmatu izdevniecība?
Ir tik daudz grāmatu, cilvēki ir kļuvuši daudz kritiskāki, visi meklē īstus dimantus. Ir daudz kolekcionāru, kas grib pirkt grāmatas, bet līmenis ar katru gadu kļūst arvien augstāks. To mēs arī pašlaik redzam, un līdz gada beigām izdosim piecas vai desmit tiešām izcilas grāmatas un dažas interesantas andergraunda grāmatas. Šajā desmit grāmatu topā es meklēju dīvainumu un neparastumu. Liels grāmatu klāsts sniedz izdevību vienmēr atrast kaut ko interesantu. Grāmatu mesēs lielākā daļa cilvēku tikai skatās grāmatas un pat nedomā tās iegādāties. Tas ir ļoti dīvains tirgus – ļoti maza grāmattārpu un grāmatizdevēju pasaule. Tas nav saistīts ar mākslas pasauli, tā ir ļoti maza niša, un tas tā vienmēr arī būs, nekas nemainīsies. Un kā jums šķiet – kādas ir grāmatu tirgus tendences?
Tagad tas kļūst arvien atvērtāks un ir mazāk atkarīgs no lielajiem izdevējiem. Arī pašizdoto grāmatu joma paplašinās, mākslinieki var izvēlēties mazāku tirāžu un lielāku brīvību, izvairoties no standartiem. Un, manuprāt, grāmatu tirgum joprojām ir potenciāls – pirms pāris gadiem bija vērojama tendence, ka grāmatas dizains sāka prevalēt pār pašu fotoprojektu, taču tagad grāmatas dizains ir vairāk saistīts ar fotogrāfijām un stāstu.
Jā, ir interesanti vērot mazu izdevniecību attīstību.
Tās ir daudz interesantākas un atvērtākas eksperimentiem, piemēram, ar izmēru vai materiālu.
Mana pēdējā grāmata tika izdota izdevniecībā Art Paper Editions Beļģijā. Viņi strādā ne tikai ar fotogrāfiem, bet arī ar māksliniekiem un dizaineriem.
Tu neesi savu grāmatu dizainers?
Nē, dizains ir jāapspriež ar dizaineru. Ir daudz lietu, par ko runāt, bet parasti šīs diskusijas ir par “jā” vai “nē”. Apspriežot jaunu projektu, jābūt abpusējai sapratnei. Taču jāpiesargās, nevar ļaut dizainerim pārņemt projektu, ideja ir tava. Pašlaik grāmatu tirgus ir tiktāl attīstījies, ka māksliniekam ir vara un izdevējs nav tas, kurš pieņem lēmumu. Man šķiet, ka šī sadarbība starp mākslinieku, fotogrāfu, dizaineru un izdevēju ir laba, tomēr tas arī ir veiksmes jautājums. Es redzu, kā jaunie fotogrāfi cīnās. Viņi tērē pārāk daudz laika un naudas, lai izdotu tādu grāmatu, kas visiem patiktu. Grāmatu veidošanai un izdošanai ir jābūt patīkamai! Nedrīkst to sarežģīt. Nevar pavadīt vairākus gadus, tikai piesaistot finansējumu. Tādā gadījumā varbūt jāķeras pie citas grāmatas.
Strādājot pie dažiem projektiem, es nemaldīgi jūtu, ka te varētu sanākt grāmata.
Jā, ja tā ir nepieciešamība, tad ir grāmata!
Man personīgi patīk vispirms veidot grāmatu un pēc tam izstādi, bet tagad mainīju secību – vispirms organizēju izstādi un pēc tam katalogu. Tajā pašā laikā katalogs ir mākslinieka grāmata, tomēr ne fotogrāmatas izpratnē.
Ir atšķirība starp katalogu un grāmatu…
Jā, bet es nekad neietveru tekstu savās grāmatās vai katalogos. Nekad!
Kāpēc?
Kad nopērku grāmatu, man šķiet daudz interesantāk pašam to atklāt. Es nekad nelasīšu tekstu, un man nav nepieciešams grāmatas skaidrojums, autora vai kuratora komentārs par paveikto. Ja tas patiešām ir nepieciešams, es tekstu pievienotu atsevišķi – tā, lai tas varētu izkrist un pazust. Ļoti svarīgs gan ir nosaukums! Tas var pilnībā mainīt darbu, tomēr jebkāda veida paskaidrojums ir briesmīga izvēle. Ja grāmatā tiek iekļauts teksts, lasītājiem tiek atvieglota darba uztvere.
***
Mākslas mesē Unseen Amsterdam daudzi savstarpēji saistīti pasākumi notiek katru dienu – tiek atvērtas grāmatas, atklātas izstādes un piešķirtas balvas. Galvenais uzsvars šajā nedēļas nogalē joprojām ir uz Vesterparku, jo te ir meses mājvieta. Pēdējā meses dienā man laimējās parunāt ar Klausu Kēreru (Klaus Kehrer), zināmu grāmatu izdevēju, kurš tikko kļuvis par galerijas īpašnieku un vadītāju.
Kehrer Berlin Galerie darbojas nepilnu gadu, bet tajā jau ir notikušas astoņas izstādes. Fotogalerija vērš skatītāju uzmanību uz dažādiem fotogrāfijas aspektiem un žanriem, kā arī uz vēsturi. Unseen Amsterdam Fair ir galerijas pirmā mākslas mese, un tajā galerija pārstāv trīs māksliniekus: jaunu poli Pjotru Zbirski (Piotr Zbierski), itāli Dāvidu Monteleoni (David Monteleone), kurš interesējas par postpadomju telpu un mesē izstādījis sēriju Maidans, un amerikāni Džefriju Silvertornu (Jeffrey Silverthorne) ar sēriju Sendvičs.
Tu esi mākslas un fotogrāfijas grāmatu izdevējs, darbojies šajā nozarē jau 20 gadus. Tagad tu maini darbības virzienu un atver fotogaleriju. Kā tu nonāci pie šāda lēmuma?
Es nemainu virzienu. Galerija ir papildu aktivitāte un papildinoša joma. Turklāt tas arī ir bijis diezgan ilgs sapnis, tāpēc šāds pavērsiens šķiet dabisks. Izdevēja darbs un galerijas vadītāja darbs nemaz nav tik tālu viens no otra. Manā izpratnē paplašināšanās uz galerijas biznesu šķiet diezgan loģiska, pat ņemot vērā visiem labi zināmo patiesību, ka tas ir grūts bizness.
Kā tu izvēlējies māksliniekus, kas pārstāvēs galeriju?
Mēs cenšamies noteikt, kuri mākslinieki varētu piesaistīt uzmanību. Mēs arī ņēmām vērā meses Unseen Amsterdam apmeklētāju viedokli. Mākslinieku izvēle ir atkarīga arī no tā, kā viņu darbi saskanēs diezgan mazā telpā.
Tava galerija atrodas Berlīnē, bet nepārstāv vācu māksliniekus, vismaz ne šajā mesē.
Protams, kā galerija mēs pārstāvam arī vācu māksliniekus, taču mākslinieki, kurus mēs aizvedām uz Unseen mesi, ir starptautiski. Mēs neuztveram galeriju kā vācu galeriju. Mākslas pasaule ir starptautiska, un nebūtu gudri orientēties tikai uz vācu māksliniekiem vai vācu tirgu. Izdevniecības biznesā mēs arī strādājam starptautiskā līmenī, tāpēc liekas tikai loģiski darīt to pašu galerijā. Orientēties uz starptautisku reputāciju nozīmē vienlaikus pārstāvēt vācu un ārzemju māksliniekus.
Šajā mesē tu piedalies pirmo reizi. Ko tu no tās gaidīji?
Man nebija nekādu vīziju, bet tiešām māca ziņkārība, kas šajā mesē notiek. Man ir interesanti uzzināt, kāda ir cilvēku reakcija uz mūsu pārstāvētajiem darbiem un kā apieties ar potenciālajiem pircējiem mesē. Unseen Amsterdam ir Eiropas līmeņa mese. Tāpēc tā šķiet īstā vieta, lai iegūtu priekšstatu, kas vispār tādās mesēs notiek.
Vai esi apmierināts ar rezultātiem?
Jā, bija vērojama liela interese par darbiem, ko rādījām. Ieguvām interesantus kontaktus ar institūcijām. Tāpēc man šī mese šķiet veiksmīga.
Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Es uztveru galeriju kā startup galeriju, pat ņemot vērā izdevniecības pieredzi. Pirmajos gados jāapbruņojas ar pacietību, lai iegūtu pieredzi, taču mēs piedalīsimies mesēs arī nākamgad. Doma ir panākt galerijas atpazīstamību ļoti īsā laikā.
Pamanīju, ka tevi uzrunāja daudz cilvēku – vai viņi joprojām tevi redz kā izdevēju vai tomēr kā galerijas vadītāju?
Tas ir interesants jautājums. Tiešām, cilvēki uzsāk sarunu ar citu mērķi. Pirms tam tas vienmēr bija saistīts ar grāmatām, bet arī mesē Unseen Amsterdam daži cilvēki mani uzrunāja saistībā ar grāmatu projektiem – pat ja nebija īstais laiks un vieta tādām sarunām. Citi mani uzrunāja saistībā ar pārstāvniecības projektiem galerijā. Mēs centāmies netērēt laiku uz projektiem, jo meses mērķis bija informēt par mūsu pārstāvētajiem māksliniekiem un pārdot viņu darbus.
Vai joprojām sadarbojaties ar izdevniecību?
Galerija un izdevniecība, protams, ir saistītas. Tomēr ne visi galerijas mākslinieki ir izdevuši grāmatu pie Kērera.
Kad redzi labu grāmatas projektu, vai nesāc uzreiz domāt par izstādi savā galerijā?
No tā nevar izvairīties. Dažreiz redzi projektu kā grāmatu, bet tad liekas, ka būtu labi arī sarīkot izstādi. Jau no pirmsākumiem galerija ir centusies būt neatkarīga no izdevniecības. Piemēram, ja mūs interesē kāda mākslinieka darbi, piekrītam, ka viņš strādā ar citu izdevēju.
