Nepabeigtā simfonija: stāsts par Strokina darba redakciju

Pie mums tā ir iekārtots, ka mākslasdarbi vai ar mākslu saistīti procesi, kuri vai nu pārkāpj, vai tikai uzduras ierastai kārtībai, izraisa sakāpinātu, kaut īslaicīgu drūvēšanos un pretēji to mērķiem uzmanības centrā izvirza personiskās jūtas, nevis plašākus jautājumus par Latvijas kultūru, mākslasdarba statusu vai daudzām citām stipri interesantākām tēmām. Tas var likties paradoksāli, jo Latvijā vismaz starp mākslas profesionāļiem itin populārs ir priekšstats, ka māksla ir vai tai vajadzētu būt daudz maz brīvai no praktiskās dzīves reglamentiem un tajā vēl arvien var atļauties to, ko citās dzīves sfērās darīt būtu nepieklājīgi. Māksliniekam būtu jārada, nevis naktīs jādrukā projekta pieteikumi, jācīnās ar automatizēto ierēdņu Pili un jāsit piere pret viņa darbības sasaisti ar kaulaino likumu kārtību. Tajā pat laikā tieši reizēs, kad mākslasdarbs vai mākslas notikums atduras pret rakstītiem vai nerakstītiem likumiem, diskusija lielākoties izčākst strīdos par to, kura tiesības vairāk aizskartas. Tā tas notika Ivara Grāvleja darba Informatīvi – muzikāls, vizuāls un interaktīvs ieskats dažu latvijas fotogrāfu daiļradē, kā arī Cits Purvītis 2013/2014 gadījumos. Grāvleja darba sakarā vairāk ir dzirdēts par to, vai tas tomēr nav plaģiāts, nevis par darba uzdotajiem jautājumiem. Savukārt Purvīša balvas kritika lielākoties uzlādēja mīlas/naida htoniskos spēkus un nevis noturīgas diskusijas par Latvijas mākslas vides neredzamo, jo pašsaprotamo uzbūvi.

Mākslas procesu šķietamās brīvības un neierobežotības problemātiskuma atsegšana nav nekas jauns un Latvijai savdabīgs. Tā pati piesavināšanās (appropriation) stratēģija, kuru savā darbā izmantoja Grāvlejs, ir viens no paņēmieniem, kas efektīgi spēj parādīt mākslas piesaisti pavisam pragmatiskiem likumiem un normām, kuru pārkāpšana var tikt risināta pat tiesas ceļā. Tajā pašā laikā dažādu tiesību un likumu sadursme mākslas arēnā var izrādīties gana būtiska un intriģējoša tēma pati par sevi, vēl neķeroties pie dziļajiem jautājumiem. To apliecina pavisam nesens strīds, kas uzliesmoja ap mākslinieka Andreja Strokina darbu Survival k(n)it 7 izstādē, kura bija skatāma no 4. līdz 20. septembrim bijušajā Latvijas Nacionālās bibliotēkas (turpmāk LNB) centrālajā ēkā uz Barona un Elizabetes ielu stūra.

Strokins savu Simfonija bibliotēkai veidoja no pamestajā ēkā atrastiem priekšmetiem – fotogrāfijām, krūzītēm ar sažuvušiem tējas maisiņiem, bibliotēkas lasītāju kartītēm, kādas ordenim līdzīgas piespraudes, ierāmētām bildītēm un citām lietām. Darbs ieņēma divas ar divām durvīm savienotas istabas. Pirmajā telpā iepretim istabu starpsienai, pa vidu durvīm bija izvietots galds, uz kura baltiem cimdiem varēja skatīt katalogu ar mākslinieka ielīmētām pamestajā ēkā atrastām fotogrāfijām. Ja skatienu no kataloga izpētes pacēla, pretim vērās uz sienas izvietots noslēpumains stikla trijstūris ar durvju actiņu vidū. Ieejot otrā telpā, kļuva skaidrs, ka actiņa ļauj atbrīvot savu skatienu no ķermeņa noteiktās klātbūtnes un atbildības sloga un teju dievišķi novērot citus apmeklētājus, kas tobrīd šķirsta to pašu katalogu. Pie panoptiskajam darba elementam pretējās sienas bija piekārta ierāmēta sausu ziedu un tikpat izžāvēta tauriņa kompozīcija, kuru mākslinieks bija papildinājis ar fotogrāfiju. Attēlā uz zaļi drapētas grīdas laiski atgūlusies pozēja dāma svinīgā tērpā, tai priekšā izkārtoti puķu pušķis un šampanieša pudeles. Kādam albumam Simfonijas otrās telpas daļā bija ierādīta solista loma. To apmeklētāji varēja šķirstīt, piesēduši pie apskatei speciāli paredzēta galda. Vēlāk izrādījās, ka albums ir LNB vispārējās lasītavas darbinieku ilggadēji veidota dienasgrāmata – ierakstītas dzejas, zīmēti ornamenti, ar fotogrāfijām atzīmēti pasākumi. Diezgan daudz personīgu bilžu – kāzas, bērni, jubilejas un vien kolēģu priekam paredzētas fotokolāžas.

Pēc izstādes apskates LNB izpilddirektorei Dzintrai Mukānei radās šaubas, vai visi kolēģi gribētu sevi šādi redzēt. Kā notikušo atstāsta izstādes kuratore Solvita Krese, albums tika uz laiku nodots LNB darbiniekiem apskatei pret solījumu to atdot atpakaļ. Darbinieku domas dalījās. Vieni priecājās, ka viņu dzejas iziet publikā, savukārt LNB grāmatu krātuves galvenā bibliotekāre Dagnija Jarāna šaubījās, vai šis gluži būtu īstais veids, kādā izrādīt savas kāzu bildes. Jau tā esot gana izbaudīta publiskas personas sievas loma, lai vēl gribētos atklāt privāta rakstura materiālus. Mukāne un Jarāna nebija pārliecinātas, vai dienasgrāmatā redzamie cilvēki, kas bibliotēkā vairs nestrādā, šādam albuma izmantojumam piekristu. Tādēļ telefonsarunā abas puses vienojās, ka albums māksliniekam netiek atdots, kā arī nepieciešams aizlīmēt izstādē eksponētajās fotogrāfijās redzamo cilvēku sejas. Bibliotēkas pārstāvji atzina, ka paši esot vainīgi pie tā, ka albums ēkā palicis starp citiem krāmiem. Krese piekāpšanos darba rediģēšanai pamato ar slimību un līdz ar to nespēju pilnībā iesaistīties mākslinieka un izstādes organizatoru interešu aizstāvībā. Kuratore nevēlējās saspīlēt attiecības ar LNB darbiniekiem arī tādēļ, ka jaunajā bibliotēkas ēkā ir plānota LLMC izstāde. Nenogludinātas attiecības pēc Kreses domām sadarbību ievērojami apgrūtinātu. Arī Strokins izmaiņām ir piekāpies, jo nav vēlējies domstarpības padziļināt, turklāt šie viņam ir bijuši pirmie šāda rakstura sarežģījumi darbu eksponēšanā. Krese uzskata, ka LNB pārstāvjiem tomēr neesot bijušas tiesības mākslasdarbā iejaukties.

Ņemot vērā, ka domstarpības jau ir atrisinātas, pašlaik var tikai prātot kā būtu, ja būtu, jo tomēr liekas, ka problēmu varēja risināt arī labāk. No vienas puses, nav gluži tā, ka LNB darbiniekiem nav nekādu tiesību celt pretenzijas pret viņu fotoattēlu izmantojumu mākslas darbā. Juriste Anita Kovaļevska rakstā Personas tiesības uz savu attēlu skaidro, ka mūsdienās cilvēktiesībās jau ir salīdzinoši reljefi iestrādātas arī tiesības uz savu attēlu. Pat Anglijā, kurā līdz nesenam laikam šo tiesību izstrādi kavēja tiesību uz vārda brīvību priviliģēšana, pēdējos gados svaru kausi sāk nosvērties par labu tiesībām uz attēlu. Tiesības nepiekrist savu attēlu publicēšanai vai izmantošanai mākslasdarbā ir jo nepārprotamākas gadījumos, kad attēlotas ir privātas situācijas, pie kurām pieder darba kolēģu ballīšu uzņēmumi, nemaz nerunājot par kāzām un bērnu portretiem. Kovaļevskas raksts nesniedz atbildi uz jautājumu, vai personai uz savu attēlu tiesības saglabājas, ja bilde tiek nozaudēta vai izmesta. LNB darbinieku dienasgrāmata, gan arī šādā rakursā raugoties, ir sarežģītāks gadījums, jo, piemēram, Dagnija Jarāna jau kādu laiku bija beigusi strādāt vispārējās lasītavas nodaļā, bet albums turpināja savu dzīvi citu darbinieku rokās. Līdz ar to, ja arī dienasgrāmata tika pamesta apzināti, diez vai Jarāna par tās pēdējo gadu eksistenci ir atbildīga. Jarāna stāstīja, ka daudzas lietas bibliotēkā tika atstātas nākamo īpašnieku “tīrītāju” ziņā, jo neviens neuzņēmās mest ārā kāda cita atstātas personiskas mantas. Iespējams albuma liktenis tika izlemts līdzīgi un kurš tad varēja iedomāties, ka pirmais, kam ēkā iekļuvušie laikmetīgie mākslinieki ķersies klāt, būs aizmirstībai nolemti krāmi!

Situācija tik interesanta ir tādēļ, ka tā ir vēl sarežģītāka. Kā tad ar autortiesībām? Pret tām šoreiz būtu jāizturas ar tikpat lielu cieņu kā pret personas tiesībām uz savu attēlu. Kaut vai tādēļ, ka darba izraisītajām domstarpībām, visdrīzāk, nepastāv jau gatavs risināšanas scenārijs. Strokina autortiesības uz sava darba veselumu būtu prasījušas vismaz nesteidzīgāku problēmas risināšanas manieri. Ja jau LNB darbinieki savu vainu atzīst, tad tā vietā, lai tik cieši turētos pie savas pozīcijas, taisnīgāk būtu bijis izrādīt gatavību dilemmā vidusceļu ievilkt simetriskāk. Lēmums albumu neatdot lielā mērā balstījās intuīcijā un minējumos par to, kas klāt neesošajiem varētu vai nevarētu patikt. Bet ja nu citi cilvēki albuma eksponēšanai piekristu? Tādēļ šāds apsvērums diez vai var kalpot par gana spēcīgu argumentu tam, lai mākslinieks principā atsakās no sava darba sākotnējās ieceres un to pārtaisa par ko citu. Jarānas kāzu bildes būtu bijis iespējams aizklāt vai kā citādi noslēpt apmeklētāju skatienam, tā darba vēstījumu tikai pastiprinot.

Cilvēka tiesības uz savu attēlu diez vai ir pieņemamas kā absolūts lielums. Ne vienmēr attēlotajiem ir iespējams atļauju paprasīt. Ne tikai tādēļ, ka viņi būtu miruši, bet arī tādēļ, ka attēlotais nav pazīstams vai atrodams. Strokinam nāktos doties bilžu apstiprināšanas odisejā, jo albuma gadījumā nav taču arī viena atbildīgā, kas par tā likteni var izlemt – tas ir sava veida kopīpašums. Varētu iebilst, ka albums pieder vispārējai lasītavai vai bibliotēkai kā tādai, tomēr šādas pretenzijas tika diskvalificētas albumu pametot, lai kā pēc tam bibliotēkas darbinieki sevi par to nevainotu. Ja jau kolektīvam dienasgrāmata būtu bijusi tik nozīmīga, tad, visdrīzāk, arī nebūtu ēkā palikusi.

Varētu turpināt iebilst, ka Strokinam bija visas iespējas atrastos materiālus pirms publicēšanas atrādīt LNB darbiniekiem, tomēr tādā gadījumā zustu paša darba jēga un intriga. Simfonijā bija svarīga tieši bijušās bibliotēkas ēkas pamestība, no kuras krājums ir pārvietots, atstājot dažādas vairs nevajadzīgas lietas. Līdz ar to Simfonija pati piedāvā fiktīvu kolekciju un tematizē zināšanu (svarīgā) atlases no pārpalikumiem (nesvarīgā) un to tālāknodošanas problēmu. Bibliotēka ne tikai saglabā un ļauj nākamām paaudzēm uzzināt savu priekšteču pagātni, bet tā ir arī neizbēgami selektīva un informāciju organizējoša institūcija, kas tādējādi vēsturi veido. Pēc Strokina vārdiem tā pati dienasgrāmata ir kulturāli ietilpīgs artefakts, analogs sociālā tīkla priekštecis, kurā manifestējas savdabīgas cilvēku attiecības. Līdz ar internetu izaugušām paaudzēm visdrīzāk nav ne jausmas par šādām komunikācijas formām un to pievilcību. Tādējādi dienasgrāmata kā šķietami nebūtisks vai primāri privāts priekšmets darbā kļuva par arhivēšanas vērtu pagātnes liecinieku. Ja pamestie materiāli tiktu saskaņoti, tad vēsturi atkal rakstītu no mākslinieka neatkarīgi spēki. Lai cik saprotamu un cilvēcisku iemeslu dēļ personiskās lietas ēkā bija atstātas, tās tomēr bija atstātas kāda cita ziņā. Un šoreiz kāds cits izrādījās nevis anonīms tīrītājs, bet gan mākslinieks, kas atrastās lietas transformēja interesantā un reflektīvā stāstā, kas turklāt tika veltīts pašai institūcijai un tās darbiniekiem. Darba sastāvdaļas bija paredzēts dāvināt bibliotēkai pēc izstādes beigām. Notikumu pavisam kuriozu padara tas, ka Strokina Simfonija bija vienīgais pašai bibliotēkai veltītais darbs Survival k(n)it 7 izstādē, kas savā ziņā ir uztverams kā reveranss Latvijas kultūras centram un tā darbiniekiem. Arī šajā gadījumā, līdzīgi kā ar Ivara Grāvleja karaoki vai Purvīša balvas kritiku, primāri svarīgais bija darba veselums un plašāks vēstījums, nevis personības un viņu intīmie noslēpumi, kurus tāpat izstādē neviens neatklātu. Fotogrāfijas diemžēl vai par laimi nav tik spēcīgas. Strokins personiskos attēlus neapgānīja un neizmantoja pašmērķīgai popularitātes vai atzinības gūšanai. Darba ideja ir gana labi pamatota, lai to nevarētu izsmelt vien vēlme paķīķerēt citu personīgajā dzīvē, par ko jau ironizē sienā iestrādātā actiņa. Darbs it analītiski kritisks, bet latviešiem tik raksturīgā poētiskā stilā, kas jebkādus asumus nogludina pirms tie radušies. Tāpēc nav liels brīnums, ka Strokins par notikušo runā ar mielēm un piemin cenzūru, kaut šoreiz vārds diez vai ir piemērots.

Simfonija un ap to izvērsušās peripetijas aktualizē ne tikai mākslas un tiesību attiecības, bet vairākas citas saistošas tēmas. Te tikai pieminēšu divas, apzinoties portāla raksta apjoma pieklājības robežas, kuras jau tāpat ir pārkāptas.

Pirmkārt, gan Strokina darbs, gan tas, ka šāda veida mākslas prakses pasaulē pastāv jau labu laiku, norāda uz būtiskām pārmaiņām attēla sociālo lomu un statusa izpratnē. Mākslinieciski interesants un augstvērtīgs vairs nav tikai paša mākslinieka radīts fotogrāfisks tēls, bet gan viņa lietpratīgā skatījuma saskatīti, atlasīti un aranžēti nemākslinieciski momentuzņēmumi. Visdrīzāk šāda pievēršanās liecina arī par sava veida krīzi mūsdienu fotomākslā, jo bieži vien atrastie attēli ir pārsteidzošāki, aizraujošāki un dzīvāki par ambīciju un laikmetīgu aktualitāšu nomāktajiem, formāli perfektajiem, bet saturiski pārlieki izdomātajiem kadriem. (Strokina paša veidotās bildes gan ar šīm problēmām neslimo.)
Par izmaiņām attēlu sociālo lomu izpratnē signalizē arī privātā un publiskā robežu elastība interneta laikmetā. Tas pats Ivars Grāvlejs parādīja, apkopojot fotoesejā Latvian Girls and Boys draugiem.lv profilos atrodamus attēlus, ne vien Latvijas sabiedrības plašo interešu un amizieru spektru, bet arī aktualizēja attēla privātumu. Līdz ar internetu šī kategorija ir kļuvusi problemātiska. Ja jau izstādies apskatei teju neierobežotam skaitam skatītāju, kādēļ lai tavus attēlus neizmantot mākslasdarbā? Strokina Simfonijā savukārt kondensējas pamatīgi atšķirīgu privāta attēla vērtības izpratņu sadursme. Tādēļ nedaudz naivs liekas mākslinieka sākotnējais pieņēmums, ka bibliotēka šādiem darbiem ir atvērta. Cilvēki, kuri dienasgrāmatas publicēšanai iebilda, pamatoti apelē pie diezgan stabila privātu un publisku attēlu nošķīruma. Noteikti attēli ir domāti noteiktu cilvēku un ne jebkuram skatienam. Te atkal var purināt pirkstu un atgādināt par fotogrāfiju atstāšanu, tomēr tas ir kas Latvijā salīdzinoši jauns, ka atstātas vai izmestas lietas nonāk mākslas izstādē.

Otrkārt, Simfonija kārtējo reizi apstiprina fotogrāfijas varu, kuru tie paši sociālie tīkli jau ir transformējuši un turpina transformēt pavisam citā veidolā. Strīdus ābols taču nebija pati dienasgrāmata ar personiskajiem ierakstiem, novēlējumiem un radošajām izpausmēm, bet fotogrāfijas. Fotogrāfija jau kopš tās izgudrošanas tiek uztverta kā īpaši piesaistīta cilvēka identitātes izjūtai un paštēlam. Mūsdienās diez vai sastapsiet kādu, kas līdzīgi Onorē Balzakam vairās no fotoaparāta, jo uzskata, ka modernās attēlošanas tehnoloģijas izzog dvēseli. Tajā pat laikā itin bieži nākas dzirdēt sodīšanos par to, kā tas un šitas sociālajos tīklos publicē jaundzimušu bērnu vai citādi intīmas bildes. Līdz pat mūsdienām fotogrāfija ir saglabājusi kaut ko no tās pavisam pozitīvā nozīmē arhaiskās, realitāti iebalzamējošās varas un ar to, visdrīzāk, der rēķināties gan tiem, kas savas fotogrāfijas internetā publicē vai kā citādi uztic citu radošajām idejām, gan arī tiem, kas attēlus izmanto savos darbos.

Gatavojot šo rakstu, radās iespaids, ka no visām pusēm tieku turēts aizdomās par vainošanu. Ik pa laikam izpelnījos asāku reakciju, jo centos vienlīdz iejusties visos viedokļos un balansēt uz smalkās neitralitātes virves, vai arī man atkārtoti bija jāapstiprina, ka nekāda konflikta jau vairs nav un viss taču ir labi. Varu vēlreiz tikai apstiprināt, ka vaina Simfonijas redakcijas gadījumā ir pats nesvarīgākais problēmas aspekts, turklāt par iznākumu vienlīdz līdzatbildīgi ir visi iesaistītie. Piemēram, ja Strokins un izstādes organizatori nebūtu piekāpušies, bet uzstājuši uz detalizētāku problēmas apspriedi, LNB pārstāvjiem rastos iespēja problēmu saprast arī no pretējās puses un patiešām atsvērt un izlīdzināt savu primāro neērtības sajūtu. Galu galā šāda mākslas prakse Latvijā ir kas salīdzinoši jauns un nevar no visiem gaidīt tūlītēju sapratni. Par spīti tam, ka autora reakcija bija tāda, kāda nu pirmajās reizēs mēdz būt, pēc tam sodīties par cenzūru ir lieki. Sen kā jau dzīvojam brīvā un patstāvīgā valstī, kurā, starp citu, autortiesību likums māksliniekam sniedz gana virāžas iespēju, lai viņš nepaliktu pilnīgi bezpalīdzīgs. Šoreiz gan lēnprātīgu pieeju domstarpību risināšanai kavēja izstādes salīdzinoši īsais eksponēšanas laiks. Tā diskutējot, izstāde sen būtu beigusies. Tomēr laika zudums iespējams atmaksātos vērtīgos ieguvumos – savstarpējā izpratnē, ieinteresētībā pretējās puses pretenzijās un tiesībās, taisnīguma apziņā un solī pretim koleģiālākai domstarpību risināšanas tradīcijai Latvijā.