Encontros da Imagem. Festivāls festivāla pēc
Septembra nogalē fotogrāfijas festivāls Encontros da Imagem jeb Attēlu satikšanās svinēja 25. jubileju. Pasākums notiek Brāgā, nelielā Portugāles ziemeļrietumu pilsētā stundas attālumā no valsts otrās lielākās apdzīvotās vietas Porto. Tie, kas seko līdzi fotogrāfijas notikumiem Eiropā, kaut ko par šo festivālu noteikti būs dzirdējuši vai kaut vai pamanījuši tā košo un dekoratīvo dizainu. Arī es jau pāris gadu biju ievērojusi Encontros da Imagem sludinātos konkursus un notikumus, bet festivālu apmeklēju pirmo reizi saistībā ar ISSP rīkoto starptautisko meistarklasi, kuras otrā sesija notika tieši šī festivāla ietvaros.
Kā jau parasti fotofestivālos, arī Encontros da Imagem atklāšanas nedēļas programmā bija portfolio skate, izstāžu atklāšanas, projekcijas, publiskās lekcijas un grāmatu tirgus. Portfolio skate EI Award noritēja divas dienas un pulcēja ap 90 fotogrāfu, tā veidota kā konkurss trīs kārtās. Pirmkārt, jāiztur konkurence starp simtiem pieteikumu, lai tiktu izvēlēts skatēm, tad pēc šīm divām dienām noslēguma pasākumā vērtētāji izvēlējās kādus padsmit finālistus, no kuriem – vienu uzvarētāju, kam tiek dota iespēja rīkot personālizstādi Encontros da Imagem 2016, kā arī veidot izdevumu sadarbībā ar izdevniecību Éditions Bessard. Pirmo vietu šogad ieņēma spānis Viktors Enričš (Victor Enrich), kas, pārstrādājot arhitektūras fotogrāfijas, veido attēlus ar iedomātām konstrukcijām – tehniski perfekti uzbūvētas digitālas celtnes ar sirreālu sajūtu.
Grūti teikt, kāds bija portfolio skašu dalībnieku ieguvums. Dalība bija dārgs prieks – 25 eiro, lai pieteiktos pirmajai kārtai, un tad, ja tiec izvēlēts starp 90 pārējiem fotogrāfiem, jāmaksā vēl 100 eiro, lai piedalītos pašās skatēs. Lai gan pieaicināto ekspertu komisija bija pietiekami respektabla – žūrijā bija Photo España dibinātājs Alehandro Kastejotī (Alejandro Castellote), Kaseles Fotogrāmatu festivāla dibinātājs Dīters Noiberts (Dieter Neubert), kādreizējais Time Magazine un Russian Reporter Magazine fotoredaktors Andrejs Poļikanovs (Andrei Polikanov), Éditions Bessard direktors Pjers Besārs (Pierre Bessard), kā arī citi kuratori, redaktori un eksperti –, jāatzīmē, ka šai izlasē tomēr nebija neviena superstāra, kas, iespējams, attaisnotu augsto dalības maksu. Radās sajūta, ka lielākā daļa ekspertu, kā parasti, bija vidēji lielu fotogrāfijas festivālu vai galeriju pārstāvji, kas braukā no viena šāda pasākuma uz nākamo. Lai gan portfolio skates vienmēr ir finansiāls ieguldījums, ar kura palīdzību jācenšas maksimāli efektīvi “tīkloties”, Encontros da Imagem piemērs kārtējo reizi lika pāromāt to, cik tālu aizved lielā investīcija, kas nepieciešama, lai piedalītos šādā pasākumā (bez dalības maksas, ir taču arī jātiek uz Portugāli, jāēd un kaut kur arī jāpaguļ!).
Piedalījos festivālā kā viesis bez portfolio skašu randiņiem, tādēļ pirmās divas dienas, jāsaka godīgi, bija diezgan garlaicīgas tiem, kas konkursā nepiedalījās, jo pasākumi katru dienu sākās tikai vēlu vakarā. No trešdienas līdz piektdienai pirmie publiskie pasākumi sākās tikai ap deviņiem desmitiem vakarā, tāpēc katru dienu bija jāmeklē alternatīvas aktivitātes mazajā Brāgā. Festivāla pirmajā oficiālajā vakarā tika atklāta izstāde Illusion Lab of Happiness: Discovery Awards 2015 jaunajiem autoriem, kas iesūtīja savus darbus festivāla izsludinātajā konkursā. Lai nokļūtu pasākumā, viesi tika vesti ar autobusu uz klosteri krietni ārpus Brāgas centra. Milzīgajā un ārkārtīgi skaistajā kompleksā izstāde aizņēma tikai vienu vidēja izmēra telpu, kurā bija izstādīti 18 jauno autoru darbi. Daži no autoriem ir jau diezgan pazīstami, piemēram, Lorensa Rasti (Laurence Rasti), kuras burvīgā sērija Irānā homoseksuāļu nav (Il n’ya pas d’homosexuels en Iran) ir tikusi jau daudzviet publicēta, kā arī pagājušajā gadā iekļuva prestižajā Aperture Portfolio Prize fināla trijniekā. Diemžēl no Rasti un citu autoru darbiem bija iespējams apskatīt tikai pāris attēlu, jo katram fotogrāfam bija atvēlēts diezgan maz vietas. Izstāde apvienoja pašlaik aktuālākās laikmetīgās fotogrāfijas tendences, sākot no tā dēvētā jaunā formālisma līdz projektiem, kas balstīti uz arhīvu materiāliem, kas pats par sevi nav ne labi, ne slikti, bet jāatzīst, ka īpašus pārsteigumus šī kolekcija nesagādāja.
Ceturtdien atklāja Karlosa Spotorno (Carlos Spottorno) The PIGS – ironisku stāstu par parādu un finansiālu neveiksmju nogurdinātajām Eiropas dienvidu valstīm Portugāli, Itāliju, Grieķiju un Spāniju. Vēlāk atvērās festivāla kūrētā izstāde Seeing is Believing un fotogrāmatu konkursam iesūtīto darbu kolekcija. Atklāšanu pavadīja vairākas īpatnējas performances, kuru loma pasākumā nebija līdz galam skaidra. Īpaši slaveno autoru izstādes – Rodžera Ballena (Roger Ballen) Asylum of Birds, Kristinas de Midelas (Cristina De Middel) This Is What Hatred Did un Fila Toledano (Phil Toledano) Maybe tika atklātas sestdien pa dienu. Tāpat sestdien atvērās poļu autora Tomaša Lazara (Tomasz Lazar) Theater of Life un jauno ķīniešu fotogrāfu izstāde – New Visions of Chinese Photography. Tajā piedalījās arī kontraversiālais un strauju starptautisku ievērību guvušais Rens Hangs (Ren Hang), kura darbus dzimtajā Ķīnā daudzviet aizliegts rādīt un pašam fotogrāfam ir draudēts ar apcietināšanu.
Slaveno fotogrāfu piesaiste festivālam liecina par organizatoru ambīcijām – tāpat kā 25 gadus vecam jaunietim, arī Encontros da Imagem jūtamas cerības uz panākumiem bagātu nākotni. Tajā pašā laikā nepameta sajūta, ka šīm ambīcijām nav idejiska pamatojuma. Festivāls atstāja iespaidu, ka veidotājiem īsti nav vīzijas par to, ko viņi grib pateikt un parādīt, un tiek radīts notikums notikuma pēc. Festivāla tēma Vara un ilūzija (Power and Illusion) ir tik plaši interpretējama, ka, protams, tur klāt var pievilkt visu, sākot no acīmredzami politiskiem stāstiem kā Spotorno The PIGS līdz Hanga bildēm, kurās redzami kaili viņa draugi un paziņas, un atkarībā no tā, ko katrs izvēlas saredzēt aiz pašas fotogrāfijas, arī šī vizuāli izteiksmīgā darbu sērija var tikt pievilkta varas vai ilūzijas tēmām, jo interpretācijas potenciāls šiem konceptiem ir gandrīz bezgalīgs.
Droši vien tāpēc radās tik daudz jautājumu par saturu – kāpēc tiek rādīti tieši izvēlētie autori, vai tikai tāpēc, ka daudzi no viņiem ir vienkārši slaveni? Kā un kur viņus izvēlas izstādīt? Kā savstarpēji sasaistīt redzēto? Mūsdienās, kad Eiropā teju katrā otrajā pilsētā notiek kāds fotogrāfijas festivāls, ir svarīgi atrast veidu, kā savu notikumu atšķirt no pārējiem. Kā festivāla viesim man būtu bijis interesantāk redzēt, kas notiek portugāļu foto vidē. Bet, kā mani kādreiz gudri pamācīja viens pasniedzējs, neviens neiet uz atklāšanu, lai apskatītu izstādi. Arī uz festivālu liela daļa ļaužu nebrauc skatīties darbus, bet socializēties, un šādā tīklošanās pasākumā bieži par veiksmi vai neveiksmi liecina sakrāto vizītkaršu skaits, nevis mākslinieciskais pārdzīvojums. Un, tā kā Brāgā bija ieradušies daudz citu Eiropas fotofestivālu pārstāvju, socializēšanās iespējas bija plašas. Daudz mazāk bija iespēju satikt svaigus attēlus.
