Tomass Demands. Papīra atmiņu ilūzijas

Domājot par Vācijas fotogrāfiju, pirmās asociācijas saistās ar bezkaislīgu, no pasaules atsvešinātu, konceptuālu fotogrāfiju, kuras uzmanības lokā ir dažādas industriālās un urbānās pasaules nianses. Spilgtākie piemēri ir Hilla un Bernts Beheri, kuru apmācītie un iedvesmotie fotogrāfi Andreass Gurskis (Andreas Gursky), Tomass Struts (Thomas Struth), Kandida Hēfere (Candida Höfer), Tomass Rufs (Thomas Ruff) veidojuši un nostiprinājuši Diseldorfas fotogrāfijas skolas tradīciju. Viņu darbi pasaules lielākajos mākslas centros ir ārkārtīgi pieprasīti. Par savdabīgu alternatīvu tiek uzskatīts Minhenē dzimušais Tomass Demands (Thomas Demand, 1964), kurš, tāpat kā tikko minētie fotogrāfi, pabeidzis Diseldorfas Mākslas akadēmiju un veido ārēji bezpersoniskus un vēsus darbus, kuros mijiedarbojas fotogrāfija, arhitektūra un skulptūra. Viņš tiek uzskatīts par vienu no īpatnējākajiem un veiksmīgākajiem savas paaudzes laikmetīgajiem māksliniekiem Vācijā.

Tomass Demands karjeras sākumā aizrāvās ar tēlniecību. Studējis pie tēlnieka Friča Šveglera (Fritz Schwegler), kurš mudināja pētīt izteiksmīgos arhitektūras modeļus Diseldorfas Mākslas akadēmijā. Sākotnēji Demands izmantoja fotokameru tikai, lai fiksētu savas ātri gaistošās papīra konstrukcijas. 1993. gadā viņš sāka veidot darbus tikai ar mērķi tos fotografēt. Tāpat kā Diseldorfas skolas pārstāvji, Demands veido lielizmēra attēlus. Taču tā vietā, lai meklētu mākslas darba materiālu ainavās vai starp ēkām un pūļiem, viņš izmanto dažādos masu medijos atrastus attēlus, pēc kuru parauga no krāsaina kartona un papīra veido lielizmēra modeļus, kurus nofotografē un uzreiz iznīcina. Lielākoties visi izvēlētie materiāli ir saistīti ar publiskiem, satraucošiem un lielu rezonansi ieguvušiem notikumiem. Demandam ir svarīgi satvert un parādīt notikušo: “Manuprāt, daudzas lietas pirmo reizi mums kļūst redzamas tieši caur attēliem, kuros tās ir attēlotas. Attiecībā uz mākslu mēdz uzskatīt, ka tā liek palūkoties uz realitāti no jauna skatpunkta. Pateicoties realitāti atspoguļojošiem attēliem, mēs tiekam informēti par ļoti daudziem faktiem.” Mākslinieku nodarbina arī vēstures un atmiņas koncepts: “Kad atceramies konkrētus dzīves notikumus vai arī apspriežam redzēto, piemēram, attēlus, mēs dažas nianses izlaižam, bet pievienojam klāt citas. Katru reizi atcerēšanās tiek konstruēta no jauna. Tas maina lietas, un tieši šis process mani interesē attēlos.” ¹⁾Interview with Thomas Demand about his work and method. Constructing the Authentic http://channel.louisiana.dk/video/thomas-demand-constructing-authentic

Pirmo reizi raugoties uz viņa attēliem, to nozīmību uzreiz grūti novērtēt. Fotogrāfijās redzamas tukšas telpas bez paskaidrojošiem komentāriem vai norādēm. Pat izstādēs Demands neizmanto papildu informāciju. Acīmredzami mērķis ir neizsaukt apmeklētājos nekādas vizuālas asociācijas, drīzāk gan radīt ilūziju par redzamā autentiskumu. Viņš apzināti norāda tikai fotogrāfijas uzņemšanas gadu, nenorādot vietu. Daudzi no izvēlētajiem stāstiem ir saistīti ar vardarbību vai citiem drūmiem notikumiem. Lūkojoties uz konferences telpu (Raum, 2004), pilnu ar būvgružiem, paiet kāds laiks, kamēr tajā pazīstam vietu, kur notika neveiksmīgais Hitlera slepkavības mēģinājums, arī par attēlu ar apbružāto virtuvi (Küche, 2004) ne uzreiz ir skaidrs, ka tā ir telpa, kur Irākas diktators Sadams Huseins gatavoja sev maltīti, pirms tika sagūstīts. Absolūtā minimālismā veidotais gaitenis (Flur, 1995) aizved uz sērijveida slepkavas Džefrija Damera (Jeffrey Dahmer) dzīvokli, Ofiss (Office, 1996) atjauno Austrumberlīnes komunistiskā marionešu režīma slepenpolicijas Stasi mītni. Iekšpagalms (Backyard, 2015) ataino 2013. gada Bostonas maratona spridzinātāja un nelaiķa Tamerlana Carnajeva (Tamerlan Tsarnaev) mājas iekšpagalmu. Tukšā istaba ar identiski pelēkām kastēm un plauktiem rekonstruē vācu režisores un fotogrāfes Lenijas Rīfenštāles (Leni Riefenstahl) arhīvu (Archive, 1995). Visas kastes ir vienādos izmēros, šķietami nebeidzamā daudzumā, bez jebkāda marķējuma. Autors tādējādi komentē nacisma propagandas ietekmēto Rīfenštāles mākslu un Hitlera centienus iznīcināt individuālo identitāti. Šī monotonija atmodina izdzēstās atmiņas un apzināti sajauktos pierādījumus. Ainā jūtamais tukšums atgādina par attālumu starp cilvēkiem, atainoto vietu un atsauktajiem notikumiem un fotogrāfijas spēju stāties atmiņas vietā, aizstāt reālo.

Demonstrējot ārkārtīgi smalku griešanas, locīšanas, saskaņošanas prasmi un bezgalīgu pacietību, Demands izveidojis arī vairākas īsfilmas. Vērts pieminēt 15 mēnešus veidoto 100 sekundes garo video filmiņu Pacific Sun (2012). Tā aizgūta no youtube izplatītā video, kurā redzama traģiska aina ar vētrā iekļuvušo kruīza kuģi Pacific Sun: šūpojošais klājs cilvēkus un mēbeles mētā no viena sāna uz otru. Demandu ieinteresēja šīs sarežģītās kustības, un viņš izveidota ainas papīra alternatīvu, bet tajā, kā ierasts, nav cilvēku, atstātas tikai lietas – krēsli, galdi, kases aparāti, kafijas tasītes. Kaut arī darbi pirmajā acu uzmetienā maldina ar reālistiskumu, tomēr tajos redzamās skulptūras ir apzināti vienkāršotas un attīrītas no identificējamām iezīmēm. Konstruējot savus modeļus, autors rūpīgi likvidē jebkādas cilvēka atstātās pēdas – pašus notikumu dalībniekus, kā arī briesmīgos, asiņainos pierādījumus. Demands saka, ka nejūt vajadzību attēlot cilvēkus: “Tur visur ir viena persona – es. Tad ir arī skatītājs. Bez viņa maniem darbiem nav nozīmes.” ²⁾Tylevich, Katya. Hide and Seek http://www.katyatylevich.com/pdf/demand.pdf Mākslinieks netieši pievērš uzmanību cilvēku spējai atcerēties noteiktus notikumus vairāk, citus mazāk, atkarīgi no tā, cik bieži šie notikumi redzami masu medijos. Tiek atjaunota pagātne, lai to vēlreiz apmeklētu, nokļūstot vietās, kurās nekad nav būts: “Esmu skulptors, kurš pakļauj medijus.” ³⁾Weingart, Ken. An Interview with German Fine Art Photographer Thomas Demand http://petapixel.com/2015/09/22/an-interview-with-german-fine-art-photographer-thomas-demand

Viens no pēdējiem autora projektiem ir vairāku gadu garumā veidotās grāmatas The Dailies izdošana šīgada oktobrī. Atšķirībā no iepriekšējiem projektiem, kuru pamatā bijuši kulturāli, sociāli nozīmīgi jautājumi vai ar vēsturisku un politisku kontekstu piestrāvota vide, šajā projektā autors smēlies iedvesmu ikdienišķās situācijās: “Mēģināju parādīt to, kas mani uztrauca vakar.” Šis projekts ir ievērojams arī ar darbu veidošanas specifiku – attēli tika izdrukāti, izmantojot mūsdienās reti lietotu un darbietilpīgu krāsu pārneses procesu (dye-transfer process), kas piedāvā intensīvu krāsu kvalitāti, ko plaši izmantoja 70. gadu amerikāņu krāsu fotogrāfijā. “Tas bija daudz sarežģītāk, nekā es biju domājis. Katru darbu nācās veidot 40 stundas, un klāt nāk vēl mēnešiem ilga sagatavošanās.” ⁴⁾Blanch, Andrea. Interview with Thomas Demand: Demannds way http://museemagazine.com/art-2/features/interview-with-thomas-demand-demannds-way Autoru vienmēr interesējusi cilvēku tendence raudzīties atpakaļ pagātnē, doma, ka agrāk viss bija labāk. Demands tiecas izaicināt cilvēka prātu pārvērtēt savus spriedumus par bijušo un pārskatīt kolektīvās un personiskās atmiņas jautājumus.

Tomasa Demanda izstāde The Daily Show, kura sastāv no sērijas The Dailies darbiem, nesen atklāta Glāzgovas vizuālās mākslas centrā The Common Guild, kur būs apskatāma līdz 13. decembrim. No 5. oktobra līdz 6. decembrim 20 minūšu brauciena attālumā no Diseldorfas bijušajā raķešu stacijā Raketenstation Hombroich, kuras kādreizējos bunkuros iemājojušas mākslas galerijas ar Sizas paviljonu, būs iespēja skatīt Demanda darbu izlasi no jaunās sērijas Model Studies par mākslinieka attiecībām ar dažādiem arhitektūras modeļiem un to, kādām detaļām viņš izvēlējies pievērst uzmanību. Izstāde Latent Forms būs apskatāma no 13. oktobra līdz 19. decembrim Londonas laikmetīgās mākslas galerijā Sprueth Magers.