Intervija ar Diānu Tamani

Vēl līdz 29. oktobrim latviešu mākslinieces Diānas Tamanes (1986) darbs The Typology of Touch (Pieskāriena tipoloģija) apskatāms HISK mākslas institūta grupas izstādē And it Doesn’t Matter if the Phone Rings (Nav svarīgi, ja telefons zvana) 6. Maskavas biennālē. Diāna absolvējusi Tartu Mākslas koledžu, ieguvusi maģistra grādu Sint-Lukas Briseles Universitātes mākslas un dizaina koledžā un patlaban studē HISK institūtā Beļģijā. Viņa galvenokārt strādā ar fotogrāfiju, video un skaņu, pievēršoties identitātes, atmiņas, ģimenes saišu un distances tēmām. Diānai bijušas personālizstādes Tartu Mākslas namā, Recyclart Briselē, Y galerii Tartu un viņa piedalījusies grupu izstādēs Beļģijā, Krievijā, Turcijā, Igaunijā, Lietuvā un Latvijā.

Kādi darbi redzami Maskavas biennālē?

Piedalos ar darbu The Typology of Touch, kas augustā tika izstādīts Tartu Mākslas namā. Projekta Fabrika telpām pielāgotajā izstādē ir četras fotogrāfijas, kurās redzama manas ģimenes sieviešu āda, sākot ar mani un beidzot ar manu vecvecmāmiņu. Tie ir melnbalti attēli – mūsu muguras palielinājumā. Man patīk, ka tie izskatās kā sienas un ir tik klusi kā sienas. Man patīk klusums, un es vēlos, lai mani darbi būtu klusi, bet radītu spriedzes sajūtu. Izstādē ir arī pastkartes ar manas mātes padomiem, kurus viņa man nosūtīja šī gada janvārī. Tās apmeklētāji var ņemt līdzi. Bieži savos darbos kā jēlmateriālu izmantoju autobiogrāfiskus elementus. Mani interesē ikdienas banalitāte, nenozīmīgi notikumi, kaut kas salauzts vai nefunkcionējošs.

Tu esi dzimusi un augusi Latvijā, tava ģimene joprojām šeit dzīvo, tu pati patlaban dzīvo un strādā Beļģijā. Kā gadījies, ka tevi bieži pieskaita Igaunijas māksliniekiem?

Vari mani saukt par igauņu, latviešu vai beļģu mākslinieci, man tas nav svarīgi – jūtu ciešu saikni ar visām šīm vietām.

Mācījos Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, kur pēdējos divos gados mums bija fotogrāfijas kurss, lielākoties analogie procesi. Toreiz iemīlējos fotogrāfijā, bet tolaik Latvijā nebija iespējams iegūt augstāko izglītību fotogrāfijā. Man bija 20 gadu un es neuzdrošinājos doties tālu prom no mājām, tāpēc devos uz Igauniju studēt fotogrāfiju Tartu Mākslas koledžā. Tas bija lielisks laiks, Tartu nodzīvoju sešus gadus, ieguvu bakalaura grādu fotogrāfijā, un sāka nākt piedāvājumi. Es vienmēr priecājos par iespēju atgriezties Igaunijā, man patīk turienes mākslas vide un man tur ir bijusi laba pieredze. Taču lielākā daļa darbu tapuši manā dzimtajā pilsētā Rīgā.

Teici, ka biji iemīlējusies fotogrāfijā, taču pēdējos gados esi arvien vairāk attālinājusies no fotogrāfijas, biežāk izmantojot video un skaņu. Kas mainījās?

Nedomāju, ka esmu attālinājusies no fotogrāfijas, mans domāšanas veids joprojām ir ļoti fotogrāfisks. Man patīk fotogrāfija visās tās formās. Vienkārši mediju robežas ir saplūdušas. Vienā brīdī man apnika visa šī ideja par fotogrāfisku projektu: 15–20 attēli, noteikts akadēmisks to prezentēšanas veids. Patiesībā lielākoties iedvesmojos no filmām un literatūras. Vienā brīdī jutu, ka man nepieciešams kas vairāk par fotogrāfiju, lai realizētu savas idejas un spētu pilnībā izteikt sevi. Gribu mazliet it kā karāties gaisā, nezināt, vai iecerētais strādās vai ne. Gribu pati sevi pārsteigt.

Mani vairāk interesē domāt par telpu, par skatītāja horeogrāfiju, kā viņš kustēsies telpā. Piemēram, Tartu mākslas galerijā, paskatoties uz saviem darbiem pie sienas, pirmo reizi sajutu, ka tie atdzīvojas. Domāju, tas bija tāpēc, ka atsevišķas izstādes daļas salikās kopā tikai divas dienas pirms atklāšanas. Izstādē ir audio darbs, kur mana mamma, kas pēdējos divus gadus strādā par smagās mašīnas šoferi, man zvana darba laikā. Var dzirdēt vienīgi manu mammu, viņas augošo aizkaitinājumu, bet nevar dzirdēt manu balsi. Mēs apspriežam, kā viņai vajadzētu filmēt video manai izstādei. Sākumā viņa nezināja, ka izmantošu šo telefonsarunu. Es pati to nezināju. Domāju, ka noņemšu skaņu. Taču beigās sapratu, ka šī saspringtā saruna ir izšķiroša – neērta un tāpēc svarīga. Es negribēju to otrreiz klausīties. Man vienmēr bijis būtiski pārbaudīt savas un savas ģimenes robežas. Ja jūtu, ka kaut ko nevēlos darīt, nodomāju – OK, tas ir tas, kas man jādara! Būt drosmīgai man nozīmē arī būt ievainojamai.

Kā jūtas tava ģimene par jūsu attiecību izlikšanu uz paplātes?

Pat ja viņi dažkārt pilnībā nesaprot manus nodomus, mana ģimene mani ļoti atbalsta. Piemēram, sākumā mana vecmāmiņa nesaprata, kāpēc mums vēlreiz jātaisa tas pats video, ja jau tas vienreiz izdarīts.

Tai pat laikā es ieturu noteiktu distanci, tā varētu būt jebkura cilvēka ģimene. Mēs kļūstam par modeļiem, par atsauces punktiem.

Vai tu domā video, kuros jūs nekustīgi sēžat kameras priekšā?

Jā, bet tagad tas jau ir kā rituāls. Kad atbraucu uz Rīgu, mēs apsēžamies uz dīvāna un skatāmies kamerā. Viņas vairs neuzdod jautājumus, un es redzu, ka varu ar viņām izmēģināt arvien vairāk.

Tavā izstādē Tartu bija četri šādi video darbi. Kā tu sāki tos veidot? Vai filmē katru reizi, kad atbrauc uz Latviju?

Sāku pirms laba laika – kādiem gadiem sešiem. Sākumā vienkārši fotografēju mūs, sēžam uz dīvāna, katru reizi vienu un to pašu uzstādījumu. Taču vienā mirklī savam darbam vēlējos pievienot laika aspektu. Kā paskaidroju iepriekš, tas kļūst par rituālu, sava veida meditatīvu procesu. Kustīgais attēls piešķir zināmu spriedzi, kas ir pilnīgi atšķirīga sajūta nekā fotogrāfijā, un man tas patīk. Tagad filmēju katru reizi, kad atbraucu uz Latviju, jo nezinu, cik ilgi vēl visas būsim kopā. Manai vecvecmammai ir 92 gadi.

Metaforiski izsakoties, tas ir kā zūmēšana tuvāk un tālāk. Sajūta ir līdzīgai tai, kad nevari tumsā nofokusēt fotoaparātu. Mēģini pietuvoties no dažādiem leņķiem, nezinot, cik tuvu vai tālu atrasties.

Tavos darbos nav vīriešu.

Mans vectēvs un vecvectēvs nomira jau pirms laba laika. Turklāt mani interesē tieši mātes un meitas attiecības. Mani pārsteidz, ka eksistē šī sieviešu ķēde un spēcīga saite starp viņām.

Pieminēji, ka tevi lielā mērā ietekmē kino un literatūra. Vai vari nosaukt kādus piemērus?

Pirms dažiem gadiem atklāju režisori Šantalu Akermani (Chantal Akerman). Viņas darbos liela nozīme ir laika plūdumam – laiks kļūst smagāks, un tu to izjūti arvien vairāk un vairāk. Gan Akermanes mākslas filmās, gan eksperimentālajās dokumentālajās filmās bieži parādās viņas mātes tēls. Tāpat ar brazīliešu rakstnieci Klarisu Lispektori (Clarice Lispector), kura neizmanto gramatiku vispārpieņemtā veidā – dažkārt teikums sākas un pazūd gravitāte. Viņa tevi aizved kaut kur, tu īsti nesaproti kur. Veids, kā viņa lieto valodu, ir apbrīnojams, man patīk šī nepastāvības sajūta. No vizuālās mākslas pasaules – Sofija Kāla (Sophie Calle). Taču arī viņa daudz izmanto video un tekstu.

Vai vari pastāstīt par savu pieredzi HISK’ā? Vai tas ir izmainījis tavu darba stilu?

Jau pirms HISK’a es vēlējos pārmaiņas, un tās droši vien ir notikušas. Taču domāju, ka skaidrāk varēšu spriest pēc absolvēšanas, jo tā ir ļoti intensīva pieredze, kurai patlaban eju cauri.

HISK mēs esam 26 mākslinieki no dažādām jomām, katram ir sava studija. Katru mēnesi tiekamies ar dažādiem kuratoriem, teorētiķiem, māksliniekiem – viņi nāk uz mūsu studiju –, apspriežam darbus, un vēlāk viņi sniedz atsauksmes. Taču man vissvarīgāk šķiet, ka katru dienu pavadu starp dažādiem māksliniekiem no visas pasaules. Pieredzes apmaiņa un savstarpējais dialogs padara HISK par unikālu vietu. Ir daudz sirsnīgu ikdienas mirkļu, kad dalāmies ar idejām, ēdienu vai deju grīdu. Visi šie dažādie piegājieni, dažādie mediji… es šo ikdienas komunikāciju ļoti novērtēju.

Vai plāno turpināt veidot darbus par ģimeni?

Esmu sākusi veidot jaunu projektu Retrospektīva, kurš būs atšķirīgs gan vizuāli, gan pieejas ziņā. Tas nav tieši saistīts ar ģimeni. Taču plānoju turpināt arī filmēt savu ģimeni.

Mēs daudz runājam par ģimeni, bet nav tā, ka es veidotu darbus tikai par šo tēmu. Piemēram, mans iepriekšējais projekts – naratīva skaņas, foto un video instalācija You can’t have me for real (Pa īstam es tev nevaru piederēt) – nebija par ģimeni, bet par sajūtu, ka neesi īsti piederīgs. To ietekmēja mana pārcelšanās no vienas valsts uz otru, nepieciešamība atkal un atkal sākt visu no jauna un pielāgoties. Tas bija par fotogrāfiju, par stāstiem, ko veido attēli, kas var būt dažādi vienai bildei. Varbūt nākošreiz izmantošu tās pašas fotogrāfijas, bet tās stāstīs pavisam citu stāstu.

Mani interesē cilvēku attiecības un jūtas. Taču tai pašā laikā vienmēr vēlos veidot darbus par tēmu, ar kuru esmu apsēsta – tai jābūt klātesošai jau kopš brīža, kad no rīta pamostos.

Diānas ieraksts feisbukā 13. oktobrī: Šodien es saņēmu e-pastu no mammas. Viņa kopā ar vīru ar smago mašīnu bija Francijā, un viņiem vajadzēja paņemt ilgāku pauzi. Naktī viņi pamodās, jo kāds mēģināja iekļūt kabīnē, šie cilvēki caur nelielo spraugu mašīnas logā arī iepūta kaut ko sejā mammas vīram. Viņi mēģināja attaisīt durvis, tās daļēji salaužot. Mamma teica, tie bija kādi seši cilvēki. Beigās nekas slikts nenotika, viņi pārbijās un aizskrēja. Vēstules beigās mana mamma uzrakstīja: “Es tev to stāstu, jo nodomāju, ka tas varētu noderēt kādam no taviem projektiem. Lai tev laba nedēļa!”