Intervija ar Bredu Fojerholmu

Breds Fojerholms (Brad Feuerhelm, 1977) ir Londonā dzīvojošs mākslinieks, kurators un laikmetīgās fotogrāfijas un mākslas portāla Americansuburbx.com redaktors. Breds marta pēdējā nedēļā viesojās Latvijā. No 16. līdz 20. martam ISSP Starptautiskās meistarklases noslēdzošajā posmā Kuldīgā norisinājās daudzveidīga vakara lekciju un prezentāciju programma, kurā Breds piedalījās ar lekciju Starp vernakulāru un starpdisciplināru praksi, kurā stāstīja par fotogrāfijas portāla americansuburbx.com darbību un aktuāliem virzieniem mākslas fotogrāfijā.

Kas jūs pamudināja uzsākt darbību žurnālā American Suburb X (ASX)? Cik ilgi jūs jau tur strādājat?

Nu, tas nav tradicionāls darbs. Es tur strādāju divatā ar Dougu Rikardu, kurš ir šī žurnāla vadītājs un dibinātājs. Šim žurnālam sāku rakstīt 2012. gadā, bet 2014. gadā kļuvu par Douga Rikarda sadarbības partneri. Mēs joprojām strādājam kopā un arī piesaistām citus autorus sadarbībai. Es dzīvoju Londonā, bet viņš Kalifornijā.

Kādi ir jūsu galvenie pienākumi, un kā, jūsuprāt, varētu mainīties žurnāla saturs tuvāko gadu laikā?

Teorētiski svarīgākie redaktora pienākumi ir satura uzraudzīšana un padomu sniegšana rakstīšanā. Es cenšos, lai rakstītāji saprastu, ka darbs nedrīkst būt pedantiski garlaicīgs. Mūsu darbinieki ir diezgan izturīgi. Izaugsmes ziņā notiek nepārtraukta attīstība, bet jebkurā gadījumā galvenā ideja aptver interesantu darbu, kas ietver sadarbību ar dažādu veidu cilvēkiem, kas saistīti ar fotogrāfiju, sākot ar rakstniekiem, kuratoriem, kolekcionāriem un tiem, kas rada fotogrāfijas.

Kā portāls ir mainījies kopš tā dibināšanas 2008. gadā?

Dougs vienmēr ir uzturējis ļoti spēcīgu savu interešu vīziju. Manuprāt, mans ieguldījums izpaužas tajā aspektā, ka šis portāls ir vairāk pievērsies Eiropai. Lielu daļu no tā materiāla, ko mēs mēģinām aptvert, ir veidojuši jaunie talanti, tāpat arī tas tiek iegūts no ārvalstīm. Pašlaik mēs izteikti fokusējamies uz Eiropu.

Ar ko ASX atšķiras no citiem mākslas žurnāliem internetā?

Mums ir diezgan skaidrs, ka mūsu darbs nav tendēts uz institucionāliem procesiem. Mūs neinteresē tas, ko cilvēki pieraduši redzēt tradicionāli piedāvātajos medijos. Mums nesagādā problēmas runāt brīvi, pašiem izvēlēties izteikšanās toni, vienalga, cik tumšs vai dusmīgs tas varētu būt.

Kā jūs atrodat un nolemjat, kurus darbus publicēt žurnālā?

Iedvesmu rodu, apmeklējot grāmatu tirdziņus, grāmatu atklāšanas pasākumus un kopumā vienkārši uzturot komunikāciju un sadarbojoties ar interesantiem cilvēkiem, kas sniedz mums dažādus ieteikumus. Piemēram, ar Bruno Cešalu no Self Publish Be Happy, Konoru Donlonu no Donlon books un citiem māksliniekiem, kas mūs informē par interesantiem darbiem. Mēs vienkārši esam diezgan aizrāvušies ar to visu. Mēs negūstam ienākumus no žurnāla, tas mūs pasargā no apātijas, kuru veido tādi industrijas kontroles mehānismi kā dažādi sponsori. Šāda izvēle ļauj mums sniegt kvalitatīvāku materiālu.

Kura ir nepatīkamākā jūsu darba daļa?

Man nenāk prātā nekas nepatīkams, bet būtu jauki, ja mēs kādu dienu varētu sev kaut ko par paveikto darbu samaksāt.

Jūs arī esat mākslinieks, savdabīgu fotogrāfiju kolekcionārs, mākslas dīleris, kurators un arī pats rakstāt par fotogrāfiju. Kāpēc jūs sākāt kolekcionēt fotogrāfijas? Vai jūs varētu pastāstīt par pašu kolekcionēšanas procesu, kā tas ir attīstījies?

Es sāku kolekcionēt ļoti agrā vecumā, iesāku ar beisbola kartītēm, komiksiem, monētām un grāmatām. Iespējams, tas man jau ir asinīs. Man ir tendence meklēt lietas, kuras nekur iepriekš neesmu redzējis attēlotas. Tam nav nozīmes, vai attēls tiek uzskatīts par kļūdainu vai arī tas vairumam cilvēku šķiet nepatīkams. Es nekolekcionēju ikdienišķo vai garlaicīgo. Mani sajūsmina nezināmais, bet, ja zināmais, tad citādais un sarežģītais. Runājot par attīstību – sākotnēji mana kolekcionēšana bija saistāma ar 19. gadsimta pūrismu. Es nevarēju iegādāties 20. gadsimta attēlus, bet tad man paveicās un es varēju iepirkt dažus no saviem mīļākajiem māksliniekiem, kas bija dīvaini, jo manis paša darbus vairāk ietekmējušas tādas personas kā Džefrijs Silvertons (Jeffrey Silverthorne), Džoels-Pīters Vitkins (Joel-Peter Witkin) un Mens Rejs. Pirms dažiem gadiem sāku iegādāties laikmetīgākus attēlus no jaunākiem māksliniekiem, piemēram, Terēzes Zeleņkovas (Tereza Zelenkova), JH Engstrēma u. c.

Kas jūs visvairāk aizrauj jūsu darbā?

Vislielāko gandarījumu man sniedz pats darba process.

Fotogrāfijām, kuras redzamas jūsu kolekcijās, piemīt mistiska, tumša, netverama noskaņa un tās fokusējas uz vernakulāro un anonīmo fotogrāfiju. Kāpēc jūs piesaista tieši šīs tēmas?

Misticisms vienmēr saistās ar nezināmo, tas dod naratīvu lietām, ko nespējam izskaidrot citādi. Saistībā ar attēliem mani interesē neizsakāmais. Vārds “tumšs” ir īpašības vārds, ko cilvēki izmanto, mani ieskaitot. Kad viņi to lieto ar negatīvu nozīmi, viņi nevēlas mainīt šī vārda vērtību. Tas ir līdzīgi kā ar vārdu “šokējošs”, kas ir vēl viens vārds, kas tiek pārāk bieži lietots, radot pārpratumus valodā un saziņā. Es kolekcionēju arī zināmu mākslinieku bildes, tomēr anonīmā kolekcija aizņem lielāko daļu.

Vai varētu būt tā, ka šie materiāli pavēsta vairāk par kolekcionāru nekā par pašiem attēliem?

Par šo kolekciju man tiešām ir tāda sajūta, ka tie reflektē manu psihi, jo es kolekcionēju tādus attēlus, kas atspoguļo mani un ir maza interese, kā tos uztver citi.

Pastāstiet, lūdzu, kas jūs pašlaik interesē!

Viss ir tandēmā, bet es meklēju jaunas lietas, ko pētīt. Es nemēdzu pārtraukt vienu darbu, kad parādās jaunas idejas. Pašlaik mani interesē modernistu/komunistu/brutālisma arhitektūra, kur ir velkamas paralēles ar visām pārējām manām interesēm.

Kuri ir bijuši visietekmīgākie cilvēki jūsu dzīvē?

Interesants jautājums. Bez šaubām, tie ir Udo Manglesdorfs, Martins Veinšteins, Džefs Milikans, Džefrijs Silvertons, Tonijs Aurslers, Timotijs Prus. Ir arī citi, vienmēr būs, bet šie cilvēki ir tie, kuri ietekmēja mani ar laipnību vai vienkārši ar savu meistarību. Daži no maniem kolēģiem arī ir ļoti ietekmīgi, piemēram, Bruno Cešals (Bruno Ceshael). Man vienmēr liekas, ka es fotogrāfijā smagi strādāju, bet tad es atceros Bruno.

Kas, jūsuprāt, liek cilvēkiem nodarboties ar fotogrāfiju un to izvēlēties par savu pašizpausmes līdzekli? Kāda ir viņu motivācija?

Tādēļ, ka viņi ar to ir pazīstami un iepriekš saskārušies. Tu, iespējams, esi dzirdējusi izteicienu: “Es pat nespēju uzzīmēt cilvēciņa līniju,’’ ko daudzi cilvēki izmanto kā atbildi, saskaroties ar jautājumu, vai viņi prot zīmēt vai gleznot. Mūsdienās, kad visiem ir pieejami telefoni, digitālās kameras u. c., cilvēki var apgalvot, ka viņi uzņem briesmīgas fotogrāfijas. Tajā pašā laikā viņi zina, kā to darīt, un, iespējams, kaut kas no pagātnes tos ir sajūsminājis saistībā ar šo procesu un liek turpināt viņiem iemūžināt savus bērnus, suņus vai jebko citu, kas tiem liekas svarīgs.