Igors Samoļots

Igors Samoļots (Igor Samolet, 1984) ir fotogrāfs no Krievijas, kurš pēta cilvēku attiecību ikdienišķos un galējos punktus. 2013. gadā viņš publicēja savu pirmo grāmatu be happy!, kas ieguva sudraba medaļu German Photobook Award 2014. Šo grāmatu Martins Pārs iekļāvis pasaules fotogrāmatu antoloģijā. The Calvert Journal Samoļotu piemin starp tiem 25 fotogrāfiem, kas izmainījuši priekšstatu par Krieviju. Viņš aktīvi publicējas un piedalās izstādēs gan Krievijā, gan ārvalstīs. Samoļots ir viens no septiņiem māksliniekiem, kura darbi piedalās festivāla Rīgas Fotomēnesis 2016 izstādē Teritorijas, kas šodien, 12. maijā 18.30, tiks atklāta Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā. 15. maijā plkst. 15.00 notiks arī autora publiskā lekcija.

Jūsu projektam be happy! piemīt atklātība un intimitāte, ne katrs cilvēks tam ir gatavs. Kur jūs sastapāt sava stāsta galvenos varoņus un cik viegli bija iegūt viņu uzticību?

Vasarā, kad atgriezos pilsētā, kur ilgu laiku biju mācījies, es viņus ieraudzīju uz ielas. Piegāju klāt un jautāju, vai nevarētu uzņemt filmu par viņiem. Atbilde bija apstiprinoša. Tomēr vēlāk filmas ideju atmetu un izlēmu darboties tikai ar fotogrāfiju. Šis projekts bija tāda kā refleksija par manu trako, bet neiemūžināto jaunību. Tādēļ kaut kādus īpašus paņēmienus es nemeklēju. Socializēšanās noritēja tāpat, kā tas notika ar maniem draugiem. Mēs nepārtraukti kaut kur kustējāmies, skraidījām, lēkājām, un bija jautri.

Kā viņi reaģēja, ieraugot attēlus un uzzinot par lielo kolekcijas rezonansi?

Viņi nu jau ir izauguši un uz pagātni raugās ar smaidu. Tagad viņiem ir pietiekami labklājīga un laimīga ģimenes dzīve.

Ko jūs pats domājat par tāda veida dzīvi, kādu rādāt savos attēlos?

Kad uzņēmu attēlus, tad necentos pievienot kaut kādu sociāli kritisku komentāru vai sniegt vērtējumu notiekošajam, es vienkārši kustējos. Taču atlases procesā man izkristalizējās izpratne par to, ka vēlos parādīt tās jūtas, kas jauniešiem ir vissvarīgākās: pirmā mīlestība, draudzība, sekss. Tieši tās ir cēlonis visām darbībām. Tajā pašā laikā, fotografējot, es centos satvert sadzīvi uz notiekošā fona, tieši tas arī rada nesakārtotības noskaņu. Pašas darbības, manuprāt, ir pilnīgi atbilstošas manu varoņu vecumam, man tas viss ir pazīstams.

Šis projekts īsā laikā paspējis iegūt ievērību, sākot no arvien pieaugošās intereses un atzinības Eiropā un beidzot ar pretēju reakciju jūsu dzimtenē Krievijā. Piemēram, The Calvert Journal bija nopublicējis rakstu ar 10 izstādēm, kas sacēlušas Krievijā vētru. Tur raksta, ka Maskavā, Bogorodskoja galerijā, jūsu izstāde tika slēgta jau atklāšanas dienā seksuāla attēla dēļ. Kā jūs vērtējat šādu attieksmi? Vai ir nācies piedzīvot līdzīgus incidentus?

Krievijā, kā jebkurā valstī, ir vieta gan labajam, gan sliktajam, un to arī es esmu iekļāvis savā darbā. Protams, mēs vēlamies zāli zaļāku, debesis zilākas, bet diemžēl dzīvē vienmēr tas tā nav. Es dodu priekšroku atklāti risināt problēmas, nevis no tām izvairīties, bet Krievijā ir iesakņojies pēdējais variants. Izstādi Bogorodskoja galerijā slēdza ciet attēlu cenzūras dēļ. Jā, tur ir seksa ainas, bet tā ir daļa no vēstures. Ir grūti izstāstīt par jauniešiem un nepieskarties seksuālās identitātes tēmai. Tagad viss, kas tiek izstādīts Krievijas izstāžu zālēs, tieši vai netieši tiek pakļauts cenzūrai, var atnākt aktīvisti un sadauzīt to, kas viņiem nepatīk.

Man ir pāris darbu, kuros atspoguļoju galējības vai pieskaros īpaši jūtīgiem jautājumiem, un tas ne vienmēr var tikt izstādīts pilnā apmērā. Es pret to attiecos vienkārši kā pret faktu.

Pie kā jūs strādājat pašlaik?

Mēģinu pabeigt foto grāmatu Tvaiks, kas vēsta par jaunu cilvēku, kurš meklē laimi un atrod to seksā. Tas ir stāsts par smacīgo Maskavu, vientulību un naudu. Epilogā es izmantoju Dostojevska vārdus: “Paejiet mums garām un piedodiet mūsu laimi.”