10 minūtes ar Ansi Starku
Šodien, 17. jūnijā, Mākslas stacijā Dubulti atklāj Anša Starka (1980) pirmo personālizstādi Portreti RL. Tajā redzami portreti, ar kuriem pēdējo piecu gadu laikā ilustrētas žurnāla Rīgas Laiks intervijas ar Līvu Ulmani, Mihailu Barišņikovu, Vimu Vendersu, Kristianu Boltanski, Lari Strunki un citiem ievērojamiem cilvēkiem. Dubultu stacijas abos stāvos varēs aplūkot vairāk nekā divsimt fotogrāfiju.
Savukārt no 30. jūnija līdz 10. jūlijam fonda Mākslai vajag telpu Vasaras mājā izstāžu cikla #Blumbergs ietvaros būs apskatāmi Starka veidotie Ilmāra Blumberga portreti lielformāta izdrukās.
Ikdienā Starks nodarbojas ar arhitektūras un izstāžu dokumentēšanu, strādājis aģentūrā A.F.I. par preses fotogrāfu, 2002. gadā Latvijas Universitātē ieguvis Biznesa vadības bakalaura grādu tirgvedībā.
Kā tu raksturotu savas intereses fotogrāfijā?
Fotogrāfijā vadošā interese man ir telpa, telpas noskaņa, ģeometrija un tēlnieciskums. Dabīgā gaisma vai tā, kas jau ir. Un dzidrums. Pēc tā es tiecos.
Ko tu vari atklāt par darbiem, kas būs redzami izstādē Dubultos?
Izstādē Dubultos būs 36 žurnāla Rīgas Laiks intervēto personu portreti. Pārsvarā tapuši interviju laikā. Kad cilvēks sēž un runā, tad interesantākais notiek sejā, un tai es allaž cenšos atrast maksimāli tuvāko kadrējumu, tāpēc izstāžu zāles lielāko daļu aizņems prāva izmēra sejas. Gan tāpēc, lai izmantotu lielās telpas iespējas, gan tāpēc, lai skatītājam nedaudz radītu sajūtu, kāda ir man, kad fotografēju, – kad esmu vien savas acs lielumā un visu uzmanību aizņem sejas ainava tuvplānā.
Kāda ir tava pieeja cilvēku portretēšanā?
Esmu novērotājs un situācijā visbiežāk neiejaucos, tāpēc fotografēšana intervijas laikā man ir ļoti pa prātam. Ir pietiekami daudz laika, turklāt cilvēks ir aizņemts ar domu un piemirst par pozēšanu. No fotogrāfiskā viedokļa portretējamais mani vispirms valdzina kā nemitīgi mainīgs skulpturāls elements telpā un gaismā. Nākamais svarīgākais ir mirklis, kad šo elementu caurstrāvo personība.
Kuru personu bijis vissarežģītāk fotografēt?
Ja par pašu fotografēšanu, tad man svarīgie lielumi ir “interesanti” un “izteiksmīgi”. Visneinteresantāk ir fotografēt cilvēku, kurš nevar atļauties teikt to, ko gribētu. Piemēram, amata dēļ. Sarežģīti reizēm ir tikt līdz fotografēšanai. Ar filmas Dokumentālists galveno varoni Intu pavadīju kādas piecas bezcerīgas stundas, kamēr viņa tomēr bija ar mieru bildēties.
Ko tu atceries no Ilmāra Blumberga foto sesijas?
Ilmāru Blumbergu fotografēju 2013. gadā, arī žurnālam Rīgas Laiks, kamēr viņš veda pa savu izstādi Arsenālā un komentēja to. Uzdevums bija, lai ciet acīm un izskatās miris. Turpat izstāžu zāles foajē kādas 20 minūtes abi pameklējām variantus. Rezultāts sanāca ļoti ticams.
