Kontekstuālā kopā būšana

Ir iznācis fotogrāfiju albums Kopā kapos ar Mārtiņa Grauda fotogrāfijām no kapusvētkiem dažādos Latvijas novados un vairākiem rakstiem par šo tradīciju latviešu un angļu valodā. Paralēlais teksts angļu valodā tieši liek uztvert grāmatas mērķi kā tradīcijas dekontekstualizāciju. Tomēr pa īstam tas nav izdevies. Fotogrāfijai ir grūti pārraidīt abstrakto ideju par to, kāpēc cilvēki ir “kopā kapos”, nevis socializējas kultūras namā, kafejnīcā, stadionā. Kas ir šie cilvēki, kāpēc viņi ir kapos tik kuplā skaitā, kāpēc viņi šeit ēd uz dzer, kāpēc kapus nevar sakārtot individuāli citās dienās? Atbildes uz šiem jautājumiem var sniegt verbālais paskaidrojums. Tas nav pārmetums fotogrāfam. Acīmredzot tiešām kapusvētki ir rituāls, kura jēgas skaidrošanai (konkrētā darbība kadrā) ir grūti piemeklēt atbilstīgu vizuālo kontekstu. Kaut vai koku apstādījumu dēļ, kas samazina kopplāna kompozīcijas brīvību. Citādi jāsaka, ka kadri ir daudzveidīgi, ir tvertas vairākas darbības, dažādu sociālo slāņu cilvēki. Sociāli kodi (cilvēku apģērbs un aksesuāri) atklāj pasākuma dubulto dabu – tie ir svētki, uz kuriem vajag saposties, un tas ir arī ikdienišķs, ierasts notikums kopienas dzīvē. Pati fotografēšana nebija tikai neuzbāzīgs process. Ir attēli, kuros privātuma brīži ir tverti no tāluma, fotogrāfam atrodoties ārpus subjekta uzmanības loka, bet ir arī tīšā pozēšana. Šie attēli ir ļoti vērtīgi kapusvētku būtības izpratnei, jo parāda pašu kapusvētku dalībnieku refleksiju par to, ko viņi dara. Alkohola pudele un uzkodas gabaliņš (gurķis?) rokās, frivola poza skaidri pasaka priekšā, kādas emocijas cilvēki ņem līdzi uz kapusvētkiem (vai iegūst tajos, vai iznes no tiem). Šeit klātesošā ironija izskan arī grāmatas tekstos.

Pret tiem gan ir vairāk iebildumu. Būtu loģiskāk sākt albumu nevis ar fotogrāfijām, bet gan ar īsu kapusvētku aprakstu: kopīgais un atšķirīgais apbedīšanas un pieminēšanas tradīcijās, latviešu kapusvētku izcelsme un saturs, virzoties no vispārīgās informācijas uz konkrēto. Ar šādu priekšzināšanu ietvaru lasītājs pats spētu veidot stāstu no piedāvātajām fotogrāfijām, jo tās konkretizē tekstuālos vispārinājumus.

Nākamā problēma ir tekstu sadrumstalotība. Deviņos tekstos informācija mēdz atkārtoties, daži hronoloģiski un tematiski saistītie fakti ir izkliedēti, lai gan, savākti kopā, tie veidotu loģisku un lakonisku vēstījumu. Latviešu apbedīšanas tradīcija ir izrauta no kopējā Apgaismības laikmeta konteksta, t. i., jauna tipa kapu veidošana 18. gadsimta otrajā pusē. Hernhūtiešu ietekme ir pieminēta, bet tās būtība nav iztirzāta. Diez vai lasītājs angļu valodā zina, kas ir režisora Alvja Hermaņa projektu būtība un izrāžu forma un vēstījums. Nav labs stils neminēt intervētāju vārdus, tekstos, kas publicēti intervijas žanrā. Intervija taču ir dialogs, kurā piedalījušies divi. Savukārt pati grāmata ir dialogs ar vairāku lasītāju tipiem. Protams, tie ir nelatvieši, kas lasa angliski un absolūti neko nezin par degvīna dzeršanas rituālu kapsētā. Bet tie ir arī paši latvieši, kas rituālā nepiedalās. Piemēram, režisors pat ir minējis, ka kapusvētkos bijis “divas reizes dziļā bērnībā”. Gan jau autoriem bija arī sociālantropoloģisks nodoms piefiksēt un aprakstīt realitātes fenomenu, bet tas prasa to dekontekstualizēt no paša autora kā pasākuma dalībnieka laika un telpas.

Un pats galvenais. Grāmatas nosaukums Kopā kapos perfekti tver kapusvētku fenomena būtību. Taču nav sniegta atbilde uz loģisku jautājumu: kāpēc socializācijas toposs ir tieši tur, nevis citās sabiedriskajās telpās, vidēs un vietās?