10 minūtes ar Olgu Osipovu

Olga Osipova (1989) ir žurnāla Bird In Flight fotoredaktore un piedalās šī gada FK Balvas žūrijas darbā. Dzimusi Taškentā, absolvējusi Maskavas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultātes Fotogrāfijas nodaļu. Olga strādājusi The New Times, Lenta.ru, Kommersant, Brāļu Limjēru Fotogrāfijas centrā, kā arī ir krievu interneta vietnes Batenka.ru līdzdibinātāja. Piedalījusies Antona Nosika projektā Izolenta. Sadarbojusies ar žurnālu Russian Reporter, interneta mediju Takie Dela, laikrakstu Novoe Russkoe Slovo (Ņujorka) u. c. Bijusi fotoredaktore krievu fotožurnālista Jevgeņija Feldmana grāmatai par Maidanu/karu Austrumukrainā, un Borisa Ņemcova un Iļjas Jašina neatkarīgajam ziņojumam Putins. Karš par karu Ukrainā. Olga dzīvo Maskavā, bet lielākā daļa viņas darbu ir Kijevā.

Kā tu nokļuvi The Bird in Flight, un kāda ir tava loma tajā?

Pirms pāris gadiem lietuviešu fotogrāfs Romualds Požerskis ieradās Maskavā uz savas izstādes atklāšanu Brāļu Limjēru Fotogrāfijas centrā. Intervēju viņu žurnālam Bird in Flight. Tad pēc pāris mēnešiem satikāmies ar Bird in Flight galveno redaktoru Jūdžinu Safonovu, un viņš man piedāvāja kļūt par fotoredaktori. Nevarēju pateikt “nē”, jo krievu valodā nav daudz labu žurnālu par fotogrāfiju.

Šo divu gadu laikā Bird in Flight ir ļoti mainījies. Tagad rakstam ne tikai par fotogrāfiju, taču fotogrāfijai joprojām ir liela loma. Veidojam reportāžas par jebkādām tēmām, kas mums šķiet interesantas. Divreiz organizējām Bird in Flight skolu Ukrainas fotogrāfiem, un tagad gatavojamies atvērt Starptautisko fotogrāfijas skolu, esam organizējuši izstādes, filmu seansus. Man ir paveicies, ka varu darīt to, kas patiešām patīk (intervijas ar lieliskiem fotogrāfiem, apmeklēt starptautiskus festivālus, lai atrastu jaunus un interesantus fotogrāfus, par kuriem pastāstīt mūsu žurnālā, veidot mūsu pašu projektus kā Vlada Sokhina ceļojums uz Aļasku u. c). Un tas ir mans darbs.

Kā tu aprakstītu savu interesi par fotogrāfiju?

Esmu ziņkārīgs cilvēks, kuram nav tik daudz laika, lai ceļotu apkārt pasaulei un redzētu visu savām acīm. Tāpēc es mīlu fotogrāfiju, jo tādējādi varu ceļot visu laiku, neizejot no darba vietas.

Kura izstāde vai fotogrāmata tevi pēdējā laikā ir iedvesmojusi?

Izstāde Pinčuka Mākslas centrā Kijevā, kurā bija redzami Future Generation Art Prize 2017 nominētie darbi. Mani patiešām iespaidoja īsie, absurdie britu mākslinieces Rebekas Mosas (Rebecca Moss) video. Es pat viņu pēc tam nointervēju.

Kā tu raksturotu fotogrāfijas tendences Austrumeiropā?

Man ir sajūta, ka jaunie Austrumeiropas fotogrāfi mēģina sevi identificēt. Tas viss, man šķiet, ir padomju pagātnes dēļ, jo mēs visi cenšamies aizmirst šo murgu, bet tādējādi arī zaudējam saikni ar mūsu vēsturi, kā rezultātā jūtamies pazuduši. Bet tas progresē un virzās uz priekšu.

Kāds būtu tavs padoms jaunajiem fotogrāfiem?

Vienmēr esi drosmīgs un ziņkārīgs. Un ne no kā nebaidies. Man patīk atkārtot sava augstskolas pasniedzēja teikto: “Ja tev jādzer šņabis ar prostitūtām vai bezpajumtniekiem, lai izveidotu stāstu, tad ej un tā arī dari!”