Seba Kurtis
Seba Kurtis (1974) ir fotogrāfs, dzimis Buenosairesā, Argentīnā, šobrīd dzīvo Mančestrā. Viņa dzīves laikā Argentīna piedzīvojusi divas politiskās un ekonomiskās krīzes – 1980. gadu beigās un gadsimtu mijā. Gandrīz visus Sebas projektus caurvij ideja par to, ka tikai tādēļ, ka esi piedzimis nepareizā laikā un vietā, tavas tiesības ir ierobežotas vai vispār tiek ignorētas. It kā mēs visi nebūtu veidoti no viena materiāla – miesas un asinīm. Modernā cilvēka traģēdija, kas iemiesojas vēlmē kontrolēt pasauli, dzīvi, mirkli un otru cilvēku, paliek kaut kur ārpus Sebas fotogrāfijām. Ir viens vārds – “real” (īsts), kas man pirmais nāk prātā, domājot par Sebu un viņa darbiem. Tur nav nekā no muļķībām par konceptuāliem laikmetīgās mākslas scenārijiem. Tas ir protests pret cilvēces izdomātu perfekciju, šeit paļāvība uz nenoteiktību ir apzināts process, kas atspoguļo Sebas redzējumu par dzīves kārtību – ja tāda vispār pastāv. Un man tas šķiet īpaši.
Tu esi studējis žurnālistiku un ieguvis maģistra grādu fotogrāfijā Londonas Komunikāciju koledžā (London College of Communication). Kā tev šķiet, vai fotogrāfam ir jābūt savai filosofijai (viedoklim) par globāliem notikumiem, lai radītu spēcīgus un nozīmīgus darbus?
Nē, es tā neuzskatu. Katram māksliniekam ir savs individuāls piegājiens. Citi rada mākslu mākslas dēļ, un, es domāju, ka arī tas ir lieliski. Viņi skatītāju stimulē citos veidos, un man personīgi tādi darbi ļoti patīk. Manas maģistra studijas, godīgi sakot, bija vilšanās. Pēc skolas beigšanas fotogrāfija bija jāiemīl no jauna. Viņi mēģināja ielikt mani kaut kādā formulā, pieskaņot viņu zīmolam, tajā visā nebija ne mazākās cieņas pret manu individuālo redzējumu. Esmu uzaudzis ģimenē un vidē, kurai ar mākslas pasauli nebija nekāda sakara. Mēs nekad negājām uz galerijām vai muzejiem, bet skolā es iepazinos ar vairākiem izciliem rakstniekiem – Borhesu, Markesu – ar maģisko reālismu. Tas ir atstājis ļoti lielu ietekmi uz maniem darbiem. Bet tajā pašā laikā es ieklausos savā sirdī, tādējādi mani darbi vienmēr ir saistīti ar manu personīgo pieredzi.
Es uzaugu nežēlīga diktatora režīmā. Kad pusaudža gados atklāju “globalizācijas patiesību”, tas mani padarīja ļoti dusmīgu. 1980. gadu beigās banka atsavināja visu, kas piederēja manai ģimenei, valdība iesaldēja cilvēku naudu un tā tālāk. Tāda ir Dienvidamerika un citas trešās pasaules valstis, kur krīze kļūst par tavu dzīves sastāvdaļu. Domāju, ka tas vienmēr atspoguļosies manos darbos, kā reakcija uz notiekošo. Un fotogrāfija ir formāts, caur kuru es varu runāt pa savu neapmierinātību un mēģināt izaicināt cilvēkus iesaistīties un domāt par šīm problēmām.
Kad es skatos uz taviem darbiem, mani pārņem sajūta, ka ar savu redzējumu un fotogrāfiju tu spēj globāli politiskus un sociālus jautājumus uztvert ļoti intīmā līmenī. Tas notiek emocionāli vai tā ir vērotāja pozīcija?
Uzskatu, ka tās ir emocijas, jo neesmu labs vērotājs.
Kad tu sāki šīs tēmas risināt fotogrāfijā? Kā izvēlējies vietu, kur fotografēt?
Savu foto studiju laikā Češīrā es sāku fotografēt kurdu vīrus, kuriem, slēpjoties zem smagajām mašīnām, bija izdevies nelegāli ieceļot Lielbritānijā. Daži no viņiem pirms nokļūšanas šeit bija ceļojuši vairākus gadus. Es sajutos tuvs viņiem savas pieredzes dēļ, un tas diezgan dabīgā ceļā man parādīja virzienu, kurā es vēlējos attīstīt savu fotogrāfiju…
Pirms tam man nekad nebija bijusi interese braukt uz Amerikas Savienotajām Valstīm, bet 2006. gadā Buša valdība apstiprināja 700 jūdžu gara žoga būvniecību gar dienvidu robežām Arizonas, Kalifornijas un Teksasas štatos, lai apturētu ieceļotājus no Meksikas un citām Dienvidamerikas valstīm. Mani neinteresēja pats žogs kā tāds, bet gan fenomens, ko tas radīja – notika Kukluksklana atdzimšana. Tagad to pazīst kā “The Minutenman” jeb pretimigrācijas kampaņu. Jau no bērnības manī ir augusi neapmierinātība pret ASV manipulācijām un dažādu triku izmantošanu medijos. Kad es sāku pētīt šo jautājumu padziļināti, likās pašsaprotami, ka tas ir nākamais punkts, kurp man jādodas.
2009. gads tev bija nozīmīgs – vismaz man šāds iespaids radās. Mēs satikāmies Ņujorkā, kur tu piedalījies grupu izstādē Ņujorkas Foto Festivālā. Tam sekoja personālizstāde Hosta galerijā (Host Gallery), Vauxhall projekts un vēl vesela virkne notikumu. Vai vari sniegt nelielu ieskatu šajā domino efektā?
Ja atskatos pagātnē, tev tiešām taisnība – 2009. bija labs gads. Biju tikko beidzis studijas Češīrā, un 700 jūdzes (700 miles) bija mans diplomdarbs, kurš tika publicēts Foto8 žurnālā. Pēc tam atkal aizbraucu, lai turpinātu darbu pie “Imigration files”, un vienā brīdī tas viss iegriezās pavisam negaidītā, bet brīnišķīgā gultnē. Taču patiesībā viens no aizraujošākajiem notikumiem bija uzaicinājums kļūt par fotogrāfu kopienas POC biedru. Tā ir lieliska sajūta – kļūt par daļu no grupas, kas patiesi ir saistīta ar mākslu, kurā tu vari būt pats – bez izlikšanās un tamlīdzīgām muļķībām.
Kas ir tavs nākamais projekts?
Nesen aizsāku jaunu projektu – tas vēl ir procesā. Tas saistīts ar manu draugu Dodo. Viņš bija daļa no visa, kas man piederēja un ko es darīju gados, kurus pavadīju Spānijā. Mēs bijām ģimene. Pēc trīs mēnešu ilga un neizturama darba ar pneimatisko urbi un pilnībā pazaudētas brīvības sajūtas, viņš nolēma kļūt par kontrabandistu. Dodo aizbrauca uz Maroku, kur viņam izdevās apēst 75 hašiša bumbiņas un veiksmīgi tikt atpakaļ pāri Spānijas robežai. Kad pēdējoreiz ar viņu runāju, Dodo teica, ka vēlas atgriezties Rifu kalnos Marokā un tāpat vien izbaudīt vidi un vietu, uzņemt pāris foto. Viņš nomira neilgi pēc mūsu sarunas, viens Barselonā. Es nolēmu doties viņa pēdās un uzņemt tās bildes.
Hašišs, kas audzēts Rifu kalnos ziemeļu Marokā, nodrošina lielāko daļu Eiropas izplatītāju. Vietējie to dēvē par “kif”. Šeit atrodas viena no ienesīgajām nelegālajām plantācijām, kas nodrošina eksportu un līdz ar to finansiālu atbalstu aptuveni 90 tūkstošiem ģimeņu. “Kif” tiek ievests Eiropā gan ar kuģiem, gan – diezgan bieži – tiek transportēts kāda kontrabandista vēderā.
