Dzirksteles – drumslas. Karš kā ienaidnieks
Rīgas Fotomēneša ietvaros Latvijas Fotogrāfijas muzejā ne nejauša un ne negaidīta poļu fotogrāfes Viktorijas Vojcehovskas izstāde Dzirksteles. Tā veltīta karam Ukrainā – realitātei, kura notiek mūsdienās tepat līdzās kafē latēm un hipsteru bārdām (un bārdām šajā stāstā ir īpaša nozīme – tās ir pirmās, ko zaudē pirms došanās karā. Apmatojuma nogriešanas fizioloģiskais akts, kurā tiek upurēta jaunā cilvēka iepriekšējā loma sabiedrībā (dīdžejs, students, filozofs), atstāj neērtības un neaizsargātības sajūtu. Matu skūšana izstādes kontekstā tiek salīdzināta arī ar frontes līnijas vilkšanu – līnijas, kas nodala, kur ir karš un kur kara vēl nav. Ar ugunslīniju, aiz kuras drīkst lidot lodes, un līnijveida uguni, kas, vēja nesta, izplatās kā šaura robeža starp dzīvu/nedzīvu, brīvu/nebrīvu, apaugušu/kailu).
Lai atklātu karā iesaistīto personiskos stāstus un subjektīvi ieraudzīto karu, māksliniece izmanto ļoti vienkāršu, pat diezgan stereotipisku metaforu valodu – aizvērtas acis, uguns līkloči, matu nogriešana, tempļu drupas, pusnobrucis tilts, utt. –, tādējādi pasvītrojot, ka karš būtībā nav nekas oriģināls un tāpēc jo neticamāk liekas, ka tas savās klišejiskajās formās atkal notiek šeit un tagad, šķietami neaizskaramajās, cilvēcisko izvēles brīvību un empātiju cildinošajās mūsdienās. Taču aiz visa redzētā var just, ka pazīstamajai estētikai klāt ir nākusi jauna laikmeta attieksmes kārta.
Vojcehovskas darbiem raksturīga specifiska un precīzi notverta gaisotne – tumšs, sērīgs, nomācies gaiss, dominē pelēkzaļš kolorīts. Attēli ir iekšēji mierpilni un pauž apdomīgumu. Tajos jūtama vēlme pacietīgi izzināt dažādos kara aspektus un pretenzija kaut mazliet “saprast karu”. Taču ikvienā meklējumā tiek atrasts tikai ļoti humāns vēstījums – par karā iesaistīto neaizsargātību un apjukumu, un stāsts veidojas ne tikai par karu, bet sabiedrību kopumā un kara vietu mūsu visu domāšanā.
Projektā iekļautās instalācijas un videomāksla liekas vairāk piedeva un komentārs spēcīgai, zīmīgai, atmiņā paliekošai portretu izstādei ar Ukrainā karojušiem jauniešiem. Vojcehovska veido mūsdienu kara portretu – simt gadus pēc Pirmā pasaules kara portretu ēras –, vienlaikus domājot arī par fotogrāfijas lomu karā. Viņa aplūko to fotogrāfijas dimensiju, kurā fotogrāfija ir kā medijs – šī vārda izpratnē, ar kuru drīzāk saprot spiritistu seansos izmantoto kumunikācijas līdzekli ar viņpasauli. “Kad jūs skatāties uz šīm sejām, iespējams, jūs varat pārraidīt savas domas šiem cilvēkiem,” – savu intenci radīt portretu sēriju pamato autore. Tā ir fotogrāfijas galējā pakāpe, kad attēls ir vienīgais veids, kā piekļūt portretētajam cilvēkam.
Fotogrāfe pārrada Pirmā pasaules kara pastkartes formāta ģīmetnes zaļganas sēpijas tonī, kuras savulaik karavīri sūtīja uz mājām no dzīvības/nāves vietām. Klasiskus portretus, kas bieži bija viss, kas palika pāri no cilvēka, – pēdējā fotogrāfija, pēc kuras meklēt pazudušo vai kuru nolikt blakus zārkam. Tipveida militāristu fotogrāfijas, kas daudziem ģimenes albumā aizpilda cilvēka vietu, raugoties pretim ar apņēmīgu dienesta skatienu. Neskaitāmas, bezkaislīgas karā iesaistīto varoņu bistes, par kurām mēs neko vairs nejūtam, jo 20. gadsimta pirmajā pusē notikušos karus pazīstam tikai kā katastrofas faktu, bez personiskas traģēdijas. Bet, iespējams, albumu fotogrāfiju bezrakstura optimistiskās izteiksmes liedz mums izveidot personisku sasaisti ar šiem pasaules vēsturi mainījušajiem notikumiem.
Otrs tipisks kara portretu veids ir raksturīgs kara beigu attēliem – ar karu redzējušā jeb “tūkstoš jardu skatienu”, kurš fokusēts tālu aiz kameras un liecina par smagu psiholoģisku traumu. “Tūkstoš” vai “divtūkstoš jardu skatiens” kā raksturojošā sejas izteiksme nāk no amerikāņu kara mākslinieka un korespondenta Toma Lī (Tom Lea) 1944. gada gleznas ar jūras kājnieku kareivi, kas kara zonā ir “jau 31 mēnesi. Ticis ievainots pirmajā karagājienā. Pārcietis visas tropu slimības. Pusnomodā pavada naktis, bet pa dienām velk no bedrēm japāņus. Divas trešdaļas viņa biedru ir gājuši bojā vai ievainoti. Viņš atkal dosies uzbrukumā rīt. Cik daudz viens cilvēks var izturēt?” [Toms Lī raidījumā War through the eyes of artists, America’s Defense Monitor, programma nr. 438, atjaun. 2006. gadā.] Šāds kataleptiskais kareivja tēls raugās pretī arī no daudzām Vjetnamas kara fotogrāfijām, kad fotogrāfija ir kļuvusi par iespēju uzdot jautājumu, kāpēc tas bija vajadzīgs.
Veidojot mūsdienu Eiropas kareivja portretu, arī Viktorija Vojcehovska lielu uzmanību pievērš acu izteiksmei, taču tās raugās nevis tūkstoš jardu uz priekšu tukšumā, bet gan dziļi iekšā sevī ar pašapziņu un it kā nožēlu par šo situāciju. Kareivju acīs uzkrītoši atspoguļojas tuvumā esošs gaismas avots. Par nosaukumā minētajām dzirkstelēm izstādes autore sauc degošos raķešu gabaliņus, kas “nežēlīgi izurbj caurumus cilvēku māju sienās” un sprādzienu uzliesmojumus upuru sejās un atmiņās, taču skatītājam “dzirksteles” ir arī tas blāvais atspīdums portretēto kareivju acīs – tās nav dzirkstošas, bet gan rāmas, asaraini miklas un pārdomu pilnas. Portreti pauž uzlādētu emocionālu stāvokli – samierināšanos ar karu, bet ne gatavību tam. Viņu acīs nav ideoloģiskas dedzības, bet gan eksistenciāli sarežģīts un iekšēji neskaidrs lēmums doties aizstāvēt savu valsti.
Portretu sērija tapusi, sarunājoties ar kareivjiem, uzklausot viņu stāstus, un tās mērķis šķiet atklāt iekšējo trauslumu un neviennozīmīgo stāvokli. Vojcehovskas portretos kareivji ir ļoti dzīvi, silti un klātesoši. Viņu domās karš joprojām ir nepareizs un uztraucošs, viņi to nelaiž sev klāt kā normu. Viņi ir kā jaundzimušie karam. Viņi it kā stāv sardzē, sargājot robežu, lai karš nesāktos, lai tas netiktu sabiedrībā psiholoģiski pieņemts, neskatoties uz to, ka tas jau notiek. Viņi mūs sargā no kara. Portretētie runā par abām pusēm – ikdienas dzīves un kara izdzīvošanas režīmu, par to, ka cīņa un izturība ir vajadzīga abos (“”tur” nav jādomā, ar ko pabarot ģimeni vai nopelnīt naudu, ka nav naudas benzīnam vai aizdevumam”) un ka prātā nav iespējams savietot dzīvošanu un iznīcināšanu. “Man saka: tu biji “tur”, tu redzēji un cīnījies, tu esi patriots. Es domāju, ka ir labāks veids, kā īstenot savu patriotismu, nekā karš.”
Izstādes instalācijās iekļautās dokumentālas liecības naivā un tiešā veidā reflektē arī par mūsdienu mediju lomu karā. Kara laukā atrasts mobilais telefons ar pēdējo uzņemto fotogrāfiju vai video ekrānā ir kā metafora mediju niecīgumam iznīcinoša spēka priekšā. Objektīva, svaiga kara liecība ir kā dzīva, vēl pulsējoša atlūza. Robeža starp dzīvību un nāvi mums ir uzskatāmāka kā jebkad, taču cilvēka prāts joprojām atsakās tai noticēt.
Ar šo izstādi Viktorija Vojcehovska atdod godu cilvēciskam heroismam. Grupu portretos viņa simboliski iekrāso kritušos zelta krāsā, kas mazliet atgādina japāņu kintsugi tehniku, kad saplīsuša keramikas trauka lauskas tiek salīmētas kopā ar zeltu, tādējādi dodot traukam otro dzīvi un godinot vēstures traumu atstātās pēdas. Šajā rīcībā ir jaušama ne tikai cieņa, bet arī cerība – pārliecība, ka ar rētām ir iespējams dzīvot tālāk.
