Latvijas fotogrāmata: Pie mums
FK sāk jaunu rubriku, kurā iepazīstināsim ar interesantākajām pagājušā gadsimtā Latvijā izdotām fotogrāmatām – sākot ar fotogrāfu autorgrāmatām un beidzot ar dažādiem citu nozaru, piemēram, dabas un arhitektūras izdevumiem, kur fotogrāfija spēlējusi galveno lomu.
Rubriku sākam ar Žaņa Legzdiņa fotoalbumu Pie mums, kas iznāca 1963. gadā Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevniecībā 10 000 eksemplāros. Žanis Legzdiņš (1915–1991) bija ilggadējs fotokorespondents žurnālā Zvaigzne – pirmajā ilustrētajā dzīvesstila žurnālā pēckara Latvijā, ko sāka izdot 1950. gadā. Legzdiņa darbus publicēja arī dažādos laikrakstos, viņam piešķīra Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu (īpaši prestiža balva Padomju Savienībā), par viņu uzņēma sižetu kinožurnālā, kā arī organizēja izstādes. Varētu teikt, ka Legzdiņš bija viens no populārākajiem fotožurnālistiem Padomju Latvijā.
248 lappušu biezajā grāmatā ir vairāk nekā 200 fotogrāfiju no 60. gadu sākuma, kas lielākoties tapušas Legzdiņa darba gaitās – fotografējot dažādus notikumus, pilsētvides un lauku ainavas, cilvēku portretus, dzīvi kolhozos, slimnīcās un rūpnīcās. Pa reizei ir arī kāda liriskāka fotogrāfija ar dabas skatiem un ziedu tuvplāniem. Grāmatas teksti – eseja un attēlu paraksti – ir trīs valodās (latviešu, krievu un angļu), paraksti svešvalodās nodrukāti atsevišķā pielikumā. Starp attēliem atrodami arī daži dzejoļi, ko varētu uzskatīt par pirmsākumu vēlākās desmitgadēs latviešu fotogrāfu aprindās iecienītai praksei aprakstus un parakstus papildināt vai aizstāt ar dzejas rindām, jo uzskatīja, ka tas fotoattēliem piešķir garīgāku un tēlaināku dimensiju. Izdevumam ir arī apvāks, kas līdz mūsdienām saglabājies vien retam eksemplāram. Zem tā paveras pelēka auduma vāks, kurā redzams kongrēvs (iespiests reljefs) ar Latvijas kontūru, no kuras spīd saules stari. Līdzīgs motīvs tika izmantots dažus gadus iepriekš citā skatu albumā Dzintarzeme Latvija (1960), tur saule ar Latviju nav saplūdusi kopā, bet gan atrodas virs tās un to apspīd. Interesanti, ka ievadvārdus grāmatai rakstījis pats fotogrāfs, kas pat šodien ir reta parādība. Tajos tiek argumentēts grāmatas izdošanas fakts, kas, no vienas puses, ir patosa pilna nodeva tālaika ideoloģiskai konjunktūrai, fotogrāfijas piedāvājot kā apliecinājumu veiksmīgai padomju iekārtas celtniecībai Latvijā (sākot ar tautsaimniecību un beidzot ar kultūru), bet, no otras puses, atklāj tālaika fotokorespondenta darba daudzpusību un interesi par vienkāršā pilsoņa ikdienu, jo galu galā, kā raksta pats autors, “grāmatas centrā esmu gribējis nostādīt mūsu laikabiedru viņa radošajā darbā, meklējumos, atpūtā.” Tieši pastiprināta interese par ierindas pilsoni uz ielas, fabrikā, birojā vai izklaides brīžos šo grāmatu ļauj uztvert drīzāk kā cilvēcisku laikmeta liecību nevis padomju propagandas produktu.
