Gada vilšanās fotogrāfijā 2017
Ieva Balode, māksliniece un BAL vadītāja:
Atzīšu, ka mani ik gadu ļoti pieviļ jauno autoru akla sekošana kaut kādām izdomātām fotogrāfijas tendencēm, kas vairāk atgādina hipsteru veidotus blogus modes žurnālu portālos vai lappusēs. Ļoti pietrūkst kritisku, pētniecisku projektu, kas tā vietā, lai poētiski un estētiski apcerētu kādu tēmu, pievērstos nopietnākiem pētījumiem, vai gluži vienkārši – daudz patiesāk un varbūt pat radikālāk uzsāktu dialogu ar publiku, izmantojot attēlu tā visdažādākajos uztveres un iespēju līmeņos. Man pietrūkst domājošu indivīdu, kas savus projektus netaisa atzinības iegūšanai, bet gan kritisku dialogu veidošanai vai gluži vienkārši indivīdu, kas savus projektus veido ārprāta kaisles un apsēstības vadīti.
Laima Vainiņa, fotogrāfe un FK tekstu autore:
Izstādē LNMM jaunieguvumi. 21. gadsimts no 38 mākslinieku darbiem tikai divi bija saistīti ar fotogrāfiju: Intas Rukas Amālijas iela un Ivara Grāvleja Nezināmā latviešu fotogrāfija. Sākotnēji pat bija prieks, redzot vismaz divus fotogrāfus. Tomēr sajutos vīlusies, kad iepazinos ar pilnu informāciju par 21. gadsimta darbiem LNMM kolekcijā. Tajā ir pārstāvēti 145 mākslinieki, no kuriem tikai seši ir fotogrāfi. Papildus jau minētajiem kolekcijā iekļauti arī Māras Brašmanes, Jāņa Deinata, Māra Maskalāna un Andreja Granta darbi. Vilšanos radīja apziņa, ka fotogrāfijai Latvijas mākslā joprojām ir visai margināla vieta. Izstādes aprakstā minēts, ka “izstāde uzdod virkni jautājumu: Kas raksturo šo laikmetu? Kā tas reprezentējas aktuālajā Latvijas mākslā? Kādas tendences tajā vērojamas?” Ņemot vērā fotogrāfijas medija mazo īpatsvaru, nākas secināt, ka fotogrāfija ļoti maz raksturo šo laikmetu, kas ir diezgan paradoksāli.
Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgā mākslas centra direktore:
Projekts Dimanta ola – fotogrāfijas ar sabiedrībā pazīstamu cilvēku portretiem ar dimanta olu rokā, kas izvietoti uz reklāmas stendiem Rīgas pilsētvidē. Ja vien šai projektā būtu kaut nedaudz ironijas, tas varētu tikt attīstīts kā konceptuālās fotogrāfijas paraugs publiskajā telpā. Bet diemžēl šajā gadījumā projekta Dimanta ola patētiskā banalitāte tiek pasniegta kā kārtējais pienesums Latvijas simtgades svinībām.
Alnis Stakle, fotogrāfs un pedagogs RSU:
Man šķiet, ka autorfotogrāfijas valodas kods ir pārāk globalizējies un, līdzīgi kā lielu starptautisku kompāniju franšīzes, ir ticis pieņemts vairumā kultūrkontekstu bez izmaiņām un pat vēlmes kaut ko mainīt. Tas, protams, rada sajūtu, ka mēs sarunājamies vienotā valodā, bet šogad pieķēru sevi, ka man ir sarežģīti atrast kaut vai piecas autorfotogrāfijas grāmatas, kuras būtu gana unikālas, lai tās iegādātos. Līdzīgi ir ar dažādu fotofestivālu izstādēm, kurās vairumā gadījumu dominē Rietumu mākslas izglītības sistēmās nostiprinātais fotogrāfijas diskurss.
Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:
Fakts, ka divi Latvijas fotofestivāli joprojām nav atraduši veidu, kā sadarboties vai vismaz saskaņot datumus, lai nepārklātos laikā.
Arno Marnics, fotogrāfs, pedagogs un Latvijas Fotogrāfu savienības valdes loceklis:
Latvijā laiku pa laikam notiek dažādi fotokonkursi ar skaļiem nosaukumiem vai vilinošām balvām, vienlaicīgi pretendējot uz kaut ko vērtīgu un konkurētspējīgu Purvīša balvai. Tai pašā laikā aiz tā slēpjas banāla publicitāte un vēlme iegūt vizuālo materiālu nākamajiem publicitātes procesiem. Vienu no tādiem konkursiem organizēja ABLV Bank. Izsludinātā fotokonkursa rezultāti liek aizdomāties par to, vai tiešām šai organizācijai ir kapacitāte izvērtēt laikmetīgās mākslas kvalitāti un piedalīties laikmetīgās mākslas muzeja veidošanā.
Vika Eksta, fotogrāfe:
FK gadagrāmatas vāks – ļoti dizainīgi, bet neasociējas ne ar fotogrāfiju, ne ar grāmatas tēmu. Vairākas latviešu autoru izstādes Fotogrāfijas muzejā likās ne tik spēcīgas, kā varētu būt, – vai nu darbu par daudz, vai nu tēma par sarežģītu un izpētes laiks par īsu.
Līga Lindenbauma, kuratore:
Vilšanās ir nespēja piepildīt savas gaidas. Šogad fotogrāfija mani nav pievīlusi.
Inese Baranovska, DMDM vadītāja:
Principā es cenšos katrā izstādē vai projektā ieraudzīt kaut ko labu, saprast, kas ir motivējis autoru vai autoru kolektīvu. Tomēr viens notikums bija skumja vilšanās – izstāde Fotomuzejā, kas bija veltīta fotokluba Rīga vēsturei, diemžēl ļoti formāla, bez nopietnas pētniecības un padziļināta redzējuma. Domāju šis vēsturiskais 20. gadsimta neviennozīmīgais fenomens būtu pelnījis jauno fotovēsturnieku nopietnu analīzi.
Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:
Fakts, ka Rīgā trūkst izstāžu telpu, kas būtu gatavas organizēt/uzņemt lielas fotoizstādes.
